Jau sākotnēji top skaidrs: izvēloties Raiņa vispopulārāko lugu – 1913. gadā Šveices trimdā rakstīto tautas dziesmu 5 cēlienos “Pūt, vējiņi!”, Piesi neinteresē tiešs lugas pārcēlums uz ekrāna, bet modernistiska un subjektīva interpretācija.
“Jāuzmanās no naturāli psiholoģiska traktējuma un teatrālisma. Vispārināts lauku sētas tēls. Operatora darbs – impresionistiski maigus toņus. Katrai ainai savu toni. Maltuve – pelēcīgos toņos. Ne naturālistisks lauku sētas tēls. Mūzika, tas ļoti svarīgi. Varbūt tas varētu būt dramatisks mūzikls? Varbūt to varētu pavadīt simfodžezs?” – tā toreiz raksta pats Gunārs Piesis.
Piesis pret Ziedoni
Par scenārija līdzautoru tiek pieaicināts dzejnieks Imants Ziedonis, taču abu meistaru krasi atšķirīgais redzējums vēlāk eskalējas publiskā konfliktā.
"Imants Ziedonis gribēja pat savu vārdu izņemt no filmas titriem! Viņam nepatika filmai piemītošais nacionālais dekoratīvisms, viņš to visu vēlējās piezemētākā, rimtākā, dokumentālā manierē, latviskā rimtumā un pelēcīgumā,"
stāsta kinokritiķe Daira Āboliņa, kura par "Pūt, vējiņi!" veidojusi arī "Filmas arheoloģiju".
"Tomēr šī filma ieies vēsturē ar to, ka tai ir viens no unikālākajiem scenārijiem! Visi jaunievedumi, ar kuriem ir papildināta Raiņa luga, ir ārkārtīgi veiksmīgi.”
Un patiesi. Ziedonis filmas scenāriju papildināja ar jaunām ainām, kas nav Raiņa lugā, izmantojot latviešu tautasdziesmas un buramvārdus (piemēram, Gatiņa rotaļas ar čūskām vai Zanes buršanās skats). Kopā ar Pieša krāšņo vizuālo inscenējumu šīs ainas kļuvušas par kino klasiku. Tomēr Pieša redzējumu Ziedonis tā arī līdz galam nepieņēma.
Uz Baibas un Gatiņa lomām – ap 2000 pretendentu
Aktieru atlase filmai ir atsevišķs stāsts: ar vērienu tiek izsludināts konkurss uz Baibas un Gatiņa lomām – piesakās ap 2000 pretendentu. Viens no Gatiņa lomas pretendentiem Miervaldis Mozers atceras, ka jau konkursa pirmajā kārtā nevarēja nepamanīt skolnieci no Iecavas ar garu, biezu bizi – Esmeraldu Ermali, kura arī kļuva par Baibas lomas atveidotāju.
"Tikai tad, kad aizgāju uz atlasi, redzēju, cik daudz ir pretendentu... Tas, ka paredzētais laiks ies pāri plānotajam un viss ievilksies uz vairākām dienām – tas nebija ne prātā! Neticami, kā visi iekarsa! Droši vien savu darīja "Pūt, vējiņi!" zīmols," atceras Esmeralda Ermale.
Vēl viens debitants tiek apstiprināts uz Gatiņa lomu – tas ir Medicīnas institūta students Pēteris Gaudiņš.
Zanes un Ulda lomas savukārt tiek jau atzītiem un skatītāju mīlētiem profesionāļiem – Astrīdai Kairišai, kurai šī ir jau trešā Zane, un viņas partnerim Alfrēda Jaunušana “Pūt, vējiņi” skatuves iestudējumā – šarmantajam Ģirtam Jakovļevam.
Spožs ir arī pārējais aktieru ansamblis: emocionāli jūtīgā Lidija Freimane kā Orta, Māte – bramanīgā, dramatiskā Elza Radziņa, bet absolūti organiskā skatuves karaliene Antra Liedskalniņa tiek pie pašas iekārotās Ciepas lomas.
Drosme un vēriens
Filmas tapšana notiek ar vērienu – Rīgas kinostudija iegādājas senu zemnieku sētu kompleksu Vijciema pagastā, tiek darināti etnogrāfiski kostīmi, rotas, filmēšanā piedalās gan “Suitu sievas”, gan vairāki tautas deju ansambļi. Ziedonim un "ziedonistiem” šis dekoratīvais etnogrāfiskums nepatīk, taču tas ir svarīgs pašam Piesim, kurš intervijā Latvijas Radio savureiz atklājis: "Uzskatu, ka latviešu tautas pagāniskā pagātne vēl šodien dzīvo katrā no mums. Tas zināmā mērā ir rituāls – Astrīdas Kairišas jeb Zanes buršanās skats. Atceros, kādi pretrunu jūkļi bija Mākslas padomē, kad vajadzēja lēkt pāri krustam vai bērt graudus virs Zanes galvas precību skatā. Taču tas deva lielu iekšējās būtības izjūtu arī izpildītājiem – nekad aktrisi nebiju redzējis tik apgarotu, tik materiālā esošu.”
Piesis arī atgādina, ka aktrises tērps, pareizāk sakot – etnogrāfiskās rotas svērušas 26 kilogramus: "Atceros Kairišas gandrīz vai histērisko, ļauno uzkliedzienu režisoram:
"Pamēģiniet pats sev uzkārt tos bleķus un tad padancojiet!"
Jā, bija grūti – bija noberzts kakls, rotas vilka pie zemes, un tie vairs nebija "Dailes” dejotāju veicīgie pagriezieni – te bija smagnējā latvietes deja.”
Pieša redzējumu nosaka gan tā laika pasaulē aktuālā kino valodas tendence – izmantot folkloras, etnogrāfijas elementus laikmetīgā, ornamentālā stilisitikā, gan arī Latvijas vēsturiskā un politiskā situācija.
"Ļoti labi saprotu Piesi, kurš filmā gribēja iepīt etnogrāfiskās lietas, jo tolaik jau tas viss bija dziļi "zem deķa", slepus, neatzīti. Tie bija laiki, kad māksla bija viens no nedaudzajiem veidiem, kā varējām izpaust savu patriotismu, identitāti, nacionālismu. Ārpus tās jau arī daudz vairāk nekā nebija," saka Esmeralda Ermale.
Subjektīvs ir arī režisora skatījums uz Raiņa tēliem. Kinokritiķe Daira Āboliņa uzskata: "Savienojot nacionālo elementu ar mūsdienīgu mīlas drāmu, šajā gadījumā vairāk uzsvērts ir maskulīnais skaistums. Jo visas sievietes ir apģērbtas smagajos tautas tērpos, tāpēc vairāk jūti viņu gara spēku, despotismu vai vājumu. Erotiskais elements ir noslēpts, taču mīlestība starp vīrieti un sievieti ir iekodēta brīnišķīgi.”
Kalniņa leģendārā mūzika – jau filmēšanas laukumā
Īpašs stāsts ir filmas mūzika. Komponists Imants Kalniņš filmai rada 50 minūtes garu oriģinālmūziku, kas atbilst tā laika muzikālās filmas standartam. Šis bija pirmais gadījums, kad mūzika filmai tapa pirms montāžas un skanēja jau filmēšanas laukumā, tā veidojot epizodes ritmu un aktieru emocionālo stāvokli.
"Brīdī, kad Uldis jeb Ģirts Jakovļevs mani – noslīkušu – nesa ārā no ūdens, mūzika pilnā skaļumā skanēja tajā šausmīgi aukstajā Daugavas krastā... Brīžam nevarēju saprast, no kā man tie drebuļi – vai no aukstuma, vai mūzikas,” atceras Esmeralda Ermale.
Filmas panākumi ir grandiozi – Latvijā to noskatās 670 000 skatītāju, ārpus Latvijas – 11 miljoni. Filma nokļūst gan Sansebastjanas kinofestivālā, gan pie trimdas tautiešiem Kanādā. Esmeralda Ermale un Pēteris Gaudiņš kļūst par Dailes teātra 6. studijas audzēkņiem; Gunārs Piesis piedzīvo sava radošā mūža zvaigžņu stundu.
Kultūras kanonā gan iekļauta cita Gunāra Pieša filma – “Nāves ēnā”, bet “Pūt, vējiņi!” joprojām ir vienīgā Raiņa ekranizācija Latvijas kino vēsturē.
