Pirmo reizi ar Marģeru Vestermani, vēsturnieku un muzeja Ebreji Latvijā dibinātāju, režisore Marta Herca satikās 2017. gadā. Viņu sarunas ieilga sešu gadu garumā, un nu ir tapusi filma. Marģera Vestermaņa dzīvesstāsts ir unikāls, viņš ir viens no nedaudzajiem, kas izdzīvoja Otrā pasaules kara holokaustā. Kā pēc visa pārciestā ir iespējams dzīvot pilnvērtīgu un mērķtiecīgu dzīvi? "Pieskaroties sāpīgam Latvijas vēstures posmam, filma nav tikai individuāls stāsts par Marģeru Vestermani. Tas ir stāsts par cilvēka vietu pēc izdzīvotas traģēdijas, par to, kā notikušais maina viņu un tos, kas ir viņam apkārt. Un tas ir arī stāsts par mums šodien," skaidroja veidotāji. "Lai gan filma iziet caur smagākajiem laika posmiem Latvijas ebreju un Marģera Vestermaņa liktenī, tā ir arī dzīvi apliecinoša, jo ģimenē un savā akadēmiskajā darbā Marģers ir guvis spēku un enerģiju turpināt. Filma runā par cilvēka cieņu un pašcieņu, kas caurvij Vestermaņa pētniecību par ebreju glābējiem un savā veidā iedevusi valodu, caur kuru Latvijas iedzīvotāji var saprast un sākt runāt par ebreju likteni."
Filmas uzņemšanas laikā Marģers Vestermanis kopā ar filmēšanas komandu apmeklēja sev nozīmīgas vietas un dalījās atmiņās par piedzīvoto Rīgas geto, Mežaparka un Popervāles koncentrācijas nometnēs. Nozīmīgu lomu šajā filmā spēlē upe, sarunās Vestermanis vairākkārt teicis – cilvēki tevi pievils, bet daba nekad nepievils. Daļa filmēšanas notika Engures upē, kas plūst cauri Dundagas mežiem, kur Vestermanis pēc izbēgšanas no koncentrācijas nometnes pavadīja atlikušo laiku līdz kara beigām. Upe simbolizē dzīvības un nāves starpstāvokli, ļaujot vilkt paralēles ar Vestermaņa dzīvi un viņa vēlmi dzīvot tagadnē, kad atmiņas par zudušo pasauli un izdzīvošanu turpina vajāt sapņos un nomodā.
Vestermaņu ģimene vienmēr bijusi muzikāla, tas atainojas arī filmā, kuras mūzikas autors ir Deniss Paškevičs. Filmu veidojuši operatori Andrejs Rudzāts un Toms Šķēle, montāžas režisore Madara Didrihsone, skaņu režisors Ģirts Bišs, mākslinieks Aigars Gercāns.
