Kalvis Zalcmanis (1940) ir kinooperators ar vairāk nekā 30 gadu stāžu (1968-2002), viens no būtiskākajiem dokumentālā kino operatoriem Latvijas kinomākslas veidošanās procesā.
No 12. novembra vietnē filmas.lv būs skatāma mākslinieka filmu retrospektīvā programma. Izvēlēto filmu programma atspoguļo dažādas Zalcmaņa talanta šķautnes sadarbībā ar dažādiem režisoriem; šīs filmas ietekmējušas arī operatormākslas attīstību Latvijā un tādējādi veido Latvijas kultūras vēsturei nozīmīgu darbu programmu viena kinoseansa garumā.
Filmas restaurētas ar LR Kultūras ministrijas atbalstu pēc Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva iniciatīvas.
Kalvis savā mūžā, kas aizņem 80 dzīves un 50 darba gadus, strādājis ar visiem izcilākajiem latviešu dokumentālā kino režisoriem: Uldi Braunu, Aivaru Freimani, Ivaru Selecki, Juri Podnieku, Ansi Epneru…, ir uzņēmis apmēram 50 filmas un 400 kinohronikas sižetu, un tie lielākoties ir bijuši stāsti par cilvēkiem. Individuāls cilvēks, personība – tas bija no pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito gadu sākumam pastāvējušā Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas brends. Šie gadi bija satraucoši, mazliet bīstami un reibinoši. Gaisā virmoja un trīsuļoja trausla brīvības elpa. No sākuma bikli, pēc tam arvien drošāk cilvēki sāka taujāt, kas mēs esam, no kurienes nākam. Oficiālā vēsture mazpamazām sāk līdzināties tai, ko mājās zināja stāstīt vecāmāte.
Iespējams, daudzie Kalvja darbi ir gan laika liecības, gan arī tie palīdzējuši pieburt šodienu, kādu mēs to pazīstam.
Mākslā vienmēr ir mazliet maģijas, burvestības. Māksla jau arī sākās ar mamuta bildi uz alas sienas, tā vienlaicīgi ir “bilde”, stāsts un rakstu zīme, ar kuru senais mākslinieks mēģina pielabināt bargos dabas spēkus personificējušos dievus un izlūgties veiksmi medībās. 1895. gada 28. decembrī Parīzē, Kapucīņu bulvārī 14, “Grand Café” pagrabstāva Indiešu zālē, arī tādā, tikai tagad jau XIX gadsimta alā, notika pirmais kinofilmu izrādīšanas maksas seanss, kurā uz ekrāna, alas sienas līdzinieka, tika projicēti fotogrāfiski kustīgi attēli. Mamuti jau bija izmiruši, bet cilvēki joprojām bija. Tie nāca ārā pa fabrikas vārtiem. Izkāpa no tikko pienākuša vilciena vagoniem, kāds mazulis ēda brokastis. Šajā dienā piedzima jauna māksla, septītā pēc skaita, kas apvienoja visas iepriekš zināmās, un kuru viens no šīs jaunās mākslas klasiķiem ir definējis kā patiesību 24 reizes sekundē. Operators bija kļuvis par pirmo un vecāko profesiju kinematogrāfā un – tāpat kā pirms miljoniem gadu – atkal un atkal devās notikumu un cilvēku medībās.
Vai iespējams atrast kādu kopsaucēju, kādu vienojošu patiesību, kas iekodēta miljardos sekunžu divdesmitceturtdaļās un simtiem tūkstošos metru operatora Kalvja Zalcmaņa uzņemtajās bildēs?
Uzreiz prātā nāk domās iegrimušais Kauliņš pie rakstāmgalda vai jubilejā draugu un līdzgaitnieku suminātais Kauliņš, kam acīs sariešas miklums un kas ar jūtas izrādīt neraduša cilvēka skarbu žestu notrauc asaru (Herca Franka “Mūžs”, 1972). Internātskolas bērnu satraukuma pilnās sejas, pavasarī ābeļdārzā raugoties uz “savu” ābeli, kurai nesen uzrakstīta vēstule (Laimas Žurginas “Neglītais pīlēns – cilvēka bērns”, 1985). Siltā rudens pievakarē domās iegrimusī Ieva Lase, kuras priekšstati par kultūru un brīvību neiekļāvās ne vācu, ne padomju okupācijas priekšstatos (Andra Rozenberga “Sods par sapni”, 1994).
“Tu parunā ar Kalvi, vai mēs nevarētu pasūtīt mazāk gaismas. Sanāk baigi dārgi”, tā, šķirstot savus papīrus, man saka filmas direktore, šodienas terminoloģijā - izpildproducente, lieliskā Baiba Urbāne. Todien mēs apciemojam Miervaldi Ozoliņu, kas mums stāsta par to, kā cietumā svinējuši Ziemassvētkus, kā no slaucīšanai paredzētajiem egļu zariem uzkonstruējuši eglīti, kā neiedomājami attapīgā veidā izlējuši svecītes. Šajā brīdī tu saproti, ka runa jau nav par strāvas nokaitētiem kvēldiegiem, par gaismu, kas saskaņā ar optikas likumiem izlaužas caur objektīva lēcu blokiem, lai, atduroties pret filmas emulsiju, izraisītu fotoķīmisku reakciju.
Gaisma Kalvja izpratnē nozīmē metafizisku pretstatu tumsai, tā simbolizē labā cīņu ar ļauno, brīvību iepretim verdzībai.
“Prast atbrīvoties nav nekas; visgrūtākais ir mācēt būt brīvam,” saka Andrē Žids, kura grāmatas lasīšana bija viena no apsūdzībām, kas filmas varoņus noveda cietumā un Sibīrijas lēģeros. Mūsu stāsts bija par tādiem cilvēkiem, kuri mācēja būt brīvi, maksājot ļoti dārgu cenu par to.
Filmas sagatavošanas un uzņemšanas laikā mēs – Kalvis, scenāriste Inta Geile-Sīpolniece un šo rindu autors – manā auto daudz braukājām pa visu Latviju, gan uzņemšanas vietas izlūkojot, gan runājot ar varoņu draugiem un paziņām, gan meklējot viņsaulē aizgājušu filmas varoņu dvēseles vizualizācijai atbilstošus dabas tēlus. Rudenīgajai ainavai gar logiem slīdot, mēs daudz spriedām par filmas varoņiem. It kā jau bijām vienisprātis. Tomēr stāstījām to katrs saviem vārdiem, un svarīgi bija panākt, lai mēs dažādos vārdos nosaukto lietu būtību izjustu vienādi, jo runa bija par sapni. Francija, Parīze mūsu filmas varoņiem, čekas izdomātas “Franču grupas” dalībniekiem, drīzāk bija patiesas kultūras un brīvības simbols, nevis tikai ģeogrāfiska vieta uz Zemes ar precīzām koordinātēm. Kalvis, savu viedokli skaidrojot, nereti izvēlējās Helenas Blavatskas vai austrumu filozofijā sakņojošās idejas.
Tomēr, vienalga, kādas filozofijas terminos izteikta, mūsu galvenā rūpe bija par to, kā pārvarēt ikdienas priekšmetisko nozīmju barjeru un izlauzties līdz to paslēptajai jēgai.
Es, protams, saprotu, ka šie vārdi ir neprecīzi, tos var bezgalīgi dažādi interpretēt – filozofija ar to nodarbojusies kopš savas pastāvēšanas. Tomēr šie noslēpumainie “kaut kas” kaut kā ir jānosauc, citādi par tiem vispār nevar runāt. “Sarežģīti dzīvot neapzīmētā pasaulē,” esot teicis Kšištofs Kiešlovskis.
It kā apzinoties šīs grūtības, “Neatkarīgās” žurnālistei Līgai Rušeniecei stāsta par darbu kopā ar Ansi Epneru pie filmas “Es esmu latvietis” (1990). “Un gados jaunākajiem skatītājiem,” viņa raksta, “Kalvis Zalcmanis šo filmu iesaka skatīties nevis ar prātu, bet ar sirdi…” Tā, manuprāt, būtu jāskatās visas Kalvja filmas. Darbs, kas paveikts ar sirdi, tā arī jāvērtē. Atkal sastopamies ar kaut ko vārdos grūti izsakāmu, kam šoreiz dots apzīmējums “sirds”.
Kas un kāda tad ir šī operatora “sirds”, jo tieši “sirds” tad arī ir tas mūža ieguldījums.
Man šķiet, ka Kalvis pats ir atbildējis uz šo jautājumu vienā no savām pēdējām filmām “Atvadas no “Klaidoņa”” (2001). “Klaidonis” ir barža, kas noenkurota Parīzē, Sēnas kreisajā krastā starp Pont des Arts un Pont Neuf, kur upes straume, no abām pusēm apliekusi salu Île de la Cité ar Notre-Dame katedrāli, atkal savienojas, lai līkumotu tālāk pretī jūrai. Baržas kapteinis ir latvietis Džeimss Krogzemis, dēkainis, ceļotājs, grāmatu autors, gleznotājs, kas nolēmis pārdot laivu un atgriezties Latvijā. Seko Ansim raksturīgā atrakciju montāžā poētiskas Parīzes dzīves ainas, romantiskas kafejnīcas, bukinisti Sēnas krastā, viss, no kā Džeimss atvadās. Šajā attēlu plūsmā ir kadrs Luvrā, kas, manuprāt, zīmes vai simbola veidā sniedz atbildi uz to, ko Kalvis varētu būt domājis ar vārdiem “sirds”. Tajā cauri īpaša stikla aizsargslānim redzama Mona Līza ar savu noslēpumaino smaidu kā augstākais, ko māksla spēj sniegt. Aizsargstikls ir kā tā ikdienas nozīmju siena, caur kuru jaušama kāda dziļāka jēga. Tajā atspoguļojas arī šedevra savaldzinātie skatītāji, bet tie ir tikai atspulgi, ar ko varētu saprast mūs visus, Zemes iemītniekus, kuri cauri ikdienai meklē šo dziļāko jēgu. Un vēl stiklā atspoguļojas maza, mirguļojoša, sarkana actiņa, kas liecina, ka darbojas kamera; aiz tās – neskaidrs siluets, kura aprises ļauj sazīmēt Kalvi, kurš lūko saprast un tulkot nepastāvīgo atspulgu būtību, aiz tā visa – Monas Līzas noslēpumainais, neatminamais smaids.
Var jau būt, ka iepriekš uzrakstītais ir tikai mani piedomājumi, tomēr laiks, ko esam pavadījuši sarunās, dažu labu filmu kopā veidojot, vedina domāt, ka varbūt nemaz gluži bez pamata tas nav. Šeit vietā būtu citēt jau pieminēto franču rakstnieku Andrē Židu: “Lai nozīme ir tavam skatījumam, nevis skatītajai lietai”.
