Labirintā bez pavediena
Šoreiz jāsāk ar beigu titriem. Tie vēsta, ka scenāriju kopā veidojuši Alvis Hermanis, Jānis Joņevs un filmas aktieri. Filmas aktieru kā scenārija līdzradītāju izcelšana liek domāt par nepieturēšanos pie literāra scenārija, bet gan par improvizētu aktierisko etīžu iekļaušanu filmas sērijās. Šādi Alvis Hermanis arī kinoformātā patur Jaunā Rīgas teātra zālē jau divtūkstošo gadu sākumā aizsākto pieeju aktierus līdziesaistīt izrāžu satura radīšanā. Aktieri meklē savu varoņu prototipus un stāstus dzīvē. Tie pārtop izrādēs, kas pietuvojas dokumentālajam kino, izceļot “mazā cilvēka” dzīves “lielās drāmas”. Arī daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra”, ko Jaunā Rīgas teātra aktieru trupa ar jauno Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 3. kursa audzēkņu iesaisti režisora Alvja Hermaņa uzraudzībā veidojusi šovasar, ir pielīdzināma šādai “mazo cilvēku” stāstu kolekcijai.
Dramaturģiski par filmas galveno intrigu iecerētā kādas reklāmas aģentūras sekretāres pazušana bez vēsts, aiz sevis atstājot plīvojošo plīvuru, asins traipus un divdomīgu SMS, brīžiem pavīd, bet brīžiem (gariem brīžiem) aizslīd prom no dienaskārtības. Filmas personāžiem katrs pats sev ir svarīgākais notikums. Katrai no desmit sērijām ir piešķirts tematisks reklāmas “bauslis”. Tās visas ārēji vieno sekretāres pazušanas izmeklēšana un spriedze, ko tā rada. Lai arī katra sērija it kā beidzas mirklī, kuram prasās turpinājums, nākamā sērija iesākas kā jauna diena, nedodot atbildi tam, kā beidzās iepriekšējā situācija. Līdz ar to var skatīties arī katru sēriju atsevišķi. Katrā sērijā ir veikts pietuvinājums kāda varoņa sāpei, kas lec ārā no kopējā stāsta, nepamatojot konkrētas varoņu rīcības (piemēram, Elitas Kļaviņas rūpju māktās Helēnas atzīšanās jaunības kļūdās vai Andra Keiša dzīves pagurušā Mura iemīlēšanās), bet toties ir baudāmas kā īsizrādes. Jā, īsizrādes JRT stāstu stāstīšanas labākajās tradīcijās.
Scenārija daudzslāņainība tematiski un virzieniski ir attaisnojama, daudzsēriju filmai topot pandēmijas ēnā, zīmīgi vēl vairāk izceļot apjukumu un neparedzamību.
Stāvokli, kad galvā ir simtiem domu, kuras savstarpēji viena otru pieklusina, topot par vienmuļu fona troksni. Tematisko iedīgļu, tostarp pretnostatījumu, plūstot desmit sērijām, ir daudz. Bailes no nezināmā nepārtraukti mainīgā pasaulē. Jaunais un vecais. Paaudžu sadursmes. Darbs un ģimene svaru kausos. Radošums un tā iztrūkums. Urbanizētais izsīkums un atjaunotne dabā. Garīguma meklēšana un naudas pelnīšana. Dzimumu aizspriedumi. Seksuālais mobings darba vidē. Latviešu un krievu kultūrtelpas.
Tāpat ir daudz krīžu – radošā krīze, identitātes krīze, vecuma krīze, personības krīze, profesionālā krīze. Katrā no filmas personāžiem iespējams ieraudzīt kādu no tām. Tā liesma, ko Alvis Hermanis filmas izskaņā kā stafetes kociņu padod jaunajiem aktieriem, ir tā, ko pieredzējušo aktieru iemiesotie personāži atgūst īsos, īstuma piesātinātos mirkļos. Andra Keiša Muris ir nevis iemīlējies, bet atļāvies būt patiess SUP bezgalīgajā ainā. Viļa Daudziņa Nifs ir izkāpis no biroja krēsla un devies meklēt īstus cilvēkus, nevis vidējos statistiskos-neeksistējošos. Ivara Krasta Henrijs erotiskās pornogrāfijas filmēšanas vietā dodas līdzi meitenei ar putniem galvā tiešā nozīmē līdz pat kapa malai.
Filmas varoņu savstarpējās attiecības neatklājas uzreiz, bet pakāpeniski sēriju pa sērijai. Turklāt katrā sērijā ļaujot ieraudzīt vēl kādu jaunpienācēju – aktieri vai aktrisi. Varoņu dialogi ir noslīpēti un dzirkstoši. Tiesa, lielākoties pieredzējušo JRT aktieru izpildījumā. Andris Keišs, Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka meistarībā ir pārkāpuši teātra aktieru rāmi, savā radošajā biogrāfijā ierakstot ap desmit, dažos gadījumos teju divdesmit lomām dažādu žanru kinofilmās. Līdzšinējā kinopieredze ļauj šiem aktieriem arī šoreiz daudzsēriju filmā pilnasinīgi izstāstīt sava personāža stāstu, otrajā plānā atstājot savu personību, kuras uzkrītošumu uz teātra skatuves ierasti palīdz mazināt grims, tērpi, maskošanās. Pievilcīgi aktierdarbi ir Marijai Linartei kā policijas koledžas studentei Rutai tandēmā ar Jevgēniju Isajevu kā kriminālpolicijas izmeklētāju Viktoru, kura parādīšanās kadrā profesionālā darbībā un aktierspēle vēl vairāk izceļ nozieguma absurditāti.
Vairumam jauno JRT studijas aktieru vēl pietrūkst dzīves rūdījuma savu tēlu pārliecinošai arhitektūrai. Pagaidām. Izteiksmes un satura ziņā ievelkošas epizodes ir Gerda Lapoškas lielveikala apsarga un ar Dāvida Pētersona Brīvības pieminekļa godasarga īsizrādes.
Poētiskā dokumentalitāte
Melnbaltās fotogrāfijas estētika – spilgta, kontrastaina, asa. Izteiksmīga, bez liekiem pustoņiem. Ironiski eksistenciāls tonis. Lielākoties vidējie tuvplāni. Gari kadri, kuros šķietami darbības ziņā nekas nenotiek (notiek sarunas). Kadri, ko filmējuši operatori Dāvids Smiltiņš un Andris Kudors, paši par sevi vietumis varētu pārtapt par ierāmētām fotogrāfijām. (Starp citu fotogrāfijas no filmas tiešām pārtapušas pie sienas liekamā formā – 2021. gada kalendārā, kas ir vēl viens reklāmistisks apsolījums, ka 2021. gads tomēr pienāks, cerams, ka bez “overpromise” un “underdeliver” situācijas.) Izvēle izmantot melnbalto estētiku, ko veidojis operators–inscenētājs un montāžas režisors Mārtiņš Grauds, kalpo gan kā filozofiski mākslinieciska pieeja, pārvirzot uzmanību no raibā, liekā uz būtisko, gan arī kā dokumentālistisks laikmeta cilvēku fiksējums.
Skatītājs kā klātesošs praktikants aģentūras birojā vai garāmgājējs āra ainās neapzināti ieņem sociālantropologa lomu, bet daudzsēriju filma pārtop vērojumā par laiku, par mums pašiem.
Sejas maska. Tukša lidosta “Rīga”. Vienīgā “dzīvība” telpā – robots-apkopējs. Uzkrītoši sēriju gaitā tiek skicēta vieta un laiks, kurā noris filmas darbība. Tekstuāli, lokāciju izvēlē, kadru piepildījumā. Uz ielas skatītājs paiet garām Smiļģa ikoniskajai fotogrāfijai uz Lāčplēša ielas nama, garām “Teātra bāram”. Dejo ar Keiša varoni Muri uz restorāna “Ozīriss” galdiņiem un letes. Piegādes veic “Bolt”. No nepazīstamā numura zvana Māris no “Bites”. Tiek piesaukti lielmeistari mākslās. Ideju par bitēm uz Dailes teātra jumta piespēlējusi tieši šī aģentūra. Īrija kā viesstrādnieku zeme ar “sapņu darbu” zivju cehā. Aģentūras meitenes “andeles-mandeles” jeb drēbju maiņas vakaros. “Brexit”, Covid-19, Londonas augstās mārketinga skolas un citi laika un vietas zīmogi. Un īss, bet spilgti filmu raksturojošs Andra Keiša personāža Mura teikums: ”Laiks, kad uzsākt sarunas ir vieglāk.”
Tas, ka scenārija autori daudz labāk pazīst reklāmas un radošu ideju ražošanas jomu, nevis kriminālnoziegumu pasauli, ir ātri noprotams. Rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, kuru pazīst pēc viņa debijas romāna “Jelgava ‘94” (pērn tapusi tāda paša nosaukuma Jāņa Ābeles filma) pats ir pieredzējis reklāmas aģentūras “kopīraiters”, kurš rada reklāmtekstus. Līdz ar to nav pārsteigums, ka aģentūras vidē tipāži ir atpazīstami, situācijas – tipiskas. Tikai pats redzējums par aģentūras ikdienu kā dīkdienības paraugdemonstrējumu (Ģirta Krūmiņa mākslas vārdā dzīvojošā Dzejnieka vārdiem raksturojot: “Ko tu visu dienu dari vietā, kur var izprintēt?”), šķiet, mazliet romantizēts ar novēlošanos par kādu desmitgadi, kad informācijas laikmets vēl nebija uzsācis savu cunami viļņa kustību, strauji mainot arī reklāmas aģentūrās valdošos vējus. Aģentūras kā grimstoša kuģa stāvokli atzīst arī Kaspara Znotiņa radošais direktors Bruno, sakot, ka lielie pelnītāji nozarē tagad ir tie, kas prot atrast auditoriju, nevis radīt neaizmirstamu saukli.
“Detaļas ir visbūtiskākās,” tā saka fotogrāfs Jāzeps (Toms Harjo), pamācot savai garīguma sludināšanas misijas asistentei Samantai (Agate Krista) izprast cilvēkus, nolasīt detaļas un balstīt tajos pieeju tā uzrunāšanai. Detalizēto aģentūras vidi iekārtojusi Monika Pormale, ietverot tajā gan tematiskus vizuālos kodus, kas liecina par reklāmas aģentūras kā radošuma pils tēlu (atšķirīga dizaina krēsli pie sapulču galda, iedvesmojoši un ikoniski citāti, atvērtā tipa birojs u.c.), gan dodot “otro elpu” JRT izrāžu scenogrāfiskajiem elementiem (lielformāta gleznojumi no izrādām “Latviešu mīlestība” un “Linda Vista”, šautene, mākslīgais koks, arī pati teātra tukšā zāle, kur skatītāju rindās sēž aktieri).
Pat “Aģentūras” logo ir JRT logo ironiska apspēlēšana, vienlaikus ar atsauci uz ikonisko Kazimira Maleviča supremātisma gleznu “Melnais kvadrāts”, kas radīts pirms vairāk nekā gadsimta.
Modernajā vidē tās darbinieku mūsdienīgumu izceļ kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs – stila elementi, tostarp, dizainiski briļļu un saulesbriļļu rāmji, melno bītleņu uzvaras gājiens ar klasisko atsauci uz Stīva Džobsa “formastērpu”, kailo potīšu un uzlocīto bikšu galu “trends”, hiperseksualizēti gados jauno aģentūras darbinieču tēli, praktikantes hipsterīgais pašpuikas tēls ar stilīgām brillēm. Kā pretstats vecajai “frontei” – abiem tekstražiem Jāņiem, radošajam direktoram Bruno, māksliniekam Henrijam, kas tērpti tumšās drēbēs – ir jaunais fotogrāfs Jāzeps, kurš tērpies baltā. Baltā kā tīrības un cerības krāsa. “Nekad nenosmērējieties ar tīrību,” saka pats Jāzeps ar pravietisko vārdu un garīgās apgaismības nešanas hobiju ārpus aģentūras darba laika.
Mūzikas celiņš, kas piepildīts lielākoties ar pašmāju kompozīcijām (no Imanta Kalniņa līdz Dambim, no “Auroras” līdz “100 baltām dvēselēm”), izkrāšņo garās epizodes, kas pārtop ironiskos videoklipos.
Filmas lēnums var tikt uztverts arī kā raksturojums reklāmas aģentūras dīkdienībai.
Realitātē ideju meditēšana nav tik mierpilna, jo aģentūras no radošuma salām pārtapušas ražotnēs, kur pārdošanai “sapako” vakcīnas pret ērcēm, cīsiņus, tamponus, alu un citas neatņemamas cilvēka dzīves sastāvdaļas.
Lēnums gardēžiem
Vai ir vērts skatīties? Jautājums, ko uzdod citi. Īsā atbilde – gaumes jautājums. Ir vērts, ja ātrās ēdināšanas restorāna vietā izvēlaties baudīt pavārmākslas meistaru pagatavotu maltīti. Un protat darīt to, neskatoties pulkstenī, bet izbaudot kompāniju, sarunas, vakara noskaņu. Ir vērts, ja atšķirībā no Andra Keiša mūzu pazaudējušā dzejnieka Jāņa, spējat palasīt kaut ko biezāku par žurnālu.
Kinostāsta būvēšanā spēks lielā mērā ir montāžā. JRT filma desmit sērijās šo potenciālu neizmanto pilnvērtīgi, atstājot skatītāju praktiski tai pašā teātra zāles krēslā ar ierobežoto skatupunktu, vērojot epizodi pēc epizodes.
Teātra šoreiz šeit ir vairāk nekā kino.
Taču šis teātris ir daudz baudāmāks nekā lūkošanās tiešsaistes izrāžu “Zoom” drebelīgajos lodziņos. Nospiežot pogu “Skatīties” īpaši izveidotā internetvietnē, kur līdzīgi reklāmas aģentūrai ir redzami arī visi tās “darbinieki”, skatītājs teju iekāpj šai ironiski eksistencālajā noskaņā.
Dzīves skrējiena nogurdinātos filmas lēnums var nogurdināt vēl vairāk. Taču tiem, kuri ir gatavi trenēt apzinātību melnbaltā ekrāna priekšā, tās būs desmit stundas, cilvēknovērojumu pilnas. Lai arī šis tuvplānu kino aizrauj ar pietuvinājumu un ar stāstu pārbagātību, tomēr, lūkojoties no kino žanru skatupunkta, par psiholoģisko trilleri ar detektīva iezīmēm to saukt būtu maldinoši īsteniem kinodetektīvu cienītājiem. Ar nosacījumu, ja par psiholoģiska trillera vērtām nenosaucam katra filmas varoņa attiecības pašam ar sevi. Tieši saruna pašam ar sevi, nevis ar citiem, ir visvairāk vajadzīga, ko labi ilustrē arī Kaspara Znotiņa aģentūras vadītāja Bruno telefonsaruna, meža vidū runājot koka pagalē.
Lēnīgums vienlaikus ir arī mūslaika ilustrācija. Līdz ar laikmeta portretējumu, ko šīs filmas komanda fiksē. Beidzot ir laiks runāt. Laiks sarunāties arī pašiem ar sevi. Filmas izskaņā varoņi iziet cauri pseidošamaniskam iniciācijas rituālam, pietuvojoties savai pirmatnējībai, kas ļauj satikt pašiem sevi. Katrs paliek pats sev. Viens tuvāk citam. Cits blakus otram, bet ar skatienu citā virzienā. Satikt sevi, savas bailes, savu ceļu.
Visi satiekas tai pašā vietā, no kuras bija bail. Uz jumta bez teātra zāles smagā priekškara.
Aci pret aci ar nezināmo nākotni. Gaidot.
Vai skatītājs gribēs šo daudzsēriju filmu redzēt atkārtoti?
Iespējams, pēc gadiem desmit. Taču nevis kā spilgtu pavērsienu Latvijas kinovēsturē, bet gan citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai redzētu, kā teātris pandēmijas laikā nenīcis, bet meklējis jaunus izteiksmes veidus, atsakoties no vieglākā ceļa pie skatītājiem – no tiešsaistes tiešraižu platformu izmantošanas. Otrkārt, lai baudītu prasmīgi izgaismotus meistarīgas aktierspēles tuvplānus, kas teātra zālē tik niansēti nav ieraugāmi, paraugoties uz pandēmijas laiku citām acīm. Līdzīgi, kā skatāmies savas jaunības dienu bildes. Lēnām, pievēršot uzmanību detaļām un ik pa brīdim klusi piebilstot: “Tie nu gan bija laiki.”
