Šī gada kods – pašapziņa. Tapušas 5 jaunas «Latvijas koda» filmas
LTV projekta “Latvijas kods” dokumentālās filmas šogad meklē atbildes uz jautājumiem par pašapziņu. Šī ir platforma, kur sevi pieteikt debitantiem, kā arī pazīstamiem autoriem, lai īstenotu mazajam formātam atbilstošas ieceres. Pieci režisori caur dažādām prizmām aplūkos, ko šodienas Latvijā nozīmē pašapziņa.
“Latvijas koda” filmu TV pirmizrādes LTV1 ēterā un vietnē Replay – no 19. novembra līdz 17. decembrim, katru otrdienu.
Komiķis caur personīgās dzīves ainām, novērojumiem līdzcilvēkos vai izlasīto ziņu slejās paradoksāli un brīžiem arī brutāli smīdina publiku. Arī Latvijas sieviešu stendapa apvienība stāsta par aktuālo un paradoksālo. Divas no komiķēm – dzejniece Inga Gaile un dramaturģe Aiva Birbele – ir īsfilmas “Vārdotājas” galvenās varones. Sarunā ar LSM.lv Adriāna Roze stāsta, ko no varonēm uzzinājusi par komēdijas funkciju, sevi pašu un sabiedrību kopumā.
Jānis Lācis: Ir teiciens: “katrā jokā ir daļa joka”. Ar jūsu filmas varoņu jokiem viss ir skaidrs, mēs tos dzirdam viņu stendapa šovos. Bet kas nomaskēts aiz jokiem?
Adriāna Roze: Komēdija ir viena no sarežģītākajām formām, kā komunicēt ar sabiedrību, jo humora izjūta ir ārkārtīgi subjektīva lieta. Filmā “Vārdotājas” mani interesēja, kādēļ šīs kopienas dalībnieces Inga Gaile un Aiva Birbele to dara? Viņas dara vienu un to pašu lietu, kāpj uz skatuves un runā par sāpīgiem jautājumiem, bet viņu motivācija un attieksme pret komēdiju atšķiras. Ingai, manuprāt, šī attieksme ir vairāk terapeitiska un pašapziņu ceļoša. Savukārt Aivai tā ir profesionālāka. Viņu interesē žanra uzbūve, kā funkcionē stāvkomēdija.
Vispār man šķiet interesanti, kādēļ cilvēki nodarbojas ar stāvkomēdiju, un daudzveidība tur ir ārkārtīgi liela. Ir mākslinieki, kuri kāpj uz skatuves un lasa pilnīgas fikcijas, ir tādi, kas iedvesmojas no savas personīgās dzīves un stendapā, protams, to hiperbolizē.
Uzdrīkstēšanās runāt par aktuāliem tematiem un ironizēšana par tiem man šķiet ārkārtīgi šarmanti.
Stāvkomēdijas mākslinieces pārsvarā pieskaras sieviešu tēmām?
Ne tikai. Sieviešu stendapā tiek runāts gan par sieviešu lomu sabiedrībā, gan par politiskām aktualitātēm. Tēmu daudzveidība ir liela.
Un tomēr, iespējams, šīs dāmas ir īstās, kurās der ieklausīties, piemēram, sieviešu līdztiesības tēmās. Jūsuprāt, kā mūsdienu Latvijā šie jautājumi tiek risināti?
Ja jautājums ir par dzimumlīdztiesību, tad tas ir niansēts temats. Manuprāt, Latvijai ir vēl gana tāls ceļš ejams tieši sabiedrības attieksmes ziņā. To var tikai ar laiku, par to runājot. Vēsturiski ir izveidojies, ka Latvijas iedzīvotāji ir naski tematus paslaucīt zem paklāja. Brīdī, kad ir kāda diskutējama tēma vai tāda, kas var izraisīt konfliktu, mēs automātiski no tās izvairāmies. Mēs imitējam tolerantas sabiedrības modeli. Lai mainītos, nav cita veida, kā tikai par to runāt. Stendaps ir labs piemērs.
Veidojot šo filmu, bieži no cilvēkiem nācās dzirdēt: ā, tu veido filmu par tām nesmieklīgajām sievietēm, kuras mēģina jokot. Bet, kad jautā, ko esi redzējis no sieviešu stendapa, skan atbilde, ka redzēts nav nekas.
Tātad šeit jau automātiski darbojas aizspriedums par to, kas šīm sievietēm pienākas un kādas viņas varētu būt. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir ļoti daudz aizspriedumu.
Ja ņemam par piemēru Latvijas kino, tad redzam, mums gana daudz strādā sievietes režisores. Bet, ja apskatāmies, cik daudz no šo sieviešu režisoru filmām mēs redzam uz lielajiem ekrāniem, tad proporcionāli tas ir mazāk nekā vīriešu režisoru. Cits piemērs – mums ir ārkārtīgi liels skaits sieviešu, kuras absolvē universitātes. Bet statistiski gan atalgojuma, gan ieņemamo augsto amatu ziņā proporcionāli sievietes iepaliek. Skaidrs, ka aiz katra šāda gadījuma ir objektīvi vai subjektīvi iemesli. Bet tāda ir statistika. Ja par to nerunā un nepievērš uzmanību, tad mēs turpinām dzīvot tādā kā pseidokomforta stāvoklī.
Tas ir stāsts par spēju ieklausīties vienam otrā. Manuprāt, Latvijas sabiedrība uz to vēl nav spējīga. Mēs esam iecietīgi un iejūtīgi svētkos vai ziedošanas kampaņu laikā, bet ikdienā viens pret otru esam neiecietīgi. Pastarpināti par to stāsta arī mana filma. Katrs no mums dzīvē ir piedzīvojis kādu aizvainojumu vai sāpinājumu. Jautājums ir, kā mēs uz to reaģējam un kā tiekam ar to galā? Var nocietināties un šo piemēru turēt sevī kā naidu kurinošu pret apkārtējo pasauli, bet var arī par to runāt, pastāstīt citiem, piemēram, stāvkomēdijā.
Vai jums pašai arī ir sanācis uzstāties kā stendapa māksliniecei?
Kad filma bija pabeigta, es arī kāpu uz stendapa skatuves. Tā bija ļoti savāda un interesanta pieredze. Mana uzstāšanās bija visai pašironiska, par manu rīcību un uzvedību konkrētās situācijās, par to kā dažāda veida traumas formējušas manu personību un galu galā, kā ar lepnumu pieņemt to, ka esi viduvējība. To es mācījos gan no savas filmas varonēm, gan cilvēkiem, kurus ļoti augsti vērtēju.
Manuprāt, pašironija ir ārkārtīgi būtiska personības īpašība. Tā ir intelekta iezīme. Nesen lasīju interviju ar kādu psihologu, kurš teica, ka cilvēks bez pašironijas ir kā tanks. Tam nevar nepiekrist, jo Latvijā ir ārkārtīgi daudz cilvēku-tanku.
Stendapa monologi brīžiem tiek lasīti asā leksikā, uzsverot intīmas un anatomiski precīzas detaļas. Vai tas arī ir stāsts par vārda brīvību?
Ja runā par seksualitāti skarošām lietām, tad tas ir vēl viens vēsturiskais tabu temats. Tas nāk no Padomju Savienības, kur “seksa nebija”. Tomēr pakāpeniski mēs atļaujamies atzīt, ka esam seksuālas būtnes. Protams, var atšķirties izpratne, jo, kas vienam šķiet seksuāli, otram var būt pornogrāfiski. Bet robežas var saprast tikai komunicējot, saskatīt, cik cilvēki mēdz būt dažādi. Es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ par to nebūtu jārunā no skatuves. 21. gadsimtā tas nav nekas šokējošs vai pārsteidzošs.
Ja paklausāmies ārzemju stendapa komiķus, tur brīžiem ir tik melni un pornogrāfiski joki, kas manai personīgajai gaumei ir absolūti nepieņemami. Ir valstis, kur stendapa kopienās ir izplatīti tā sauktie “rape joke” jeb izvarošanas joki. Komiķis stāv uz skatuves un joko par izvarošanām. Manuprāt, tur ir pārkāptas jebkādas robežas.
Ja joka forma vai konteksts ir netolerants pret citām sabiedrības grupām, tad jautājums ir par konkrētā komiķa vai joka autora vērtību sistēmu.
Protams, te ir jārunā par pašcenzūru. Sieviešu stendapa gadījumā darbojas grupas iekšējā cenzūra, kur tiek izvērtēts, vai šis joks kāpj pāri pieļaujamajām ētikas normām vai ne. Bet vispār Latvijā ļoti reti ir nācies dzirdēt jokus, kas pārkāpuši pāri ētikas normām. Pasaulē šādu piemēru ir vairāk.
Ar ko tad no Latvijas sabiedrības atšķiras tā, kurā ir populāri jūsu pieminētie izvarošanas joki?
Tur ir cita sabiedrības struktūra. Komēdija atspoguļo sabiedrībā aktuālus tematus un attieksmi. Šajā konkrētajā gadījumā runa ir par sabiedrību, kur attieksme pret izvarošanu diemžēl ir tolerējoša.
Latvijā sabiedrība arī ir mainījusies. Vēl salīdzinoši nesen nebūtu nekāds pārsteigums, ja kāds politiķis no tribīnes izmantotu kādai seksuālai minoritātei adresētu lamuvārdu. Šobrīd tas ir grūti iedomājams. Lielā mērā tā būtu politiska pašnāvība.
Sanāk, ka jokotājam jāapzinās, ka viņa asprātības nav universālas?
Ir tāds apzīmējums “droši joki”, kad kā komiķis tu ironizē par grupu, kurai piederi. Ja esi latvietis, tad joko par latviešiem. Ja ebrejs, tad par ebrejiem. Ja esi sieviete, droši vari smieties par sievietēm.
Tas atkal ir stāsts par pašironiju. Brīdī, kad esi godīgs, atklāts un spēj paskatīties uz paša vai savas sabiedrības grupas absurdām rīcībām, tad tas būs saprotami un “droši”.
