Filmas režisors Viesturs Kairišs uzsver, ka tieši vietējo cilvēku klātbūtne šajā filmā ir devusi tai īpašu pievilcību un patiesumu.
Filma, kas uzņemta pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem, tapusi Rīgā, Bikstos, Pasienē, Rēzeknē, kā arī Karēlijā Krievijā. Masu skatos piedalījās vairāk nekā 300 Latvijas iedzīvotāji. Starp tiem arī no Pildas ciema un pagasta.
"Melānijas hronika" rež.Viesturs Kairišs treileris from Mistrus Media on Vimeo.
Vienu no filmas varoņiem - Melānijas dēlu atveido pildānietis Edvīns Mekšs, bet filmas masu skatos piedalījās arī viņa vecmamma Genovefa Mekša. Viņas vīra vecvecāki bija starp tiem 72 Pildas pagasta iedzīvotājiem, kas tika deportēti laikā no 1941. līdz 1949.gadam.
“Vectēvam tolaik bija 63 gadi, bet vecmātei 59 gadi. Edvīns jautāja, kā cilvēki agrāk dzīvoja, viņu tas interesēja. Es viņam arī stāstīju, ka tava vectētiņa vecāki guļ Sibīrijā. Kad viņš [mazdēls] tika filmēties, es padomāju - laikam Dievs ir, ja jau vajadzēja viņam šādā filmā filmēties, jo viņa asinis guļ tur tālajā Sibīrijā,” stāstīja Genovefa Mekša.
Vietējā iedzīvotāja Vilhelmīne, izrādot bijušo filmēšanas laukumu Pildā, kur atrodas noliktavas un vecā kalte, sacīja, ka pašlaik no filmas uzņemšanas laika te palicis vien no dēļiem sanaglots postaments, uz kura atradās operators ar kameru.
Pildāniete Tatjana atcerējās, ka vietējie ar lielu atsaucību un pacietību iesaistījās filmas uzņemšanas procesā.
“Ar vienu reizi nepietika, uzreiz nesanāca nofilmēt. Vienu dienu mēs bijām pierobežā, vienu dienu mūs veda uz Pasieni, arī pārģērba. Bija gan bagātie, gan nabagie, mūs pēc scenārija izveda uz Sibīriju. Mēs bijām ar paunām, ar to, ko bijām paspējuši ātrumā paņemt pirms izsūtīšanas. Lakatiņos, zirga ratos. Tur arī laikam kādas reizes 15 filmējāmies - te zirgs sāk skriet. un mēs no ratiem izkrītam... Vispār mūs tur vizināja un vizināja,” stāstīja Tatjana.
Visas filmā iesaistītās sievietes atzīst, ka filmējoties viņas pārņēmusi bezspēcības un nolemtības sajūta, ko, iespējams, pārdzīvoja arī tālajos četrdesmitajos gados izsūtītie cilvēki, atrodoties aiz stiepļu nožogojuma.
Vienu no nometnes apsargiem Sibīrijā tēloja Pjotrs. Viņš bija ģērbies uzrauga formas tērpā un sekoja tam, lai deportētie latvieši neaizbēg no dzeloņstieplēm nožogotā laukuma. Pats būdams nesmēķētājs, tomēr piekritis izsmēķēt veselas septiņas cigaretes, un tikai tad, kad nokaitināts nometis izsmēķi un nospļāvies, operators iesaucies, ka beidzot esot īstais.
Četrpadsmit gadus vecā ludzāniete Ilvita Marnauza, kura arī pirms diviem gadiem aktīvi iesaistījās filmēšanas procesā, stāstīja, ka sapratusi, cik smags esot kinoaktiera darbs.
“Mums vajadzēja iet no lauka vienas puses uz otru vairākas reizes, kamēr sanāca tas pareizais kadrs. Mums bija ar dubļiem sejas, saplēstas kleitas,” stāstīja Ilvita.
Filmas “Melānijas hronika” režisors Viesturs Kairišs, runājot par Latgalē notikušo filmēšanu, atzīmēja, ka tā ir vieta, kas viņu ir uzrunājusi un ka te dzīvojošie cilvēki ir ļoti atvērti un talantīgi.
“Vēlreiz gribu uzsvērt visas filmēšanas grupas vārdā - bez šiem vietējiem Ludzas, Pasienes, Zilupes apriņķa iedzīvotājiem šī filma nebūtu tapusi. Mūsu visdziļākais paldies viņiem, jo es domāju, ka tas ir mūsu kopdarbs. Es tiešām esmu ļoti aizkustināts un lepns, ka mēs kopā ar cilvēkiem to taisījām, nevis… nopirktajiem cilvēkiem no centra,” pauda Kairišs.
Spēlfilmas “Melānijas hronika” pirmizrāde Latgalē notiks 3. novembrī kinoteātrī Latgales vēstniecībā "Gors". Tāpat novembrī filmu plānots demonstrēt arī citviet Latgalē. Arī Ludzā, uz kurieni, lai personīgi vēlreiz pateiktos vietējiem cilvēkiem, plāno ierasties arī filmas režisors Viesturs Kairišs.
