Henrieta Verhoustinska: Pirms tikšanās ar jums mēģināju noformulēt, par ko man ir "Neona pavasaris". Manuprāt, tā ir filma par ļoti jauniem cilvēkiem, kuri mēģina bēgt no vienatnes, no vientulības. Iespēju socializēties viņi atrod gan reiva pārtijās, gan narkotiku ballītes, gan arī vienkāršās sarunās viens ar otru.
Matīss Kaža: Man tā ir filma par cilvēkiem, kuri cenšas satuvināties, bet ne vienmēr viņiem tas sanāk. Viņu starpā ir kaut kāda dažkārt racionāli neskaidrojama robeža un nespēja pārkāpt kaut kādiem emocionāliem sliekšņiem. Un tas visskaidrāk, iespējams, ir redzams attiecībās starp galveno varoni Laini un viņas tēvu, ko spēlē Jānis Skutelis. Bet arī jauniešu starpā – tur vienmēr paliek kaut kas nepateikts. Tajā brīdī,
kad es sāku strādāt pie filmas scenārija pirmās versijas, es tik tiešām biju diezgan pamatīgi iekšā Rīgas reiveru komūnā un visos tajos notikumos,
tā ka tur daudz kas ir, iespaidojoties gan no manām personīgajām pieredzēm, gan arī no cilvēkiem, kas man bija blakus tajā laikā.
Filmā nozīmīga ir tieši reiva vide, reiva kultūra, kurā varoņi, man liekas, gūst tīri terapeitisku atbrīvošanās iespēju. Kāpēc tieši šī elektroniskās mūzikas andergraunda kultūra tevi saistīja?
Matīss Kaža: Tāpēc, ka tā ir ļoti atvērta komūna, ļoti brīva, ļoti progresīva komūna. Un tāpēc, ka tur ir šī duālā daba – no vienas puses, tas var būt terapeitiski, bet tas var būt arī bīstami, ja, piemēram, aizraujas ar narkotiku lietošanu, pārdozē un tā tālāk; tur vienmēr ir šī neatļautā klātbūtne. Ja par muzikālo pieredzi runā, tad
ļoti laba elektroniskā mūzika kvalitatīvā izpildījumā, pie kvalitatīva tehniskā aprīkojama – tā tik tiešām var būt ļoti iekšēja pieredze, tā ir pieredze, kuras laikā tu vari nonākt gandrīz vai transa stāvoklī.
Manā jaunībā – 90. gados – reiva pārtijas bija kaut kas milzīgs, ļoti daudzskaitlīgs pūlis, piemēram, Preses nama pagrabstāvā. Tur tiešām viss daudzgalvainais pūlis nokļuva transā. Tavā filmā reiva kultūra vairāk atgādina to pirmsākumu, šī vārda pirmatnējo nozīmi – 50. gadu bītņiku uztveri, ka reivs ir tāda ballīte.
Matīss Kaža: Mēs dažādus reivus parādām – mums ir reivs, kas notiek milzīgā arēnā, mums ir reivi, kas notiek garāžas izmēra telpās. Bet nav tā, ka tās ir tikai eskeipiskas ballītes. Ir, protams, cilvēki, kuri tur atrodas šo iemeslu dēļ, bet ļoti daudz ir tādu, kuri iet tikai mūzikas dēļ. Tad ir daudzi, kuri iet tāpēc, ka viņiem tā ir pieredze, kas ļauj pirmdienā aiziet uz darbu – jo nedēļas nogalē viņi ir kārtīgi noreivojuši. Mēs daudz pētījām šos dažādos reiva stāstus.
Vai jūs ejat uz reiva pārtijām? Vai reivs jūs iedvesmo, atbrīvo?
Grēta Trušiņa: Ļoti reti, bet man patīk ziemā iet, jo tur ir silti. Un stāvēt pie tumbām ir ļoti…
Marija Luīze Meļķe: Tur nav silti, bet tu sasilsti.
Grēta Trušiņa: Jā.
Marija Luīze Meļķe: Man elektroniskās mūzikas pasākumi bija nozīmīga ikdienas sastāvdaļa vēlīnā pusaudzībā. Bet tur vienmēr priekšā pagadījās kāds gudrinieks, kurš mācēja pateikt, ka tas nav tāds tehno, bet tāds un tāds… Vienmēr bija kāds, kurš šo visu tik daudz labāk zināja nekā es, un tad es jutos, ka šis nepieder man.
Marij Luīz, tu sevi primāri esi pieteikusi kā dzejnieci, kaut gan tev ir pieredze arī kā aktrisei. Tu esi piedalījusies un droši vien piedalies joprojām "Dirty Deal Teatro" izrādē "Netikumīgie" un kopā ar Tomu Treibergu esi vadījusi Latvijas Literatūras gada balvu, tātad arī pasākuma vadītājas ampluā tev nav svešs, un pavīdi epizodiskā lomā filmā "Janvāris".
Marija Luīze Meļķe: Un vēl es vadu radio raidījumu.
Kā notiek tava sadzīvošana ar kinoaktrises statusu? Vai tu esi to piemērojusi sev un pateikusi – jā, es esmu kinoaktrise?
Marija Luīze Meļķe: Man liekas, ka tas ir statuss, kuru tev piešķir, un es vēl neesmu to tā īsti sajutusi. Man ir interese, es esmu apbružājusies ar šo un sapratusi, ka, ja man būtu tāda unikāla pieredze, ka tā varētu būt mana pamatnodarbošanās – būt kinoaktrisei (nezinu, Latvijā droši vien nav neviena tāda cilvēka) – es nevarētu to, jo tā ir pārāk liela slodze. Arī tad, ja tā nav nozīmīga loma, kā, piemēram, man bija "Janvārī"… Bet savā ziņā tas bija atbrīvojoši – spēlēt nelielu lomu. Tu saproti, ka, ja nekas neizdosies, tevi vienkārši izgriezīs ārā un nekas slikts nebūs noticis. Tur ir sava specifika, kāpēc tas ir arī super radoši – tajās piecās sekundēs, kurās tu tur esi, tu tiešām arī kaut ko foršu dari sejā, iekšā. Bet palaikam gribētos gan… patestēt savas robežas. Es nezinu, ko es varu izdarīt. To var noskaidrot tikai ar darīšanu.
Grēta, tev bija pamatīga pieredze – lielbudžeta blokbāsterā "Dvēseļu putenis" tev bija galvenā loma. Un tagad "Neona pavasarī" ir tava otra lielākā loma karjerā. Ar ko atšķīrās šīs tavas pieredzes?
Grēta Trušiņa: Es vairāk gatavojos šai lomai.
"Neona pavasarī"?
Grēta Trušiņa: Jā.
Un kā tu gatavojies?
Grēta Trušiņa: Lasot grāmatas par reiviem, skatoties filmas, tiekoties ar Matīsu diezgan bieži. Arī ejot uz reiviem.
Matīss Kaža: Un mēģinājumu mums bija daudz.
Tā kā teātra izrādē?
Matīss Kaža: Principā jā. Pie šīs filmas es strādāju ar tādu metodi, ka mēs kopīgi ar aktieriem scenāriju rediģējām…
Marija Luīze ir arī scenārija līdzautore.
Matīss Kaža: Jā. Daudz strādājām arī ar Mariju Luīzi. Izņemot kaut kādas tā sauktās pāreju epizodes, kur kāds brauc ar riteni vai ko tādu, visas galvenās ainas mēs nofilmējām iepriekš (pirms īstās filmēšanas), bez gaismām un papildu dekorācijām, bez masu skatiem. Un tad jau varēja izsecināt, kas nestrādā, kur vajag nedaudz īsāk. Tas bija vajadzīgs, jo šī ir mikrobudžeta filma un mums bija ļoti ierobežots filmēšanas dienu skaits. Vajadzēja strādāt ļoti precīzi.
Ļoti nopietna tēma, kas mani uzrunāja šajā filmā – vecāku un bērnu attiecības. Vecāki, kas parādās filmā, ir tikpat nepieauguši kā viņu bērni vai pat vēl mazāk pieauguši. Vai šī tēma jums likās svarīga, vai arī tā drīzāk radās kā blakne?
Matīss Kaža: Mēs gribējām vecāku un jauniešu attiecības dažādi portretēt.
Galvenajai varonei nosacīti ir dzīvošana divās pasaulēs – viena pasaule ir tā, kas ir mājās, un tās atbildības, un tad ir viena pasaule, kura ir, iespējams, nedaudz atbrīvojošāka.
Marija Luīze Meļķe: Tas, kā Laine komunicē ar tēvu un kā ar saviem draugiem, ir pilnīgi atšķirīgi. Šīs abas puses ir stipri atšķirīgas, bet ļoti svarīgas.
Tas mani arī pārsteidza, ka tās abas attiecības ir tik svarīgas. Jo man radies iespaids, ka jauniem cilvēkiem viņu vecāki vispār neinteresē un ka runa ir tikai par vienaudžiem.
Matīss Kaža: Šeit ir tas gadījums, kur Laine grib atbruņot Jāņa Skuteļa spēlēto tēvu, jo viņš savukārt ir uzbūvējis barjeru – emocionāli neatklājas, nespēj tikt galā ar to, kas notiek viņa ģimenē. Laine ir tā, kura cenšas šo barjeru sagraut, lai tēvs beidzot pasaka, ko viņš patiesībā jūt, ko grib.
