Ornitologs Māris Strazds kopā ar melno stārķi ir senāk nekā ar sievu un jau četrdesmit gadus pēta gandrus un to uzvedību. Kolēģi viņi iesaukuši par Mr. Black Stork. Šī filma ir par Māra un melno stārķu attiecībām. Filma tapusi ciešā komandas darbā, sadarbojoties Mārim Maskalānam, Sandijam Semjonovam un Kristīnei Garklāvai.
Māra Uzuliņa: Kāda bija tava pirmā tikšanās ar melno stārķi?
Kristīne Garklāva: Tas bija nu jau pirms diezgan daudziem gadiem, es tajā reizē arī biju kopā ar Māri Strazdu (melno stārķu pētnieks - red.). Bija tā, ka mēs devāmies likt putniem raidītājus kopā tajā reizē. Tas process ir līdzīgs arī tam, kā mēs varam redzēt gredzenošanas procesu filmā. Tu nevari saprast, ko tagad darīt – tas mazais putns ir lejā, ir mums blakus, un ir tāda fantastiska sajūta, ārkārtīgi liela pietāte, cieņa pret to putnu un reizē tāda apbrīna. Sajūta, ka tas ir kaut kas tik ļoti trausls, nu gluži kā tāds mazs bēbītis. Tas putniņš tur ir, un tu tā kā dvēseliski tajā procesā ar viņu savienojies, tu viņu satiec. Un uzreiz tās rūpes par šo putnu ir daudzkārt, daudzkārt lielākas un apzinātākas.
Kā izlēmāt, ka šāda filma ir nepieciešama? Ko gribējāt pateikt skatītājam?
Man zvanīja Sandijs Semjonovs (filmas producents - red.), un viņš teica – klausies, man šķiet, ka melnie stārķi ir pelnījuši filmu! Un es viņam saku, ka, jā, tā viennozīmīgi ir. Sandijs man zvanīja, tāpēc ka es jau biju strādājusi ar melnajiem stārķiem pirms vairākiem gadiem, un tad jau izveidoju savu saikni ne tikai ar melnajiem stārķiem, bet arī ar melno stārķu pētnieku Māri Strazdu. Melnais stārķis, tā vienkāršoti sakot, ir tāds kā indikators vai stāstnieks par to, kas notiek vidē, mūsu apkārtnē. Lielisks piemērs, principā – kā simbols daudzām Latvijā izmirstošām putnu un dzīvnieku sugām. Melnais stārķis ir tikai viens, par kuru mēs varam runāt tādā izzušanas kontekstā. Raidījumā “Vides fakti” ornitologs Viesturs Ķerus sacīja, ka nākotnes principā nav, ja mēs tā paskatāmies uz šo putnu. Diemžēl. Un tā ar daudziem.
Melnais stārķis šajā filmā ir simbols tam, kas mums šobrīd vēl ir, bet nākotnē diemžēl varētu arī nebūt. Nu, patiesību sakot, nevis varētu, bet, visticamāk, arī nebūs.
Vai filmas veidošanas procesā tu iemācījies kaut ko jaunu par sevi?
Jā! Katru reizi jau, kādā darbā metoties ar jaunu sparu, mēs ārkārtīgi daudz ko varam mācīties. Melnais stārķis ir arī tāds putns, uz kuru skatoties mēs saprotam, cik mēs esam ārkārtīgi cieši ar dabu un cik mēs esam traki līdzīgi šim putnam ļoti daudzās izpausmēs. Gan tādās savstarpējās attiecībās un, klausoties Māra Strazda stāstos par to, kā stārķi veido savas attiecības, kā viņi dzīvo, es arī pati sapratu, cik ārkārtīgi cieši, vēl ciešāki esam ar dabu, un ka mēs tiešām esam tāds viens vienots veselums, neatdalāms. Skatoties dabā, mēs tiešām varam atklāt vairāk par sevi un saredzēt sevi varbūt pavisam citā gaismā, un apjaust to savu nedalāmību ar dabu.
Kādi izaicinājumi bija jāpieņem filmēšanas laikā?
Māris Maskalāns kā operators filmā ir izdarījis vienkārši fenomenālu darbu, jo viņš sēdēja augstā koka galā, mazā, mazā būdiņā – tādā metru reiz metru lielā. Viņš tur sēdēja augšā vairākas dienas, lai novērotu to stārķa dzīves ciklu. Tas bija ļoti izaicinoši diennakti pavadīt tādā būdā, kur tu nevari kāju izstiept. Un pēc tam, kas pats trakākais, vēl nokāpt lejā no tā koka tādam stīvam. Man tiešām gribētos, lai Māri novērtē kā Latvijas vienu no TOP labākajiem dabas operatoriem, jo ar to entuziasmu, ko viņš te darīja... Viņš tiešām nepārtraukti sekoja melnajam stārķim visu vasaru. Tas ir tāds liels un ārkārtīgi būtisks darbs, jo dabu filmēt tā pa īstam ir ārkārtīgi grūti. Es atceros, ka pats Māris man arī stāstīja, ka viņam kopā ar Uldi Cekuli (kinoproducents - red.) ir bijusi tā brīnišķīgā iespēja satikt Deividu Atenboro, un viņi bija pajautājuši, kāpēc viņi nefilmē, piemēram, Baltijas valstīs, jo mums taču ir kolosāli dzīvnieki – vilks, lūsis… Es neesmu BBC filmu redzējusi par lūsi. Atenboro ir teicis, ka tas ir sarežģīts un dārgs process, jo šeit ir ārkārtīgi ilgi jāuzturas, jo tie ir unikāli dzīvnieki un putni, lai viņus kārtīgi nofilmētu. Vieglāk ir Āfrikā, piemēram, tur, kur ir rezervāts, tur nofilmēt lauvas vai kādu citu dzīvnieku. Šeit tas ir ļoti grūti izdarāms.
Melnais stārķis arī noteikti ir viens no tiem, ko ir ļoti grūti nofilmēt, atrast un vēl uzbūvēt slēpni, un tad vēl ir tā cerība – vai viņš būs šajā ligzdā vai ne.
Un, ja viņš neatlido, tad viss ir slikti, jo citas ligzdas būvēt vairs nedrīkst, jo tas apdraudētu stārķi. Mēs jau tajā slēpnī viņu sagaidām, mēs nevaram būvēt slēpni tad, kad putns jau ir ligzdā, jo putns vienkārši aizlidos prom un nekad vairs neatlidos atpakaļ. Netraucēt putniem un vēl nofilmēt to visu, tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem šajā vasarā.
Kā mēs katrs varam palīdzēt šiem putniem? Vai mēs varam ko darīt, lai šīs sugas izdzīvotu ilgāk?
Šis ir jautājums, kas ir ārkārtīgi liels un būtisks. Tas, ka, piemēram, mēs šeit ar tevi sarunājamies, tas arī ir viens ļoti būtisks solis. Jo ļoti svarīgi ir runāt un runāt par to, kas mums ir un ko mēs varam pazaudēt, jo bieži vien cilvēki sāk uztraukties par kaut ko tikai tad, kad tā vairs nav, un tikai tad apjaust to zaudējumu.
Tā ir tāda ļoti cilvēciska īpašība jebkurā situācijā. Arī tagad, piemēram, pandēmijas laikā – cilvēki vairāk novērtē to, kas mums bija pirms tam.
Kaut vai tā iespēja apskaut kādu vai iespēja satikties ar ģimenes locekļiem, ar draugiem. Tagad mēs apjaušam to, kā mums nav, un daudz vairāk novērtējam. Un gluži tāpat ir ar dzīvniekiem un ar putniem. Ārkārtīgi būtiski ir apzināties to vērtību jau šodien. Tas ir tā, kā cilvēki meklē slimībām zāles un nevar atklāt, un tad vienā brīdī atklāj, ka kaut kāds viens augs, piemēram, ir tā atslēga, lai mēs varētu radīt zāles, bet, ja mēs šo augu pakļaujam iznīcībai, tad mēs nekad to neuzzināsim.
Pasaulē ārkārtīgi daudz ir vēl neizpētītu sugu. Tas pats melnais stārķis. Kā Māris Strazds teica, viņš pēta šo putnu jau 40 gadus, un viņam joprojām katru dienu ir interesanti, katru dienu ir jauni atklājumi, pārsteidzoši atklājumi, jo zinātne progresē, tehnoloģijas progresē un ir iespēja piekļūt tuvāk dzīvniekiem, putniem un, viņiem nekaitējot, uzzināt arvien vairāk. Tāpēc, manuprāt, vissvarīgākais ir apzināties to, cik ārkārtīgi trausla ir mūsu daba un cik liela tā ir vērtība. Ikdienā runāt, iestāties par videi būtiskiem tematiem, neklusēt, kad daba sauc palīgā, un pašiem, ejot dabā, izturēties atbildīgi.
Melnā stārķa kontekstā es vēl gribētu minēt… Cilvēki varbūt ir jau redzējuši šobrīd “Netflix” filmu ar Deividu Atenboro “Our Planet”. Tur bija, manuprāt, ļoti skaista un būtiska grafika, kas parādīja, kas notiek pasaulē, par savvaļas teritoriju izzušanu desmitgažu laikā, cik ārkārtīgi strauji tās samazinās. Tad arī mēs loģiski saprotam, kāpēc tā ir, kāpēc daudzi meža dzīvnieki nāk pilsētās vai skrien uz ceļiem vai laukiem, jo viņiem vienkārši vairs nav meža, kur būt. Savukārt melnie stārķi vienkārši izzūd, jo viņi nespēj adaptēties, piemēram, pilsētvidē kā citas sugas. Piemēram, baltais stārķis – mēs viņus varam redzēt uz stabiem, visur kur. Melnajam stārķim vienkārši nav tāds raksturs.
Tāds īsts latvietis, vienpatis – viņam patīk sēta vienam pašam kaut kur koka galā, dziļā mežā, kur neviens viņu neredz.
Līdz ar to tas skumjais stāsts ir, ka melnais stārķis, visticamāk, tādiem pilsētvides apstākļiem vai izcirtuma apstākļiem nevar pielāgoties. Svarīgi saprast, kas mums ir svarīgs un rūpēties par to, lai mums tās dabiskās vides, kur būt dzīvniekiem, būt putniem, būtu pietiekami daudz.
Tu jau sarunā minēji, ka Māris Strazds ir veltījis 40 gadus savas dzīves, lai paildzinātu šīs putnu sugas eksistenci. Kā tev šķiet – tas ir fanātisms, misija vai mīlestība?
Mīlestība… Man jau liekas, ka čaļiem ne vienmēr patīk to atzīt, tāpēc es to izdarīšu viņa vietā. (smejas) Manuprāt, tā ir mīlestība, un tā ir aizrautība un tāda nepārtraukta interese. Es domāju, ka, katru dienu atklājot kaut ko jaunu, tas nekļūst par tādu rutīnu. Māra gadījumā tā ir mīlestība, aizrautība… Kā viņš, manuprāt, pats teica, ka viņš ir melnajos stārķos līdz aknām, un tā tiešām ir. Viņam diennakts laikā var piezvanīt jebkurā stundā, viņš atceras ligzdas, atceras gadus, skaitļus, kur ir bijis, kas ir bijis. Kaut kas neaptverams! Tās enciklopēdiskās zināšanas un līdzi jušana, tas ir neaptverami, unikāli.
Portālā Dabasdati.lv ir iespējams vērot tiešraides no ligzdām – ne tikai melno stārķu, bet arī citu putnu, laiku pa laikam top šādas dokumentālās filmas, raidījumi par dabas aizsardzību. Vai, tavuprāt, caur šiem medijiem ir iespējams cilvēkiem iemācīt vairāk cienīt un domāt par dabu, vai to būtiskāk mācīt kādā citā veidā?
Manuprāt, sākums ir ģimenē un tajā vidē, kas ir mums apkārt. Ļoti liela nozīme, protams, ir tam, kā mums par dabu un vides izpratni māca skolā, bet šiem medijiem ir ļoti liela nozīme. Caur tiem mēs, iespējams, iepazīstam to, ko mēs paši tā vienkārši nevaram iepazīt, jo, piemēram, filmā, kā mēs paši spriedām, tā būs pirmā iespēja, iespējams, pat pasaulē tik tuvu redzēt melno stārķi un tik īstā un patiesā tā darbībā visas vasaras garumā. Līdz šim šie putni ir ļoti reti filmēti un reti par tiem ir stāstīts, līdz ar to tā būs tāda unikāla iespēja. Man jau šķiet, jo vairāk mēs iepazīstam dabu, jo vairāk mēs uzzinām, cik trausla, cik īpaša tā ir, jo mazāk gribas darīt tai pāri.
Atbildot uz jautājumu – jā, jā, jo vairāk mēs uzzinām par to, jo vairāk mēs ar to sadraudzējamies, saaudzējamies, tad arī cilvēku atbildība kļūst lielāka un izpratne – dziļāka.
Kādēļ mums joprojām tik daudz ir jārunā par vides problēmām? 21. gadsimtā mēs visi esam informēti, ka ir slikti izgāzt atkritumus mežā, dedzināt riepas, mums ir radīta atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Vai tu redzi, kas ir tie trūkumi sabiedrības izglītošanā?
Mēs varam atgriezties pie iepriekšējā jautājuma. Te gan tiem medijiem ir ārkārtīgi liela loma, tieši izskaidrošanas procesā. Man nesen bija tāds interesants gadījums, tagad, tieši pandēmijas laikā. Es aizbraucu uz vienu no mūsu parkiem, un tur ir tā “Ko atnesi, to aiznes” zīme, kas tagad jau ir kļuvusi par simbolu gandrīz katrā dabas takā. Tur ir šī zīme, bet paralēli vēl ir tā vecā tradīcija, kas Latvijā ir, tās atkritumu tvertnes pašā parka viducī. Es nonāku pie tām, tās ir visas pilnas līdz augšai, un apkārt viss ir samētāts, tās ir pārpildītas. Un tas mani sadusmoja, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka tvertnēm nav jābūt, un es tā uzskatu, jo es zinu, kāpēc nav jābūt. Es zinu, cik ārkārtīgi sarežģīti ir tās tvertnes no parka viduča dabūt ārā un tā tālāk. Es zinu visu to procesu. Man ir viegli pateikt – nē, tām tur nav jābūt. Bet es uzrīkoju savā “Instagram” profilā tādu kā aptauju, kur piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Tas rezultāts bija puse uz pusi. Puse bija tie, kas teica, ka tvertnēm nav jābūt, puse teica, ka ir jābūt. Tad es sapratu, ka tie cilvēki vienkārši godīgi pateica, ka viņi tā uzskata, un es ļoti cienu to atbildi. Mans uzdevums ir izstāstīt, kādi ir tie argumenti, kāpēc nebūtu jābūt, kāpēc katram tas savs atkritums vai tā sava izdzertā plastmasas pudele, vai jebkas ir jānes atpakaļ.
Tāpēc tas izskaidrojošais darbs ir ārkārtīgi būtisks, jo tajā brīdī, kad mēs pamatojam, kāpēc tas tā ir, tad pārsvarā cilvēki saprot. Protams, ir arī daļa, kas nemainās un varbūt arī negrib mainīties. Tas arī mums ir jāpieņem un jādomā par jauniem cilvēkiem, kuri tā nedara, un jācer, ka tā visa sabiedrības doma mainīsies.
Īpaši būtiski ir vecākiem runāt ar saviem bērniem, veidot to apziņu, lai mēs cienām to lielo vērtību.
Mēs visi zinām, ka daba bez mums brīnišķīgi var iztikt, mēs bez tās – nu, nekādi. Mēs nevaram zāģēt zaru, uz kura paši sēžam.
Kā tev šķiet, vai šī saite, kas latvieti velk pie dabas, pēdējā laikā ir mazinājusies?
Man liekas, ka tas ir ļoti liels cikliskums.
Šī dabas saikne principā ir tāds Latvijas kods, latviešu kods.
Ja mēs palasām vai mākam latviešu tautasdziesmas, mūsu tradīcijas, svinam Līgo svētkus, saulgriežu izpausmes viskrāšņākajos veidos… Tā tautasdziesma, ka tu ej mežā un ne zariņa nenoplūc, tas, man šķiet, ir viens no tādiem maniem bērnības kodiem, kas manī ir iesējies. Man šķiet, ka ir bijis laiks, kad cilvēks ir attālinājies no dabas, bet šobrīd, iespējams, ka pandēmija ir cilvēkos atvērusi tādas jaunas slūžas, un daudzi cilvēki varbūt tiešām vairāk novērtē to, ka ir, kur iziet ārā, ir, kur aiziet, aizbraukt un savienoties ar dabu. Tad varbūt arī paši cilvēki sajūt to neizskaidrojamo meža terapiju uz savas ādas. Es gribētu cerēt, ka tas nav tikai tāds egoistisks laika pavadīšanas veids, ka mēs tikai dodamies pie dabas un baudām tās dotos labumus, bet ka arī mēs cenšamies dot kaut ko dabai atpakaļ. Manuprāt, arī ir būtiski apzināties, ka dzīvē nevar tikai ņemt, bet citreiz ir jādomā arī par to, ko mēs varam dot pretī.
Ko daba nozīmē tev?
Ja mēs runājām, ka Mārim Strazdam melnais stārķis ir mīlestība, tad man daba arī ir mīlestība. Es iznīktu, ja nebūtu kaut kāda dabas klātbūtne manā dzīvē, un es to esmu piedzīvojusi pati tādā emocionālā un fiziskā izpausmē, kad ilgāku laiku neesmu bijusi dabā. Es esmu piedzīvojusi, ko tas nozīmē, ja es nesaņemu to, ko es esmu laimīga saņemt, esot dabā. Manuprāt, daba man ir… Es nezinu... Viss!
Aizejot dabā, es atgūstu spēku, es varu būt es, citādāk es nevarētu būt es pati.
Man vienkārši nepietiktu ne spēka, ne enerģijas, ne spēka pasmaidīt brīžos, kad ir grūti, un spēka saņemties. Man tā visa nebūtu, ja nebūtu dabas. Tāpēc es vienkārši esmu iemācījusies novērtēt to, ka tā ir, un censties kaut vai ar šo filmu, kuru mēs brīnišķīgā komandā veidojām, vai savācot atkritumus mežā, vismaz kaut ko darīt dabas labā.
LTV dokumentālo filmu projektā “Latvijas kods” tapusī Māra Maskalāna, Sandija Semjonova un Kristīnes Garklāvas filma "Melnā stārķa kungs" pirmizrādi piedzīvos 1. decembrī pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv.
