Komēdija, manuprāt, ir ļoti sarežģīts žanrs, kurā jāprot atrast harmoniju starp komisko, cilvēcisko un inteliģento. Komēdiju piņķerīgumu pierāda arī Latvijā veidoto filmu piedāvājums – labas komēdijas tajā jāmeklē ar lupu, turpretim kvalitatīvu vēsturisku spēlfilmu, it sevišķi pēc Latvijas simtgades svinībām, pavisam nebūs sarežģīti atrast. Tiem, kuru gaumei neatbilst "Jaungada taksometrs" vai "Klases salidojums", nākas apmierināties ar skandināvu, Eiropas un pasaules kino. Taču vairākas režisores pēdējos gados ir latviešu kino filmu piedāvājumam pievienojušas dažas gaumīgas un latviešu kino ļoti nepieciešamas komēdijas.
Filmu "Mamma vēl smaida" tās veidotāji raksturo arī ar road-movie žanru, un tajā filma ieguļas kā cimds ar roku. Tajā atainots ceļš, kuru melnā humora krāsās iekrāso ģimenes drāma – trīs māsu mammas nāve svešumā. Šis notikums ir dzinulis filmas sižetam, problēma, ar kuru sākas sižets un kura pavada satikšanos un kopīga došanos mājās no Somijas uz Rīgu.
Tas ir ceļš, kurā netrūkst spriedzes un dažādu pārsteigumu: "Volkswagen" minibusiņš ar jumta bagāžnieku, kuģis (un kā tad bez karaokes) un emociju amerikāņu kalniņi, risinot savstarpējās attiecības.
Filmas veidotāji tās anotācijā uzsvēruši, ka scenārija autoru komandas veidotais izdomātais filmas sižets iedvesmots no patiesiem nostāstiem par radinieku mirstīgo atlieku vešanu no svešām zemēm.
Ceļam šajā filmā ir dubulta loma – praktiska un emocionāla. Ceļā notiek satikšanās gan starp pašām māsām (kuras lieliski tēlo trīs izcilas aktrises) – Aiju (Baiba Broka), Žannu (Daiga Kažociņa) un Veru (Anta Aizupe), gan arī starp māsu "komandu" un lietuviešu stopētāju Mindaugu (Matīss Budovskis). Un visu ceļa laiku busiņa jumta bagāžniekā paslēptas ir sieviešu mirušās mātes (Lidija Pupure) mirstīgās atliekas. Mammas, kas vēl smaida, kā to konstatē Žanna, netiešā klātbūtne un "enerģija", kā ar komisku noti to apraksta Veras dzīvesbiedrs Gabriels, no augšas pavada šo ceļu, savedot trīs atsvešinājušās sievietes kopā un liekot tām meklēt kompromisus, radoši pieiet problēmu risināšanai, sadzīvot un pieņemt vienai otru. Ceļa laikā notiek arī dažādi pavērsieni, kas maina tēlu izturēšanos un dabu, tādā veidā atšķetinot konflikta situācijas un spriedzi, kā arī veidojot jauna sākuma sajūtu.
Filmas interpunkcija, pieturzīmes, kas pavada katru no ceļa posmiem, ir melnbaltās fotogrāfijas. Antas Aizupes atveidotā Vera ir fotogrāfe un viņas uzņemto fotogrāfiju kadri ne tikai pastiprina ģimenisko, atmiņu albuma sajūtu, bet filmai un pārbrauciena garumam piešķir gan patīkamu ritmu, gan arī māksliniecisku, poētisku noti. Manuprāt, tas ir ļoti saistošs un gaumīgs risinājums, gluži kā stāsta dalījums nodaļās un lielisks fiksētā un kustīgā attēla dialogs, abus medijus un filmu tikai bagātinot un padarot interesantāku.
Otrs formālais risinājums, kurš veicina sava veida ģimeniskuma sajūtu, ir operatora darbs, kurā, iespējams, ar nolūku dažos emocionāli piesātinātos brīžos filmēšanas pieeja atgādina VHS kasešu mājas video filmu. Varbūt par šo filmas šķautni atbildīgs ir mazbudžeta filmas statuss, kuru intervijā atzīmē arī Anta Aizupe. Šo "mājīgo" un ģimenisko sajūtu papildina tas, ka katra no filmas galvenajām varonēm ir ne-perfekta, katrai no māsām ir sava lieta, ko risināt, vai tā būtu vientulība, obsesīva kontrole vai pārāk vaļīgi groži savas dzīves veidošanā. Arī šis aspekts filmas stāstu nostāda arvien tuvāk un tuvāk skatītājam un skatītājai, jo gandrīz ar katru no māsu personības šķautnēm ir iespējams identificēties.
Esmu liela sieviešu kinorežisoru atbalstītāja un, pat ja, iespējams, filma nav perfektais kinodarbs, ar katru reizi, kad to skatījos, tā man patika arvien vairāk.
Pēc māsu tikšanās un kopīgās problēmsituācijas risināšanas, došanās ceļā un spriedzes, ko rada policisti, robežsargi vai garāmejoši vīrieši, kas palīdz, notikumiem kuģī ir cita nozīme. Tie maina stāsta dinamiku un liek arī domāt par katra kinofilmā esoša kuģa arhetipu – "Titāniku". Gan Žannas un Mindauga atvadas no Somijas krasta, kā arī citi piedzīvojumi, kas notiek jūrā, maina, kā arī izkristalizē visu trīs māsu dzīvi un attiecības. Jūra un kuģis filmā ir kā personiskas vētras un pēc tās atrastās stabilitātes simbols. Tas arī vēsta par tuvojošos filmas izskaņu. Lai arī filmas beigas ir negaidītas un pilnas neatbildētu jautājumu, tomēr pāri visam ir trīs māsas, kuras ir atradušas ceļu atpakaļ viena pie otras. Un galvenais secinājums – sievietēm jāturpina darboties ar kinokamerām!
