Par savu iepriekšējo filmu “Tev, Rūķi!” 2016. gadā režisore saņēmusi nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par labāko debiju, savukārt par savu pirmo dokumentālo filmu “Aiz žoga” saņēmusi Ivara Selecka specbalvu un galveno balvu Sanktpēterburgas starptautiskajā kino festivālā “Cerība”. Dokumentālais kino režisorei ir īpaši tuvs, jo tajā ir emocijas un mirklis, ko izveidot par vēsturi. Tā vietā, lai filmētu izdomājumu, Liene Laviņa-Kalnaella filmē dzīvi.
Šoreiz Latvijas koda ietvaros viņa realizē savu vēlmi nodot skatītājiem stāstu par Zilokalnu – metafizisku svētvietu, kas jau vairākus gadsimtus slēpj atklātus un neatklātus noslēpumus, ar kuriem līdz šai dienai piesaista daudz interesentu.
Latvijas kods
Jau sesto gadu Latvijas televīzija īsteno dokumentālo filmu ciklu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Atšķirīgas un oriģinālas laikmeta vizuālās liecības par sabiedrībā notiekošo sešās īsfilmās šogad radījuši dažādu paaudžu režisori. Šī gada projekta filmas vieno tēma par indivīda uzdrīkstēšanos ģimenē, sabiedrībā un valstī kopumā. Filmas tiek demonstrētas LTV ēterā otrdienās, 22.25
Interese par šo mistisko un teikām apvīto vietu režisorei radās jau bērnībā: “Mani vecāki ir kristieši, taču neiet baznīcu.
Viņiem baznīcas apmeklējums ir tas pats, kas izbraukums uz Zilokalnu. Tieši šajā vietā var domāt par eksistenci, vienlaikus iegūstot enerģiju no apkārtesošās dabas un kokiem.
Tā ir sastāvdaļa no manas bērnības, kas man itin nemaz nešķiet eksotiska, drīzāk – pašsaprotama.”
Filmas galvenie varoņi – Anatolijs un Alberts – nemaz neesot jāmeklē. Piemēram, Anatoliju varot sastapt jebkurš, jo viņš esot kā sastāvdaļa no šīs svētvietas. “Sākotnēji domāju veidot filmu tikai par Anatoliju, bet pēkšņi uzradās arī otrs varonis Alberts, kuru iepazinu caur arheologiem. Sapratu, ka filma ir jāuzņem tieši tagad, jo šāda urbšanās kalna dzīlēs vairs neatkārtosies,” skaidro Laviņa-Kalnaella.
Par Anatoliju cilvēki bija rakstījuši un viņu filmējuši jau iepriekš, līdz ar to varonim par filmas uzņemšanu itin nekādu pretenziju neesot bijis, tieši pretēji – viņam ļoti patīkot, ja viņā klausās. Lai gan “Zilaiskalns” rada iespaidu, ka abi varoņi dzīvo savās fantāzijās un ar savu pārliecību ir mazliet atrauti no realitātes, režisore tomēr filmā viņus ataino ar pietāti: “Man bija svarīgi filmā neiekļaut savu subjektīvo viedokli. Gribu ļaut skatītājam pašam izdarīt secinājumus. Es saprotu katru no varoņiem, kā arī viņu ticību, taču neesmu nevienā no pusēm. Es cienu savas filmas varoņus neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav dīvaini. Tāpat kā Anatolijs un Alberts ir vēl daudz citu cilvēku ar tikpat dažādiem viedokļiem. Filmā ir teikts, ka par kalnu būs vēl ļoti daudz strīdu, jo katram ir sava versija par to, kas tad īsti ir Zilaiskalns.”
Arī režisore grib ticēt Zilākalna enerģētikai, jo tā tomēr jaušami ietekmējusi arī filmas uzņemšanas procesu.
“Jau no pirmās dienas notika dīvainības. Atgadījās daudz kas, ko nebijām plānojuši. Vairākas reizes saplīsa mašīna, taču, kad aizvedām to pārbaudīt, izrādījās, ka tehniski viss ir kārtībā. Arī ierakstos bija dīvainas skaņas, un līdz pat filmas pirmizrādei notika dažādas tehniskas ķibeles. Sākumā mēs to ļoti pārdzīvojām, taču vēlāk jau par to smējāmies, sakot – atkal tā Zilākalna maģija. Bija arī mazliet neomulīgas situācijas. Ņemot vērā, ka ir daudz latviešu teiku par šo kalnu, viena no tām vēsta, ka tur bijis avotiņš, kurā kādreiz sieviete mazgājusi bērnu autiņus, taču kalns esot apvainojies un šo avotu noslēdzis, un tagad tur palikusi vien bedre. Anatolijs mūs turp aizveda, un ko tik mēs mežā neatradām – salmu lellītes, matu šķipsnas, rīsus, kurus cilvēki izmantojuši dažādiem rituāliem,” stāsta Laviņa-Kalnaella.
Filmā kā metafora vairākkārt parādās arī spoks – baltā dāma no latviešu teikas, kas ik pēc 100 gadiem nāk un klīst pa mežu. “Šī baltā dāma ir kā neizskaidrojamais kalna īpašnieks, kas nav mierā un novēro notiekošo, kad atnāk citas civilizācijas. Man šķiet, ka viņa ir traumēta, tāpat kā šī vieta – no urbšanās un rituāliem,” bilst režisore.
“Kad mēs filmējām pirmās urbšanās dienas, arheologs teica, ka tas, ka kalna apakšā atrodas celtne, nav iespējams, taču mēs tomēr zemapziņā cerējām, ka varbūt tomēr kāda siena atradīsies. Arī rakstot filmas pieteikumu, es nezināju, kādas būs tās beigas. Ja izdotos atrast sienu, tā būtu sensācija.
Taču ar šo filmu es gribēju akcentēt to, vai vispār ir jārokas svētvietā, atceroties, ka Zilaiskalns tomēr ir aizsargājama vieta.
Dažreiz cilvēki ar savām iegribām un vīzijām urbjas šajā kalnā – bijušajā kapsētā. Tas bija viens no galvenajiem vēstījumiem, ko gribēju nodot. Tomēr ir cilvēki, kas nāk un saudzē šo vietu, taču ir arī tādi, kas atbrauc ar benzīna urbi un urbjas kalnā tikai tāpēc, lai pierādītu savu iedomāto teoriju,” uzskata Laviņa-Kalnaella.
Filma ar savu misticismu ir interesanta ne tikai vietējiem, bet arī ārzemju skatītājiem. “Man šķiet, ka ir cilvēki, kas īsti neizprot to, kāpēc latvieši brauc uz Zilokalnu, piemēram, apķert kokus vai stāvēt pie akmeņiem. Tas ir kaut kas, ko saprotam tikai mēs. Šis pagānisms nāk no mūsu senčiem. Mēs tam ticam, un tas ir mūsu zemapziņā, taču citas nācijas to nesaprot. Man prieks, ka es šo filmu uztaisīju, jo mēs, latvieši, ar savu Zilokalnu esam īpaši,” secina režisore.
