Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme
No 3.novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme”, kurā varēs aplūkot spilgtāko portretu izlasi simt gadu griezumā. Latvijas Radio raidījumos “Labrīt” un “Kultūras Rondo” atspoguļota desmit portretu izlase – Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes, Viļa Rīdzenieka, Jāņa Pauļuka, Valeriana Formozova, Gunāra Bindes, Bruno Strautiņa, Ausekļa Baušķenieka un Imanta Lancmaņa darbi. Tāpat atsevišķi tiks analizēts arī portrets karikatūrā.
„Šim portretam ir ļoti svarīga vēsture. Publiski tā esamība izskanēja 1965.gadā, kad šis portrets ieguva galveno balvu izstādē Buenosairesā, salona mākslas fotogrāfijas jomā, un ar šo ziņu pēkšņi bija pilnas visas avīzes. Tas bija tiešām pārsteigums, jo, iedomājieties paši, 1965.gads!” Bindes slavenās fotogrāfijas pirmos panākumus atceras Laima Slava.
Kādēļ tā uzrunāja Buenosairesas fotogrāfijas ekspertus? „Tā ir ļoti izteiksmīga fotogrāfija,” saka mākslas zinātniece.
Fotogrāfija tapusi gadu pirms Smiļģa aiziešanas mūžībā.
„Apzinoties cilvēka norieta traģēdiju, kurš vienmēr ir bijis valdnieks uz skatuves, bet nupat ir pienācis brīdis, kad tu vairs tik spēcīgs nejūties… Un taisni šī traģika kopā ar raksturu un temperamentu, manuprāt, veido šī portreta stiprās puses,” raksturo Laima Slava.
„Man ļoti patīk fotografēt cilvēkus, tā ir mana galvenā tēma. Bet man patīk tā cilvēka pasaule, kas nav redzama viņa vaibstos, bet gan sajūtās. Un mani labākie portreti ir tieši tie, kuros ir cilvēka būtība un liktenis, nevis izskats,” uzsver pats Gunārs Binde.
Eduardu Smiļģi viņš pazinis jau kādu laiku. Bet, kamēr režisors vēl strādāja teātrī, neesot licies interesanti viņu fotografēt. „Viņš izskatījās teatrāls, ārišķīgs, viņam bija grūti piekļūt. Un, kad 1965.gada pavasarī viņu aizvadīja pensijā, faktiski norakstīja no teātra, mēs ar [scenogrāfu un] domubiedru Arnoldu Plaudi domājām - droši vien viņš tagad pārdzīvo savu likteni. Un tā arī bija,” atceras fotogrāfs.
Viņiem bijusi noruna - Plaudis ar sarunām par teātri raudzīs „uzkurināt” sirmā režisora emocijas, bet Binde fotografēs.
„Un visbeidzot, kad jau acīs sāka mirdzēt asaras, uzšķīlās šī fotogrāfija. No tās rindas ir pieklājīgi kādi pieci attēli, bet šis ir tas, kas parāda, ka šis cilvēks apzinās savu pēdējo stundu. Viņš apzinās, ka ir vecs un nevienam nav vajadzīgs. Viņš tā arī uz teātri vairs neaizgāja,” saka Binde. Pusgadu vēlāk Smiļģis 79 gadu vecumā devās mūžībā.
Binde varbūt bija pirmais, kurš tik koncentrēti orientējās uz psiholoģiskas dabas portretiem. Ne velti viņa pirmais portrets, kurš vispār ieguva uzmanību, tā arī saucas - „Psiholoģiskais portrets”. Arī to jūs redzēsiet šajā izstādē. Tajā redzama viņa sieva, dzejniece Ilze Binde, pie kāpnēm ar tādu skatienu, kurā tu atkal jūti kaut kādas īpašās pasaules skumjas. Tu jūti to cilvēka iekšējo satvaru.
Tās nav vienkārši emocijas, bet mēģinājums pateikt kaut ko pēc būtības par cilvēku. Bindem tas ļoti daudzos gadījumos ir izdevies. Viņš, protams, nebija vienīgais, bet viņš bija pirmais.
Starp citu, pats Eduards Smiļģis par šo fotogrāfiju un abu mākslinieku īstenoto provokāciju nebūt nebija sajūsmā.
Kad Latvijas presē izplatījās ziņas par fotogrāfijai piešķirto zelta medaļu Buenosairesā un Binde žurnālistiem atklāti pastāstīja, kā šis foto tapis, Smiļģa reakcija bijusi skaudra.
„Smiļģis bija izlasījis avīzē, ka kaut kādi šmurguļaini puišeļi ir atnākuši un viņu, lielo Staļina, Ļeņina un visādu citu ordeņu kavalieri, esam izprovocējuši, un viņam tas ķērās pie sirds. Bet mēs jau to nezinājām. Un, kad tuvojās jaunais gads, mēs devāmies ar lielāka formāta šo bildi pie viņa, ko uzdāvināt un pateikties. Bet viņš bija slims, gulēja gultā, istabā bija auksti, lielo namu viņš nevarēja apkurināt… Atnācām, sasveicinājāmies, viņš pacēla galvu un teica: „Ak tā, atnācāt mani izprovocēt!” Man tūlīt rokas nolaidās, jo pēc tik tiešiem vārdiem vairs nekādu jūsmīgu runu nevarēja būt,” atceras Binde.
