Kolēģu, domubiedru, draugu un kino cienītāju lokā 9. oktobra vakarā “Kino Citadele” režisors Andris Gauja svinēja piecus gadus ilgušā darba augļus – kaisles drāmas “Nekas mūs neapturēs” nonākšanu uz lielajiem ekrāniem. Kaut arī vēl pirms pirmizrādes filma astoņās kategorijās tika izvirzīta nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”, pirmizrādes skatītāju vērtējums par režisora jaunāko veikumu ir pretrunīgs.
Filmas skatītājs Mārtiņš Vilsons atzīst: “Mani neuzrunāja, man ir citas filmas.”
Viņaprāt, darbs licis secināt, “cik dārgs prieks ir kino un cik ļoti vajag labus aktierus un labus režisorus.”
Savukārt skatītāja Ieva Ozoliņa spriež: “Man liekas – ir ļoti, ļoti labs operatora darbs, un atsevišķas vietas tiešām kaut kā uzrunā. Es domāju – ir pastrādāts.” Taču par filmas stāstu viņai grūti spriest – “Es varbūt neesmu mērķauditorija.”
“Viņš citē lielus ģēnijus, tas ir brīnišķīgi, bravo!” pēc pirmizrādes saka Varis Klausītājs.
Skatītāji Ilze Bajāre un Sakne spriež: “Viennozīmīgi viena no labākajām Latvijas filmām šajā gadā vismaz. Ļoti liela potenciāla filma, ļoti neviennozīmīga no dzimumu polu puses. Tur ir, ko pārrunāt, par ko padomāt.”
Kinostāsts ir par nepiekāpīgiem cilvēkiem – tā intervijās atzinis filmas režisors, kurš vienlaikus filmai rakstīja arī scenāriju un mūziku.
“Mēģinājums atbildēt uz jautājumu – kas mums traucē mūsu attiecībās, kāpēc Latvija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē šķiršanās statistikā, kas tas ir – kas mūsu mentalitātē tāds ir,” filmas tēmu definē režisors Andris Gauja.
Filmas aktieris Andris Keišs dalās pārdomās: “Tas, par ko es arī, vēl skatoties un arī filmējot, domāju – cik smaga dzīve ir cilvēkiem, kuri izvēlas būt lepnīgi, nevis lepni.”
Filmas skatītāja Māra Sleja pēc noskatīšanās stāsta:
“Es vēl nevaru īsti atiet no filmas; kaut kas teica – varbūt valoda nepatika un tā, bet tā jau tie trulie latvieši runā kaut kādā ziņā. Stāsts par stulbu veci, idiots viņš ir, man pilnīgi iet cauri tā sajūta, un mūzika vispār ir izcila.”
“Tas ir ļoti interesants un ļoti reti vismaz manis novērots fakts, ka filmas režisors ir tik ļoti iekšā dziesmas un vispār mūzikas radīšanā, skaņu partitūrā, un par to es biju ļoti pārsteigts, par to, cik skaidri viņš zināja, kā viņš vēlas, lai filma skanētu,” spriež mūziķis Jānis Šipkēvics.
Mūzikas eksperts Uldis Rudaks pēc filmas noskatīšanās dalās iespaidos par dzirdēto mūziku: “Ļoti forši, ka Evija ir to “Izoletu” iedziedājusi priekš galvenās varones – mazās meitenes, ļoti skaisti dziesmu ir iedziedājis Miķelis Putniņš, bet man diemžēl jāatzīst, ka šī ir neveiksme Jānim Šipkēvicam. Viņa iedziedātā dziesma man ļoti nepatika.”
Rudaks piebilst: “Varbūt, ka tas ir speciāli tāds kontrasts – kad ir beigusies ļoti laba filma, tad paklausīsimies sliktu dziesmu.”
Pēc pirmizrādes filmas režisors Andris Gauja un mākslinieks Jurģis Krāsons viesojās Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”.
Krāsons atzīst, ka paši bijuši patīkami izbrīnīti par augsto nomināciju skaitu, kas saņemtas “Lielā Kristapa” balvai: “Tas ir labi šai filmai šajā brīdī, ņemot vērā, ka filmas stāsts nav vienkāršs.”
Filmas mākslinieks arī atklāj, ka ir priecīgs, ka uzaicināts strādāt pie filmas, jo strādāt kopā ar jaunākiem - tur ir savs enerģētiskais lādiņš.
Andrim Gaujam filmas veidošanai bijis ļoti personisks iemesls, jo pats režisors esot piedzīvojis divus šķiršanās gadījumus, divos šķiršanās procesa līmeņos.
Šī ir filma par to, kāpēc latvietis šķiras.
"Sākās viss kā latviešu “Krāmers pret Krāmeri” (1979.g., rež. Roberts Bentons) stāsts. Šķiršanās filma, pakāpeniski sapratu, ka tas būtu par garlaicīgu vienkārši sēdēt tiesas zālē visu filmu,” par filmas ideju stāsta Andris Gauja.
“Mēs runājam par šķiršanās iemesliem, un viens no būtiskākajiem šķiršanās iemesliem manā izpratnē ir lepnums. Tās ir neskaitāmas situācijas, kas ir mūsu līdzcilvēkiem, ka viņam būtu godīgi jāpasaka, ka es vairs šajās attiecībās nejūtos īsti laimīgs. Ir sava viedokļa pareizīguma moments.
Daudziem ir grūti atzīt savas kļūdas, gribas pierādīt, ka laulība joprojām funkcionē, pat ja tai netic. Es ierosinātu meklēt sarunu un dialogu, kas latvietim ir reizēm problēma,” turpina Gauja.
Gaujam šī ir pirmā īstā mākslas filma, pilnībā inscenēta – iepriekš režisors strādājis dokumentālajā žanrā. Runājot par Latvijas kino attīstību, Gauja atzīst, ka Latvijas kino piedzīvo skaistāko brīdi, kāds bijis.
“Mūsu mērķis bija izstāstīt emocionāli sāpīgu tēmu vizuālā veidā,” uzver režisors.
Šodien un turpmākajās dienās filmu pirmizrādīs uz lielajiem ekrāniem visā Latvijā. Pirmizrādēs Liepājā, Ventspilī, Cēsīs un Rēzeknē ar klātbūtni solās pagodināt arī filmas autori un aktieri.
“Labākais, ko varētu sagaidīt, ka ir viedokļi, kas atšķiras un cilvēki savā starpā diskutē. Vienīgais ļaunais, kas varētu notikt, ka atskanētu - puiši, labi pastrādājāt...” atzīst Gauja.
