Mārtiņš Ķibilds. Vai pats atceries pirmo brīdi, kad tevi filmēja televīzijas kameras?
Juris Žagars. Nē. Godīgi sakot, es to nekad neesmu jutis. Tā ir viena no manām labajām īpašībām – mani nebiedē kamera. Man patīk tuvplāni. Teiksim citi aktieri varbūt “raustās” no tuvplāniem, bet man - jo tuvāk kamera, jo es labāk jūtos. Es nejūtu kameras, tās mani netraucē, tāpēc es pat neatceros, kur filmēšanas laikā ir atradusies kamera.
Pēdējā laikā publicitātes starmešu gaismā esi nokļuvis Dailes teātra varas maiņas dēļ.
J.Ž. Jā, gribot vai negribot, bet man ir iznācis būt par runas vīru.
Tas tev labi padodas.
J.Ž. Jā, nu kādam jau ir jārunā, nevar nerunāt.
Tu esi teicis, ka nevēlies būt par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju. Kā tev pietrūkst, lai kļūtu par to?
J.Ž. Pirmkārt, mākslinieciskajam vadītājam būtu jābūt režisoram. Man nav šīs profesijas. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tu nevari būt labs aktieris ar lielu pieredzi un pēc tam automātiski ieslīdēt tajā režijas laukā. Režija ir profesija. Mēs ar Andreju bieži strīdējāmies par to.
Es viņam teicu: “Tev ir jābrauc un jāmācās.” Viņš teica: “Priekš kam? Es visu zinu.”
Jā, operā viņš tiešām visu zināja, bet teātrī mēs reizēm strīdējāmies par viņa darba metodēm. Tāpēc es domāju, ka tā ir profesija, un man šīs profesijas nav. Ja es to kādreiz iemācīšos, tas vēl nenozīmē, ka es varēšu būt mākslinieciskais vadītājs. Lai par tādu kļūtu, ir jābūt iestudētām daudzām labām lielās zāles izrādēm, kuru man nebūs.
Tu pieminēji Andreju. Bērnībā pēc filmas “Dubultnieks” noskatīšanās es ilgi domāju, ka brāļi Žagari ir dvīņu brāļi.
J.Ž. Jā, visi man to saka.
Savā ziņā jūsu karjeras var saukt par teju dvīņu karjerām, jo jūs abi no “vienkārši” aktieriem, ja tā var izteikties, esat tālu izauguši, esat izbriduši biznesa laukus un kultūras menedžmentu.
J.Ž. Es varu pateikt, kā man liekas, kāpēc tas tā ir. Aktieru tirgus Latvijā ir ļoti mazs – ir, teiksim, pusotrs miljons skatītāju.
Nav filmu industrijas, nav nopietnas seriālu industrijas. Teātri ir daži, un tie ir ar pastāvīgo štatu.
Līdz ar to, ja tu strādā tikai aktiera profesijā, pienāk brīdis, kad tu vairs neesi noslogots par 150 procentiem, bet par 80 procentiem. Savā laikā Andrejam bija vēl mazāka noslodze. Līdz ar to tev paliek brīvs laiks, kad iespējams darīt kaut ko citu. Tāda ir specifiskā Latvijas tirgus situācija. Krievijā, iespējams, arī vēl sešdesmit un septiņdesmit gadu vecumā var filmēties filmās un seriālos, vēl tevi paaicina nospēlēt kādu lomu Maskavā vai Pēterburgā. Tas pats notiek arī Eiropā, lielajās nācijās. Bet mums ir tā, kā ir.
Šeit daudziem aktieriem paliek pāri laiks. Ko jēdzīgu var darīt ar laiku, kas tev paliek pāri? Protams, vislabāk ir mēģināt nodarboties ar mākslu un producēšanu un pelnīt naudu.
Tu saki, ka tev paliek pāri laiks, lai nodarbotos ar kaut ko citu. Man par tevi radies iespaids, ka tu esi brīvā laika aktieris.
J.Ž. To man visi saka, un es nevaru saprast, kāpēc ir radies tāds viedoklis. Pagājušajā gadā es 80 procentus no sava laika pavadīju teātrī. Es spēlēju sešās izrādēs, no tām piecas bija “lielās” izrādes. Šogad ir trīs “lielās’’ izrādes – jaunas, svaigas. Es daudz sava laika patērēju teātrī arī mēģinājuma procesos, es neesmu brīvā laika aktieris.
Es nezinu, kāpēc cilvēkiem liekas, ka ar aktiera profesiju principā var nodarboties brīvajā laikā. Tas ir Latvijas paradokss.
Man liekas, ka amatiermāksla Latvijā ir tik populāra un attīstīta. Ir tik ārkārtīgi daudz cilvēku, kuri ar to nodarbojas, tāpēc tas kaut kādā mērā ir saplūdis kopā.
Bet filmā, kuru mēs ar tevi atšķirībā no citiem jau esam noskatījušies, tu saki, ka aktiera darbs tev ir darbs, bet īstā kaislība ir kalns, ka to tu pēdējo atlaistu no sevis vaļā.
J.Ž. Jā , tā tas ir. Mēs ar Andreju par to daudz strīdējāmies, es viņu provocēju ar to.
Bet mana attieksme pret aktiera darbu ir nevis kā pret hobiju vai pret mīlestību. Es nekad savā mūžā neesmu teicis: “Es mīlu teātri, es mīlu savas lomas”. Man tas liekas kaut kā dīvaini. Es strādāju teātrī.
Lai cik tas izklausītos briesmīgi, “dzeltenais” ietvars, kas palīdz filmu “pārdot” skatītājiem, ir gaužais fakts, ka no filmas par diviem brāļiem tā pārtapa par filmu, kurā brālis brāli zaudē. Tas izklausīsies traki, bet es zinu arī, ka Andrejs, būdams radošs un traks, teiktu: “Neticama radoša veiksme!”
J.Ž. Ciniski, bet fakts.
Tāda taču nebija iecere, iesākot šo filmu.
Henrieta Verhoustinska. Tīri tehniski, sākot filmēt, tā jau tāda varbūt bija.
Kad es sazvanījos ar Juri par šo ideju, viņš man izstāstīja. Viņš toreiz teica: “Jums ir jāpasteidzas.”
J.Ž. Es teicu, ja vispār gribat tādu filmu, tad tai ir jābūt ar lielu Andreja dominanti, jo citādi nav vērts to darīt, un tad ir jāpasteidzas.
H.V. Bet tad, kad man radās šī ideja, man bija doma par diviem brāļiem skaistuļiem, par brāļiem sāncenšiem, kas tik daudz noteikuši Latvijas kultūras ainavā, jo man šķita, ka viņu dzīves ritējušas savstarpēji sacenšoties – kurš no viņiem ir “krutāks”.
To jūs filmā abi divi labi izspēlējat.
J.Ž. Jā, es domāju, ka sacensība un konkurence ir tā, kas procesu dzen uz priekšu. Man patīk sacensties, būt ātrākam, un arī Andrejam tā bija. Viņam bija svarīgs reitings, tas, kurā vietā viņš atrodas. Domāju, ka tas ir labs dzinulis.
Ja latviešu vecāki saviem bērniem teiktu, ka tas ir labi un pareizi, ka “jums, puikas, ir jābūt tiem labākajiem”, tad mēs arī būtu daudz pašapzinīgāka nācija.
H.V. Tas, kāpēc man radās doma par Juri, ir saistīts ar raidījumiem “Personība”, kurus es veidoju par viņa kolēģiem Daini Grūbi un Lauri Dzelzīti. Jaunajiem Dailes teātra aktieriem Juris ir tāds guru. Viņš vēsta viņiem, kas tad īstenībā ir teātris. Pretstatā latviešu pieticībai viņš jaunajiem saka: “Ja tu negribi būt slavens, negribi būt labākais, nav jēgas ar to nodarboties”. Man tas likās drosmīgi. Parasti jau, pat ja tā domā, tā nerunā. Nesaka taču, ka īstais dzinulis ir vēlme patikt, būt slavenam.
J.Ž. Vēlme būt labākam. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tas nav nekas slikts. Tas nenozīmē nospiest konkurentu, bet mēģināt vilkt sevi ārā no mērenības un viduvējības. Un Andrejam tas bija ļoti tipiski.
Atceroties sākumu, prātā ir viena epizode. Kad es piezvanīju Andrejam un izstāstīju ideju par filmu, viņš pilnīgā nopietnībā, kad viņam bija atlicis dzīvot mazāk par pusgadu, sāka analizēt, kurā brīdī viņam būtu visizdevīgāk, lai filma iznāktu. Tas varētu būt tad, kad viņš, iespējams, būtu operas direktors un viņš varētu izklāstīt savu vīziju par tās nākotni.
Viņš atteicās ticēt tai nolemtībai?
H.V. Viņš to ignorēja. Es domāju, ka filmēšana nospēlēja arī savu pozitīvu efektu. Viņam apkārt bija cilvēki, kuri slimības laikā rūpējās un gādāja par viņu, bet ar mums viņš atkal varēja būt šarmantais, apburošais, savai enerģētikai pakļaujošais Andrejs Žagars, kurš nav slims. Nāves nav.
J.Ž. Viņš ļoti pareizi darīja. Tas ir pareizākais veids, kā aiziet – neakceptēt aiziešanu.
Henrieta, kā tev šķiet, vai brāļi filmā sanāca tādi, kādi viņi ir dzīvē?
H.V. Domāju, ka būtu palikusi viela vēl kādai filmai, ka simtprocentīgi viņi mums neatklājās. Bet tas nav svarīgākais. Mums bija svarīgi tajā īsajā brīdī notvert Andreja dzīvi un saprast, ko tas nozīmē viņu abu attiecībās. Katram veidotājam katra filma ir arī ļoti personiska. Man arī ir brālis un māsa, un man šī filma bija ļoti personiska.
Es domāju, ka visi, kuriem ir brāļi un māsas, atradīs filmā aizķeres punktus – ko nozīmē būt tik tuviem viens otram un tik neciešamiem vienlaikus.
J.Ž. Es domāju, ka tas ir stāsts par to, kāpēc vispār filma ir jātaisa, kāpēc vispār jānodarbojas ar mākslu. Pēdējā mēneša laikā Dailes teātra kontekstā šos jautājumus es sev bieži uzdodu. Kas ir izklaide, un kas ir māksla?
Manā izpratnē mākslas darbs ir kaut kas tāds, kas paplašina tavu emocionālo pieredzi.
Ja šī filma kādam skatītājam nevis paplašinās informāciju par to, kādi ir brāļi Žagari, vai kāds bija Andrejs, bet iedos paplašinājumu viņa emocionālajai pieredzei, viņš kaut ko sajutīs, pārdzīvos un varbūt padomās par sevi, tad tā būs lielākā vērtība, ko filma var dot.
