Māra Rozenberga: Četrus gadus esat strādājuši pie jaunākā lielprojekta – filmas „Nameja gredzens”. Un jūs jau preses konferenci sākāt ar teikumu, ka tā ir leģenda, nevis vēsturiska patiesība. Kāpēc jūs izvēlējāties fantazēt par šo laiku – nosacīti 12.-13.gadsimtu, kad Latvijas teritorijā ienāk krustneši, nevis mēģināt pēc iespējas izzināt vēsturisko patiesību?
Andrejs Ēķis: Esam mēģinājuši visādi uzzināt tā saucamo patiesību. Neviens nav izdzīvojis šos astoņus gadsimtus un, kad tu runā ar vēsturniekiem, ir ārkārtīgi interesanti, ka tu gribētu viņiem jautāt daudz vairāk, bet vēsturnieks atbild, ka mēs varam runāt tikai par to, ko mēs esam atraduši kapos, apbedījumos. Nekas tāds nav saglabājies. (..) Mums nav nekas, tāpēc tev ir droši pirms tam jāpaziņo, ka tu ķeries klāt pie leģendas. Un leģenda ir tas pareizais vēstījums, kādā darboties, lai neviens vēsturnieks pēc tam neteiktu, ka tā nebija, - jo tā ir leģenda.
Jautājums, kas noteikti interesēs daudzus, ir par valodas izvēli. Filmā „Sapņu komanda” jums spāņu treneri un šveiciešu krodziņa saimnieki runāja latviski. Bet te, filmai notiekot it kā Latvijas teritorijā, visi runā angliski, tai skaitā arī mūsu pašu aktieri viens ar otru pūlas runāt angļu valodā. Kāpēc tā?
Būs divas versijas. Viena versija ir tā sauktā angliskā versija un otra versija tā sauktā dublētā versija, kurā būs latviska skaņa. Mēs iesākām ar to, ka mēs gribam izdarīt tā, lai mūsu stāsts būtu saprotams visā pasaulē. Mēs esam daļa no lielās pasaules, un mums būtu interesanti savā simtgadē, lai mūsu stāsts, mūsu leģenda ceļotu.
Strādājot kino industrijā, mēs esam nonākuši interesantā situācijā, ka mēs esam jau daļa no pasaules un aktieris brauc no Anglijas, no Latvijas, kaskadieri - no Lietuvas. Mēs dzīvojam tādā interesantā laikā, kad viss jaucas kopā, bet mums bija apzināti interesanti uztaisīt filmu, kuru varētu parādīt arī citiem. Turklāt mūsu jaunā paaudze ir pieradusi skatīties arī angļu valodā ar subtitriem.
Kā sacīja kinokritiķe Dita Rietuma, „senvēstures sāgas pasaulē pašlaik ir modē”. Kādā veidā cerat iespraukties un tikt pamanīti starptautiski?
Situācija pasaulē ir kā tendence. Tiem, kas dzīvojuši 20.gadsimta 70. gados, modē bija indiāņu filmas. Kovboji. Tad kara filmas. Ik pa brīdim pasauli kādas tendences uzrunā.
Kas attiecas uz Latviju, man vienmēr - jau no bērnības - ir bijis interesanti, kādi esam mēs izskatījušies, kādi ir mūsu karavīri. Un pasaulē ir nācis modē, ka cilvēks, kaut baņķieris vai menedžeris, viņš darba dienā iet uzvalkā uz darbu, un tad sestdienā un svētdienā uzkāpj uz moča, viņam ir tetovējumi un gari mati, un gredzeni, un varbūt pat ausīs visādi riņķi. Un viņš kļūst it kā brīvs.
Mūsu filmas pamatideja ir tas, ka mēs runājam par iekšējo brīvību. Par tādiem cilvēkiem, kuri grib būt iekšēji brīvi.
Jūsu filmas allaž ir labi skatītas kinoteātros un ir vienas no nedaudzajām, kas apmeklētāju skaita ziņā var sacensties ar ārzemju produktiem. Tomēr kritiķi jūsu filmas bieži vien neuzņem ar aplausiem. Tas nerīvē godam kantes?
Protams, gribētos [kritiķu atzinību], bet šeit ir jāizvēlas, kas ir tavs dievs - vai nu skatītājs, vai kritiķis.
Kāpēc to nevar apvienot? Ļoti vienkārši. (..) Kino festivālā tev ir jārāda kaut kādas jaunas vēsmas kino industrijā. Tev jābūt meklējumos. Tajā brīdī tu izvēlies citu kino, mazliet ar eksperimenta pieskaņu. Bet, ja tu gribi uzrunāt plašas masas, tad tev jābūt profesionāli izstāstītam stāstam. Ja tev ir profesionāli izstāstīts stāsts, tajā brīdī kritiķis nav vajadzīgs. Viņam vairs nav jātulko šis stāsts. Viņš kļūst lieks, un tāpēc viņam ne sevišķi patīk šādas lietas darīt. Es neņirgājos.
Es vienkārši saku, ka ir vajadzīgs dažādu žanru kino. Tāpēc nevar salikt popmūziku ar estrādi un klasisko mūziku kopā.
