Mūsu paaudze ir ļoti romantiska. Intervija ar jauno režisori Ditu Celmiņu

Miks Želvis: Kādēļ izvēlējies darboties mūzikla žanrā? Man šķiet, tas ir ļoti drošsirdīgs lēmums, izaicinājums.

Dita Celmiņa: Citi bija pārsteigtāki par šo lēmumu nekā es pati, man tas dabīgi izrietēja no visādiem apstākļiem – ļoti sen jau simpatizēja franču jaunais vilnis, franču kultūra un vilināja iepazīt viņu pasauli. Tobrīd es biju lielā sajūsmā par franču režisoru Kristofu Onorē. Es ļoti apbrīnoju viņa spēju pārnest vecu žanru mūsdienu kontekstā – nevis par kaut kādu izdomātu pasauli, bet reāliem jauniešiem. Tāds romantisma moments pastāv jau arī mūsdienās. Man liekas, ka

īstenībā mūsu paaudze šobrīd ir ļoti romantiska savā veidā.

Vēl vilināja studiju procesā atļauties eksperimentēt un mēģināt kaut kādas jaunas lietas; nevis iet tos ceļus, kurus mēs nu jau aptuveni zinām, bet spēlēties ar kaut kādām jaunām formām. Man arī vienmēr patikusi attiecība starp realitāti un kaut kādiem nosacītības elementiem, likās, ka mūzikla žanrā tie ļoti skaisti satiekas. Aizbēgšana it kā prom no realitātes, bet tajā pašā laikā, man liekas, tā ir tikpat liela realitāte, tikai citā izpratnē. Mūzikli bijuši bieži vien aktīvi tajos periodos, kad cilvēkiem dzīvē iet grūtāk, piemēram, pēc Otrā pasaules kara perioda mūzikla žanrs bija ļoti aktīvs, jo tas vienkārši ļāva skatītājiem aizmirsties no tā realitātes un nonākt sapņu pasaulē.

Vai tev šķiet, ka mums šobrīd iet grūti?

(Smejas.) Nē, man nešķiet, ka mums šobrīd iet grūti, bet man šķiet, ka “realitāte” ir ļoti diskutējams jēdziens un uz to var dažādi paskatīties, arī ar tādu romantisma skatienu.

Latvijā mūzikla žanrs, it īpaši kino mūzikls, ir teju vai neeksistējošs. Tev nebija bail, ka skatītājs, kurš pie tā nav radināts, varētu nesaprast un līdz ar to uzreiz norobežoties?

Es varbūt pirmajā posmā, stāstot savu ideju citiem, saskāros, jutu, ka ir bažas, ka viss var neizdoties tā, kā manā prātā, bet pati biju diezgan pārliecināta. Es redzēju, kā citās kultūrās tas ir “aizgājis”, un mēs jau neesam nekādi īpašāki vai – tieši otrādi – neapdāvinātāki nekā citur. Mūzikls jau aizskar, manuprāt, emocionālākās stīgas, un, ja tu esi atvērts, tad tevi tas uzrunās, ja gribi turēties pie realitātes, tad šis žanrs nav tev domāts. Man bažu nebija. Es biju tiešām ļoti pārliecināta, zināju, ka man jāatrod īstie cilvēki, ar kuriem kopā to realizēt, un ka cilvēks, kurš pats nespēj noticēt šai idejai, nespēs arī pilnvērtīgi ar mani kopā realizēt šo projektu; un tiešām izdevās atrast fantastisku komandu, kas ticēja tam, ka tas būs iespējams.

Kā īsti top mūzikls? Vai vispirms top scenārijs un tikai tad dziesmas un teksti, vai tomēr tie procesi savstarpēji mijiedarbojas?

Šeit bija ļoti liela mijiedarbība. Es zināju, ka es vēlos veidot stāstu tieši par jauniešiem, par to posmu, kuru es pati arī vislabāk pazīstu, lai būtu visatklātākā saruna ar skatītāju. Tad sāka tapt scenārijs un paralēli domāts par muzikālo izpildījumu. Komponisti šīm dziesmām ir divi – Raivis Skrastiņš un Elizabete Skrastiņa, kura ir arī filmas galvenā varone. Ir dziesmas, kuras tapa tieši mūziklam, bet bija arī skaņdarbi, kuri man jau pirms tam no Raivja Skrastiņa repertuāra bija aizskāruši, un tad šo jau gatavo dziesmu mēs centāmies pielāgot ainām. Tā kā process bija uz abām pusēm. Pēc scenārija bija pašu dziesmu ierakstīšana studijā, jo tām bija jābūt jau gatavām pirms filmēšanas, lai varētu filmēšanas laukumā kvalitatīvi visu iznest. Sapratu, ka ir ļoti svarīgi, lai ieraksta process būtu pēc iespējas dabiskāks, dziesmām jābūt ļoti naturālām, lai pieskaņotos filmas materiālam. Pēc tam pats filmēšanas process.

Tas izklausās pēc ļoti skrupulozi izplānota, apjomīga procesa; arī Aleksandra Grebņeva profesionālais operatora darbs un mākslinieciskais noformējums itin nemaz neatgādina studentu filmu, kura būtu pēdējā brīdī sasteigta.

Kā visas studentu filmas!

Vai nebija tā, ka laika ierobežojums būtiski traucētu?

No vienas puses, protams, mēs visi varam sūdzēties, ka traucē, no otras puses, arī ļoti motivē. Jo tie datumi nāk tuvāk, jo vairāk tu saproti, ka vienkārši jārīkojas! Ja man būtu vairāk laika, es nebūtu saņēmusies Grebņevam piezvanīt. Laika ierobežojums ļoti motivē pamatīgi strādāt pie tā visa.

Sanāca sakoncentrēties un visu izdarīt laicīgi?

Jā. No sākuma, protams, likās, ka tas nav iespējams, bet beigu beigās viss izdevās. Es tiešām biju ļoti priecīga par to, ka bija iespēja strādāt kopā ar Aleksandru Grebņevu un viņa komandu – arī Valters Krūzkops bija operators šai filmai. Mēs labi sapratāmies jau no pirmās tikšanās reizes, jutu, ka viņi saprot manu domu un vēstījumu. Šim žanram arī komandas lielums nedaudz lielāks, jo bija arī horeogrāfe Anete Tambaka, kurai ļoti liela nozīme. Kaut gan es gribēju, lai skatoties varbūt nejūt, ka tur ir horeogrāfijas ietekme, bet es zināju, ka ir nepieciešama horeogrāfu konsultācija, lai tur būtu tā īpašā lieta, kas ir mūzikla žanrā.

Vai, par nākotnes projektiem runājot, domā, kā mēģināt atklāt jaunas teritorijas Latvijas kino?

Jā, āķis ir lūpā, un ļoti gribu turpināt strādāt, tieši pētīt kaut kādas realitātes spēles ar nosacītību.

Kā tev šķiet, kā pietrūkst latviešu kino, lai tas būtu bagātīgs un daudzveidīgs?

Man ļoti patīk tas, ka pēdējo nu jau piecu gadu laikā es redzu, ka kino mainās, ka ir šīs kaut kādas jaunās vēsmas. Es šobrīd nodarbojos ar filmu izplatīšanu Latvijā, tāpēc, kad tu man uzdod šo jautājumu, man gribas vairāk par skatītāju domāt – no šīs puses uz to varbūt ir viena atbilde, bet kā režisorei varbūt ir nedaudz cita atbilde. Man liekas, ka notiek ļoti liela atskatīšanās uz pagātni, bet, iespējams, mēs daudz vairāk iegūtu, ja beidzot ķertos klāt citiem jautājumiem, citām eksistenciālām lietām, lielākiem, būtiskākiem jautājumiem.

Vairāk koncentrējoties uz tagadni?

Tikpat labi tā tagadne var būt arī pagātnes izteiksmē, bet tieši jautājumu ziņā šobrīd ļoti mazs tas tēmu loks, kas tiek apskatīts; lieli, svarīgi jautājumi paliek otrajā plānā. Tos ietērpt mākslas darbā, protams, ir grūti, bet tajā pašā laikā tas ir tieši tas, kas ir nepieciešams.

Man liekas, ka ar to jauno paaudzi, kas tagad ienāk visās mākslās, mainās izteikšanās veids un jautājumi, kas tiek ar mākslu uzdoti – pazūd lokālais moments, kļūst... negribas teikt eiropeiskāki, bet pasaulīgāki, cilvēcīgāki.

Arī, šķiet, kino top laikmetīgāks.

Žanru dažādība beidzot arī iezīmējas, tas mani priecē. Ir vienkārši jāiet uz priekšu, kaut vai maziem solīšiem, tad beigās arī kaut kas skaists notiks. Vēl man šķiet, ka mums ļoti pietrūkst diskusijas par kino – nevis tādā kritiskā veidā, bet tieši diskusijas veidā.

Kā iespējams kultivēt šādu diskusiju? Mums ir nekompetenti kritiķi?

Es nezinu, kas ir vislabākā forma, bet tai jābūt draudzīgai, lai visi no tā iegūtu – gan skatītāji, gan filmu veidotāji, gan kritiķi. Veidoju pagājušogad kino klubu “Kokons”, un man ļoti patika tas ceļš, kuru sākām iet. Ir šīs regulārās tikšanās, kurās kino profesionāļi un studenti sanāk kopā un vienkārši apspriež kino nozares jautājumus vai kādas profesijas specifikas, kaut kas tiek nevis kritizēts, bet kolektīvi apspriests. Man patīk, ja ir konstruktīva kritika, jo es pati bakalaura programmā mācījos kino un teātra teoriju, bet man nepatīk tas, ka, kaut gan visi argumentē, kas viņiem tajā un tajā darbā patika vai nepatika, tas tādā diezgan primitīvā līmenī paliek. Gan kritikā, gan filmu veidošanā man šķiet ļoti skaists tas periods, kad tu iepazīsti vēsturi un dažādu režisoru daiļradi, iezīmes, ka ir šī bagāža, kuru tu vari apkopot, saprast, kas tev ir tas tuvākais, tā bagātinot gan kritiku, gan filmu. Protams, ir kaut kādi kodi, ko var saprast tikai ar padziļinātām zināšanām, bet ir jau arī tie kodi, kuriem tevi jāuzrunā zemapziņas līmenī – vai nu ir, vai nav!