Viņš ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, klasiķis, par kuru filmas.lv lasāms – "Viens no tiem meistariem, kuru talanta un principu dēļ pieņemts runāt par Latvijas kinooperatoru mākslas augsto līmeni, kas tiek novērtēts arī pasaules kontekstā." Līdztekus darbam pie filmām Miks Zvirbulis teju divus gadu desmitus vadīja Latvijas Kinematogrāfistu savienību un tieši viņš kopā ar režisoru Ansi Epneru izgudroja un 1977. gadā dibināja Latvijas kino Nacionālo balvu "Lielais Kristaps".
9. novembrī Mika Zvirbuļa dzimšanas dienas svinības norisināsies kinoteātrī "Splendid Palace", kur tiks izrādīta Oļģerta Dunkera 1970. gada filma "Klāvs – Mārtiņa dēls". Kādēļ izvēlēta tieši šī lente, stāsta Miks Zvirbulis: "Daudz iemeslu. Pirmkārt, vesela virkne manu filmu jau tiek drillēta gandrīz rītā un vakarā. Gan "Četri balti krekli", gan "Mans draugs – nenopietns cilvēks". Šī ir sen neredzēta un melnbaltā, man izdevās sarunāt arhīvā filmas kopiju, nevis ierakstu. Otrkārt, ar Dunkeru ir kopā uzņemts visvairāk filmu, un es to uzskatu par labāko."
9. novembra vakarā notiks arī jaunās grāmatas "Miks Zvirbulis. Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals" atvēršana. Šajā izdevumā kinorežisore Brigita Eglīte apkopojusi izcilā kinooperatora atmiņu stāstus par studiju gadiem, filmām, un režisoriem, ar kuriem kopā strādāts. Tāpat tajā iekļauta bagātīga foto izlase, kā arī Jāņa Streiča un Andra Rozenberga veltījumi.
Raidījumā "Piejūras klimats" viesojas gan Miks Zvirbulis, gan arī grāmatas autore, kinorežisore Brigita Eglīte.
Sonora Broka: Kādam zināšanu un prasmju kopumam jāpiemīt labam kinooperatoram? Vai līdztekus amata prasmei ir jābūt arī teorijas zināšanām?
Miks Zvirbulis: Kinooperators ir pirmā kinematogrāfiskā profesija. Bez operatora līdzdalības nevar radīt nevienu filmu. Nav teikts, ka tam vienmēr jābūt profesionālam cilvēkam ar noteiktu izglītību – ar operatora funkcijām, pienākumiem un izpratni to bieži vien ir darījis arī kāds cits. Ir vesela virkne radošo profesiju, kurās cilvēks vienatnē var radīt savu mākslu, pie tam brīvi izvēloties gan laiku, gan apstākļus, kā to darīt. Operatoram tā nav – viņš darbojas kolektīvā, kinematogrāfistu grupā un galvenokārt ievērojot zināmus noteikumus. Ir bezgala reti gadījumi, kad operators pats var izvēlēties, ko filmēt. Runājot par īpašībām, man liekas, ka operators ir profesija, kurā apvienojas organizatoriskas, reizēm arī finansiālas un tehniskas zināšanas ar nopietnām studijām un izpratni par to, kāpēc mēs strādājam. Zināmā mērā operatoru var salīdzināt ar tādu virtuves cilvēku, kurš konservē rudens labumus. Tas, ko viņš var fiksēt, arī ir noteicošais filmā – ne tikai vizuālā ziņā, bet bieži vien arī domas līmenī.
Sonora Broka: Operatora darbu vistiešākajā veidā ietekmē tehnoloģiju attīstība. Vai tam ir iespējams un vai ir nepieciešams pretoties?
Miks Zvirbulis: Manuprāt, neatkarīgi no tā, kādā tehnoloģiskā sistēmā kino tiek veidots, principi paliek vieni un tie paši. Aleksandrs Galperins kādreiz teica: "Es ceru, ka pienāks laiki, kad attēlu varēs fiksēt magnetafona lentēs tāpat kā skaņu. Zinu, ka no tā brīža operatori dzīvos vismaz septiņus gadus garāku mūžu kaut tāpēc, ka nevajadzēs ar zināmu baiļu sajūtu iet uz laboratoriju skatīties, kāds tad ir rezultāts". Svarīgi, ka nevis tehnika vada operatoru, bet operators tehniku. Savā laikā modē bija platleņķa objektīvs, tad nāca teleobjektīvs, un tā vienmēr rodas kādi otršķirīgi uzstādījumi. Visiem operatoriem zināmās robežās ir pieejami tie paši izteiksmes līdzekļi, un tev svarīgākais ir izvēlēties to, kas ir visvajadzīgākais tieši konkrētajā gadījumā.
Sonora Broka: Esat strādājis ļoti dažādos žanros. Ko katrs no tiem prasa no operatora? Kurā žanrā esat jutis lielāko māksliniecisko brīvību?
Miks Zvirbulis: Nekad neesmu filmējis kostīmfilmas vai izteikti vēsturiskas filmas, jo tas nozīmē, ka es būtu nonācis kaut kā jau redzēta iespaidā. Man vienmēr ir svarīgi, lai man būtu kaut vai kripatiņa, bet tomēr personīga attieksme pret notikumiem. Piemēram, Gunāra Cilinska filmā "Bailes". Atceros, kāds bija pēdējais kara gads Kurzemē, un šis tas no tā, ko tur redzēju, kā emocionāla atslēga palīdzējis veidot šo filmu. Bez personīga impulsa kino veidošanā ķinīti nemaz nevar uztaisīt. Katra filma, sevišķi ar gadiem, apaug ne tikai ar rezultātu, ko var redzēt uz ekrāna. Protams, pirmajos darbības gados sevišķi svarīgas ir kritikas un publikas atsauksmes, pēc kā tu vērtē savu darbu. Vēlāk es padarīto sāku vērtēt vairāk pēc tās sajūtas, ko šī filma man ir devusi radošajā procesā. Te milzīga nozīme ir attiecībām ar aktieriem un režisoru. Reizēm ir kaut kādi man neizprotami faktori, kas veido īpašu atmosfēru. Piemēram, ļoti zīmīgi ir gan "Četri balti krekli", gan "Mans draugs – nenopietns cilvēks". Abas filmas bija tādā atbrīvotības pakāpē – nevaru to saukt par īpašu iedvesmu, bet ir tādas vārdos nenoformulējamas lietas, kuras vai nu ir, vai nu nav. Ja šī īpašā atmosfēra ir, tad arī filma ir vai nu kino mākslas kanonā, vai ļoti tuvu tam. Tā ir nepārprotama, neapstrīdama patiesība.
Sonora Broka: Jūs esat strādājis ar režisoriem Rolandu Kalniņu, Oļģertu Dunkeru, Jāni Streiču, Aloizu Brenču, Pēteri Krilovu, Gunāru Cilinski un citiem. Vai starp operatoru un režisoru valdošais noskaņojums ietekmē to galarezultātu, ko mēs redzam uz ekrāna?
Miks Zvirbulis: Viens no pamatjautājumiem ir literārais materiāls, dramaturģija. Ne reizi vien ir jautāts, kā tad mēs strādājām ar Rolandu Kalniņu. Nebija nekur tā sēdēts pie viena galda, izņemot atsevišķas epizodes, kur bija jādomā par dekorācijas uzbūvi un iespēju to visu ar kameru fiksēt. Ar Rolandu tas veidojās kaut kā pats no sevis, bez teorētiskas spriedelēšanas. Zināmā mērā tāpat ir ar Jāni Streiču. Viņš mani ir pārsteidzis ar to, ka ir teicis: "Uzfilmē man to un to ārpus scenārija, tādus kā garāmejošus kadrus". Un es brīnos, kā viņš zina, vai tā ir nenoteiktība vai kas? Un tikai vēlāk montējot es saprotu, ka tas kadrs, kurš filmēts pirms kāda mēneša, atrod savu īsto vietu jau montāžā. Streičs prātā montēja un pētīja, ko vajag akcentēt, ko notušēt un ko mainīt – šī ir ļoti izcila īpašība. Jāsaka, ne par vienu no režisoriem, ar kuru esmu strādājis, nevaru pateikt, ka tas man nav kaut ko devis.
Brigita, kad sākāt darbu pie grāmatas "Miks Zvirbulis. Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals", vai jau sākotnēji bija plāns tās iznākšanu saskaņot ar Mika jubileju?
Brigita Eglīte: Darbs pie grāmatas sākās ļoti sen – tie ir vismaz trīs vai četri gadi no idejas līdz realizācijai. Protams, kad sākām, absolūti nedomājām, ka tas sanāks uz apaļu jubileju – par to jāpasakās liktenim un Mikam, ka tas tā ir sagadījies.
Miku pazīstu ļoti sen – abi esam no kinostudijas un pietiekami cienījamā vecumā, tikai atšķirība tāda, ka Miks strādāja kinostudijas otrajā stāvā, kur veido mākslas filmas, savukārt es strādāju pirmajā stāvā pie dokumentālā kino. Mūsu ceļi kā radošām personām darba ziņā nesaskārās. Mēs viens otru ļoti labi zinājām, bet strādāt kopā nesanāca. Bet pagāja laiks, kad satikāmies ar Miku kādā no kinostudijas atmiņu vakariem un es ieraudzīju, ka Miks ir ne tikai brīnišķīgs operators, bet arī ļoti labs stāstnieks. Mikā iekšā sēž arī labs rakstnieks. Ja viņš to būtu izmantojis, mums būtu vēl viens brīnišķīgs operators un rakstnieks vienā personā. Man likās interesanti Miku uzrunāt, vai viņš nebūtu ar mieru savas, manuprāt, unikālās atmiņas ļaut iemūžināt. Miks sākumā tā mazliet skeptiski, varbūt ne īsti ar uzticību, bet piekrita. Viņam droši vien dāmai bija neērti atteikt. Mēs laiku pa laikam tikāmies Kinematogrāfistu savienībā – es ar savu diktofonu, viņš ar savām atmiņām, mazu pudelīti un mazu glāzīti, to jau nevar slēpt. Šajās sarunās gandrīz divu gadu garumā mēs atcerējāmies vienu periodu, otru periodu, filmas un visu pārējo, es to fiksēju un tā mēs nonācām līdz tādam rezultātam, kad varēju jau runāt ar izdevniecību "Latvijas Mediji" un kopīgi tikt līdz grāmatai. Pie tā, ka Miks ir brīnišķīgs stāstnieks, viņam ir arī fenomenāla atmiņa – atceras gadījumu pirms 50, 60 gadiem, vārdus un uzvārdus, un par to viņam vislielākā uzteikšana, jo tā ir apbrīnas vērta īpašība. Tagad redzu, ka operatoram jābūt gan vērīgai acij, gan arī ļoti labai atmiņai un stāstnieka spējām.
Miks Zvirbulis: Tā gan nav taisnība! Zini, operatori nav runātāji, tā nav viņu pamatfunkcija. Droši vien darbs Kinematogrāfistu savienībā un labie kolēģi apkārt mani vienkārši ir tā noskaņojuši.
Sonora Broka: 9. novembrī svinēsim gan Mika Zvirbuļa dzimšanas dienu, gan arī grāmatas atklāšanu. Kāda tā ir iecerēta?
Brigita Eglīte: Tas būs ļoti interesants pasākums. Aicinu jebkuru interesentu ierasties "Splendid Palace", jo šis būs gadījums, kad varēsim vērot unikālu 35 mm filmu "Klāvs – Mārtiņa dēls", kuras operators ir Miks un režisors – Oļģerts Dunkers. Filma būs nesējā, kādu redzēt kinoteātros nav nemaz tik bieži iespējams. Kad būsim redzējuši filmu, protams, atvērsim arī grāmatu. Miks pats grāmatu vēl nav redzējis, bet tas viņam būs pārsteigums īpašajā jubilejas reizē. Varēsim izbaudīt to kopā, un kopā ar skatītājiem sveikt Miku 85. jubilejā, pabūt kopā un atcerēties to, ka kino ir liela mūsu bagātība.
