Jūnijs ir kinorežisores Lailas Pakalniņas jubilejas laiks. Par godu šai jubilejai, portālā filmas.lv ir pieejama režisores filmu kolekcija, kā arī LTV ēterā aizvadītajā nedēļā tika rādītas vairākas no tām. Līdz jūlija sākumam filmas "Kurpe", "Leiputrija", "Rumba" un "Pitons" skatāmas Replay.lv.
Dīvainā realitāte
Pakalniņas darbu retrospektīvas nosaukums bija "Drôle de réel" vai "Dīvainā realitāte", kas labi raksturo kinorežisores darbu noskaņu, kurā jocīgiem, savdabīgiem starpgadījumiem vai objektiem atrodas sava vieta dokumentālajā vai fikcionālajā filmas stāstā. Jocīgās realitātes nospiedums ir redzams teju katrā filmā un bagātina tajās fiksēto laika plūdumu vai stāstus. Citas viņas filmas runā ļoti tieši par tēmām, kas ne vienmēr skatītājam ir komfortablas.
Pakalniņas un viņas domubiedru (operatora Ginta Bērziņa, Ulda Janča) kameras portretējušas indivīdus – puisi ar īpašām vajadzībām un viņa ģimenes dzīvi, vientuļa kunga gados ikdienu Ziemupes autobusa pieturā vai atmiņas par mākslinieka Konrāda Ubāna dzīvi. Taču filmu veidotāju uzmanības centrā bijušas arī ikdienišķas norises – pasta piegāde, veļas savākšana bērnu slimnīcā, pilsētu kvartālu dzīve, vietas Latvijā, arī arhitektūras objekti, pieminekļi. Visas šīs tēmas veido veselumu, kura idejiskā un saturiskā bagātība var mulsināt. Dažreiz to lakoniskie nosaukumi šķiet necili, taču ne filma "Veļa", "Tilts" (brīnišķīgs darbs ar atsauci uz Jorisa Īvensa filmu ar tādu pašu nosaukumu) vai "Pasts", ne arī "Karote" un "Picas" ne ar ko neatpaliek no "Mirsti citu dienu" vai "Tumšajiem bruņiniekiem".
Režisore, kas iziet no kino kadra
Interesanti ir vērot to, kā veidojies režisores rokraksts. Pirmajās filmās redzami meklējumi un tiešums – Lailas Pakalniņas mikrofons ir pasniegts cilvēkiem, kam ir viedoklis par sava laika aktualitātēm. Viņas varoņi stāsta, kāpēc viņi izvēlas rīkoties tā vai citādi, viņi dalās ar savu pieredzi un veido filmas stāstu. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā, neatkarības centienu dokumentēšana, latviešu leģionāra stāsts. Līdzīgi kā franču kinorežisori, "Cinéma Verité" pārstāvji 1960. gados, arī Laila Pakalniņa laikā, kad Latvijā notika pamatīgas sociālas un politiskas pārmaiņas, atradās to pašā centrā un dokumentēja, ierakstīja, saglabāja notiekošo. Šīs filmas kombinē individuālus skatu punktus ar arhīvu materiāliem. Arī pašu režisori bieži vien izdodas redzēt kadrā.
Taču pamazām, pamazām, Pakalniņa iziet no kadra. Pamazām, pamazām arī vārdu un viedokļu, kas, kā kulaks uz acs stāsta par notiekošo, kļūst arvien mazāk un mazāk, līdz vieta paliek tikai un vienīgi attēlu valodai. Pakalniņas dokumentālajās filmās arī nekad nav bijusi vieta ārpuskadra komentāram, informatīvam stāstam, kurš "izglītotu" skatītāju. Tajās ir cilvēku viedokļi, tajās ir objekti, ierīces, skaņas, apkārtējā vide, kura savā valodā vēsta kaut ko, kas nav tiešs un vienkāršs. Un atbildes uz to, kas ir pareizs, kas nepareizs, kas notiek un kas nenotiek, ir jāmeklē pašam sevī.
Tādā veidā arī banāli ikdienas objekti – veļa, pica, plastmasas karote, atkritumi, kurpe, tilts, pasts, autobuss kļūst par stāstniekiem, par galvenajiem varoņiem un par pamudinājumu izveidot lielāku vai mazāku kinodarbu. Un rezultāts bieži līdzinās kādam varoņu eposam, bet Lāčplēša vai Kurbada vietā uzmanības centrā tiek stādīti patērētāju sabiedrības ikdienā sastopami banāli objekti. Tas ir režisores autorrokraksts – spēja banalitāti pārvērst par stāstu, vienlaikus netieši un ar humoru kritizējot mūsu sabiedrības pamatvērtības un veidu, kādā dzīvojam.
Lailas Pakalniņas spēlfilmas – siegbaltītes, selfiji un skolā pazuduši eksotiski zvēri
Taču Laila Pakalniņa neapstājas tikai pie ikdienas necilās un vienlaikus brīnumaini jocīgās realitātes apskates. Viņa pievēršas izdomātu pasauļu izveidei, kombinējot 19. gadsimta pasakas motīvus ar mūsdienu digitālās kultūras elementiem (Sniegbaltīte un selfiji), padomju vēsturi un latviešu folkloru (kolhozs un latviešu tautas pasakas), skolu ar cirku (Māru Ķimeli autoritatīvas lauku skolas direktores lomā un mērkaķa un pitona meklēšanu). Taču arī izdomātā pasaulē, viņas filmās vienmēr nākas atgriezties pie dīvaini jokainās, pie no šā un no tā būvētās mājas uz vistas kājas, kas ir iztēle, kuras elementi savijas ar realitāti, saglabājot brīnumainu maliņu.
Pakalniņas spēlfilmas arī koķetē ar žanra filmām. "Picas" (2012) varētu būt road movie, "Kurpe" (1998) noteikti var būt kriminālfilma, "Spogulī" (2021) – Ziemassvētku komēdija ar pasakas elementiem, "Ausma" (2015) – vēsturiska drāma, un "Pitons" (2003) varētu būt jauniešu filmu žanra pārstāvis. Tomēr nevienā no klasifikācijas centieniem šīs filmas nespēj noturēties par visiem simts procentiem, kas ir arī tieši tas, kas veido režisores īpašo rokrakstu. Jāpiebilst, ka ar nepacietību gaidām mūziklu, trilleri un romantisku komēdiju!
Plastmasas karotes ģenēze un laika nesaudzīgais ritējums
Laila Pakalniņa ar šķietami bērnišķīgu vieglumu izvēlas ikdienišķas lietas un tās ar filmas, un bieži vien nekustīgu kadru palīdzību padara dzīvas, saistošas un stāstošas. Tas visspilgtāk izpaužas dokumentālajā filmā "Karote" (2019), kurā dodamies plastmasas karotes ģenēzes meklējumos vienas stundas un piecu minūšu garumā. Statisko kadru virkne ar rūpnīcu, smago auto novietņu, iekārtu un citu necilu filmas "varoņu" plejādi vienā brīdī aizrauj pavisam citā ceļojumā, kurā industriālā ainava un tās elementi liek smaidīt vai pat sasmīdina, kurā tajos sāk rasties sava veida dzīvība, kas izpaužas ražošanas procesu mehāniskās kustībās, tvaiku izpūšanā, rūpnīcu darbinieku žestos. Šis ceļojums, dzenoties pakaļ plastmasas karotes rašanās panorāmai, parāda cik sarežģīts, tāls un laikietilpīgs ir produkta ceļš. Un kam visam tik nav jānotiek, lai karote nonāktu Talsu zaļumballē, un dažu minūšu laikā pēc soļankas apēšanas tiktu izmesta atkritumu tvertnē? Industriālā romantika un pilnīga bezjēdzība raksturo sajūtas, kas pēc "Karotes" noskatīšanās liek domāt par mūsu ikdienas paradumiem, līdzīgi kā to darīja arī filma "Leiputrija" (2004), kas uzņemta Getliņu izgāztuvē.
Pakalniņas dokumentālie darbi ir kā realitātes gobelēns, kura māksliniecisko vērtību veido kino kadru plūdums. To var redzēt, piemēram, filmā "Zirdziņ, hallo!" (2017), kur kino kadru zibenīgā nomaiņa bieži vien parauj līdzi arī gadalaikus – no vasaras, sniegotā ziemā vai lietainā rudenī. Kamera fiksē attēlu vienā un tajā pašā skatu punktā. Kadru it kā "noplēš" strauja smagās automašīnas kustība liekot domāt gan par laika nežēlīgo ritējumu, vienmēr uz priekšu, vienmēr uz pārmaiņām, gan Latvijas dabas bagātību un skaistumu, gan arī bagāto kino montāžas iespēju pasauli.
Lailas Pakalniņas kino, tas ir tieši tas viss jautrais un nebēdnīgais gandrīz bērnišķīgais spēles ar attēliem prieks. Tās raksturo arī meklēšana – pazudušu zvēru meklēšana, jaunas, oriģinālas attēlu valodas meklējumi, tiekšanās pēc arvien jauniem kino stāstu atveidiem. Tie ir arī brīnumi, kas notiek pēc ļoti ilgas gaidīšanas, kā, piemēram, izgāztuves iedzīvotāji un apmeklētāji "Leiputrijā". Tās arī atgādina, ka
jebkura no filmām, lai arī par kādu tēmu nebūtu, ir tikai "nojausma".
Bet viņas filmas ir arī skaudri sāpīgais trieciens realitātes visnepatīkamākajās šķautnēs, par kurām nevienā līksmā brīdī tomēr nevajag aizmirst. Tieši tāpat līksmais un nepatīkamais sadzīvo, garnējot picas ar plastmasas dakšu gabaliem, pudeļu korķiem vai dodoties, nevis zudušā laika, jo tas mūsdienām ir pārāk neatbilstošs, bet gan plastmasas karotes būtības izzināšanas meklējumos.
