Šī gada kods – pašapziņa. Tapušas 5 jaunas «Latvijas koda» filmas
LTV projekta “Latvijas kods” dokumentālās filmas šogad meklē atbildes uz jautājumiem par pašapziņu. Šī ir platforma, kur sevi pieteikt debitantiem, kā arī pazīstamiem autoriem, lai īstenotu mazajam formātam atbilstošas ieceres. Pieci režisori caur dažādām prizmām aplūkos, ko šodienas Latvijā nozīmē pašapziņa.
“Latvijas koda” filmu TV pirmizrādes LTV1 ēterā un vietnē Replay – no 19. novembra līdz 17. decembrim, katru otrdienu.
Filma ir viens no Latvijas Televīzijas īsfilmu projektā “Latvijas kods. Latvija šodien” šogad tapušajiem darbiem. Tā būs skatāma 26. novembrī pulksten 22.05 LTV1 un pēc tam vietnē Replay.lv. Filma stāsta par septiņām pusaudžu meitenēm. Ar dažādām interesēm, no dažādiem Latvijas novadiem, no pilsētas un laukiem. Jaunās dāmas vieno tas, ka katra vēlas būt skaista, bet katrai ir sava izpratne par to.
Kā montāžas režisore Andra Doršs jau daudzus gadus ir saistīta ar filmu ražošanu un spožiem kino projektiem, tomēr pašai kā režisorei šī ir debija. “Skaistai būt” viņa ir veidojusi kopā ar savu māsu sociālantropoloģi un Kalifornijas Universitātes Bērklijā doktoranti Karīnu Vasiļevsku-Dāsu. Tādēļ šīs filmas scenāriju var uzskatīt arī par sava veida antropoloģisku pētījumu.
Ar LSM.lv Andra Doršs tiekas Rīgā, un ar “Skype” starpniecību sarunai no Sanfrancisko pievienojas viņas māsa Karīna Vasiļevska-Dāsa.
Jānis Lācis: Kas rosināja izveidot filmu tieši par pusaudžu meitenēm?
Andra Doršs: Manai meita šobrīd ir trīspadsmit gadi, bet jau agrākā vecumā es pamanīju un brīnījos, kāpēc viņai kaut kas nepatīk sevī. Man likās, ka viņa ir superskaista un es viņas vietā neuztrauktos, tomēr tā bija.
Man šķita svarīgi papētīt, vai tas ir laiks, kad tu sāc kritiski uz sevi skatīties, vai tā ir apkārtējās vides un mediju ietekme, un ko tajā visā varu darīt es.
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Manuprāt, mēs tāpat gribējām parādīt to, ka, skatoties uz šīm meitenēm no pieaugušo pozīcijām, aizmirstam, ka pašas arī reiz bijām viņu vecumā. Man kā antropoloģei bija interesanti izzināt, vai mūsdienu meiteņu vidē kaut kas ir savādāk.
Ko jūs atklājāt? Kas ir savādāk?
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Andra jau minēja par mediju ietekmi. To visu mēs zinājām, kā arī to, ka bērniem jau agrā vecumā ir pieejams internets. Tā, protams, ir atšķirība no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Bet mēs arī atklājām, ka meitenēm ir ļoti attīstīta pašapziņa, un nav retums, kad vecāki, skatoties uz saviem bērniem, redz pārliecinātākus cilvēkus.
Jūsuprāt, kādēļ mūsdienu meitenes ir pārliecinātākas par sevi?
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Viņām vairāk tas tiek mācīts. Modeļu skolā, arī sociālo mediju vidē par to tiek daudz runāts.
Andra Doršs: Mēs arī atklājām lietas, kuras mūsu paaudze līdz galam nesaprot. Tās nav filmā, jo skar pavisam citas tēmas. Piemēram, kā viņi veido attiecības, kā viņi tās uztur.
Kādēļ, runājot par mūsdienu pusaudžu pārmaiņām, jūs izvēlējāties runāt tieši ar meitenēm?
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Galvenokārt tādēļ, ka viņām ir svarīgs ķermeniskais imidžs. Cik lielā mērā viņas ietekmējas no medijiem izskata ziņā.
Andra Doršs: No ārienes meitenēm bieži tiek uzspiests tas, ka “tev jābūt skaistai”. Tas redzams filmās, bildītēs “Instagramā” un “TikTokā”. Tāpēc līdz galam negribu piekrist tam, ka mūsdienu meitenēm ir lielāka pašapziņa. Viņas ietekmējas no šī mediju spiediena.
Mūsu filmas meitenes ir gudras un to visu labi saprot, bet vienalga ir grūti pretoties spiedienam. Mūsu, viņu vecāku paaudzei, tas nebija jādara, jo nebija tik daudz faktoru, kas liek par to domāt.
Jūsu filmā jaunās dāmas atklāj savus uzskatus par skaistumu. Bet caur to ir arī dzirdamas citas tēmas, ne vienmēr patīkamas.
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Filmā ir septiņas meitenes, bet patiesībā mēs nointervējām vairāk. Bieži viņas runā par apsmiešanas gadījumiem. Tiem, kuri pusaudžu gadus piedzīvoja vēl pagājušā gadsimta beigās, ar visu to nācās tikt galā savas skolas robežās. Tagad viņiem ir iespēja meklēt uzticamus draugus plašāk, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, un pilnībā attālināties no šiem klasesbiedriem. Bet šī atstumtības problēma mūsdienu Latvijā patiešām pastāv.
Andra Doršs: Jā, apmēram puse no mūsu aptaujātajām meitenēm to minēja. Apsmej par to, ka tev ir brilles vai lielāks dibens. Mēs gribējām parādīt, ka cilvēkus pēc tā nevērtē un skaistums mēdz atšķirties.
Vai tas nozīmē, ka Latvijā bērniem trūkst iespēju atrast informāciju vai meklēt palīdzību tā sauktā bulinga gadījumos? (Bulings: sistemātiska fiziskā vardarbība, vārdiski apvainojumi un bērnu iebaidīšana no klasesbiedru puses - red.)
Andra Doršs: Viena meitene no mazpilsētas mums teica, ka viņiem skolā par to nestāsta. Varbūt arī stāsta, bet ne tik izsmeļoši, lai to sadzirdētu. Iespējams, ir skolas, kur šī vide ir ļoti izteikta. Atšķirībā no kādas elitārākas skolas, kur bērni ir kā siltumnīcā. Bet tas, cik ļoti bieži nācās dzirdēt par apsmiešanu, mani pārsteidza.
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Latvijā sāk veidoties atbalsta iespējas. Piemēram, neklusē.lv. Tā kā problēma ir atpazīta. Mūsu filma ir tikai viens veids, kā to ieskicēt.
Kas tad šajā gadījumā ir filmas mērķauditorija?
Andra Doršs: Pusaudži un viņu vecāki. Vai drīzāk – vecāki un viņu bērni. Šī ir Latvijas Televīzijas filma, un mums bija svarīgi parādīt šo stāstu arī citām paaudzēm.
Neskatoties uz šķēršļiem, jūsu filmā varones tomēr meklē savu skaistumu. Kā jūs pašas noformulētu – kas ir skaista sieviete?
Andra Doršs: To ir grūti pateikt. Tu satiec cilvēku un redzi viņa gaišumu. Tu vari būt gumijas zābakos, bet skaistums vienalga nav noslēpjams. Tā saka vienmēr, bet tā tas arī ir.
Karīna Vasiļevska-Dāsa: Man skaista sieviete vai meitene ir tā, kuru neietekmē ārējais viedoklis par to, kas tajā brīdī sabiedrībā tiek uzskatīts par skaistu.
Andra Doršs: Es noteikti gribu pateikt, ka mūsu filmā meitenes jau ir ļoti, ļoti skaistas. Brīnišķīgi skaistas.
Tas, ka viņas tā nejūtas, nenozīmē, ka tā nav. Varbūt viņām šogad tā nešķiet, bet, iespējams, pēc pieciem vai desmit gadiem viņas paskatīsies filmu un secinās: ko es vispār toreiz domāju, es taču biju superīga!
Tieši tādēļ es gribēju to parādīt uz ekrāna, jo aprakstīt ar vārdiem to nav iespējams. To es gribēju parādīt viņām un citiem.
