Filmas centrā ir trīs jaunieši – atšķirīgi pēc rakstura un nodarbošanās, bet viņus visus vieno meklētāja vai klejotāja gars, tāpēc filma tā arī saucas – “Klejotāji”.
Tomass ir digitālais nomads, kurš ceļo pa visu pasauli, Taņa ir fitnesa trenere Amerikā, bet Valters – avangarda dzejas izdevējs Latvijā. Viņi visi vēl tikai meklē savu vietu dzīvē un šai ziņā neko daudz neatšķiras no jauniešiem citos laikos. Tomēr netrūkst arī atšķirību no iepriekšējām paaudzēm, nu kaut vai tas, ka viņu dzīve jau no bērna kājas ritējusi divās paralēlās pasaulēs – reālajā un digitālajā.
Filmā, vienam ar otru mijoties, tiek izstāstīti triju jaunu cilvēku stāsti. Uzņemti Latvijā, Amerikā un Japānā.
Filmas varoņi dažbrīd ir ļoti atklāti, ļauj sevi ieraudzīt arī dažādās ļoti personiskās situācijās, bet tāds bijis režisora uzstādījums, lai skatītājs labāk viņus saprastu un spētu dzīvot līdzi.
Matīss Kaža neslēpj – panākt varoņu atvērtību nemaz nebija viegli, bet palīdzēja tas, ka viņš visos šos cilvēkus personiski pazīst.
“Ar Valteru es iepazinos vienā no viņa dzejas pasākumiem. Tomass, kurš ir digitālais nomads, ir mans klasesbiedrs vidusskolā, un Taņa, dejotāja, kas uz Misisipi pārvācās, arī ir no manas skolas – mēs ļoti labi draugi bijām,” stāsta Matīss Kaža.
Filmas varonis Tomass nodarbojas ar mobilo aplikāciju veidošanu. Vienā brīdī viņš pamet savu iepriekšējo dzīvi un kļūst par tā saukto digitālo nomadu, strādā attālināti un katru otro mēnesi dzīvo citā valstī. Filmā viņu redzam Japānā.
Dejotāju Taņu savukārt sastopam Misisipi štatā Amerikā, kur viņa strādā kādā sporta klubā par fitnesa treneri.
Valters dzīvo Latvijā, izdod avangarda dzeju, kolekcionē tualetes podus un iesaistās dažādās neordinārās performancēs, kas, šķiet, ir viens no veidiem, kā dziedināt pagātnes traumu, kad ugunsgrēkā bojā gāja viņa vecāki.
Katrs no varoņiem ir ļoti atšķirīgs gan rakstura, gan dzīves izjūtas un pieredzes ziņā, tomēr viņus visus vieno šis meklētāja vai klejotāja motīvs, un šai ziņā viņi nav nemaz tik atšķirīgi no citu paaudžu jauniešiem, viņus atšķir tikai citas iespējas – uzskata režisors Matīss Kaža.
Režisors atzīmē:
“Tā ir raksturīga jebkuras paaudzes iezīme šajā vecuma posmā. Es domāju, ka cilvēki, kuriem bija 20 gadi 60. vai 80. gados – viņiem bija tāpat.
Tas ir vienkārši process, kam cilvēks iziet cauri, līdz ar to es domāju, ka kaut kādā veidā šī filma ir arī universāla. Protams, caur konkrētiem manas paaudzes jauniešiem, kuriem tie klejojumi izpaužas citādāk, jo iespējas ir pilnīgi citas nekā, teiksim, 80. gados, bet tā būtība jau paliek, tas meklējumu faktors ir nemainīgs.”
Bet filmā ieraudzīsim arī šī laika divdesmitgadnieku atšķirības zīmes, un tās veido gan jau pieminētās plašākās iespējas braukāt pa pasauli, bet galvenokārt jau šī pastāvīgā dzīvošana divās pasaulēs – reālajā un digitālajā, kas atspoguļojas arī cilvēku attiecībās.
“Ir ļoti grūti uzturēt tādu pastāvīgu, tiešu kontaktu, jo mēs kļūstam aizvien fiziski attālinātāki viens no otra, mēs ļoti daudz komunicējam caur dažādiem rīkiem, atrodamies dažādās pasaules malās, un tās cilvēciskās attiecības tādējādi strādā citādāk.
Bet tas nenozīmē, ka tas ir sliktāk vai labāk, tas ir tas, ar ko mums vienkārši jādzīvo. Jo no šīm otrajām smadzenēm, kas mums ir kabatā, mēs jau vairāk neatteiksimies,” spriež Matīss Kaža.
Atšķirības zīmes ir arī angļu valodas dominējošā loma filmā redzamo jauniešu dzīvē, kad dažkārt, jau divi latvieši esot kopā, izvēlas runāt angliski, tāpat arī citādāka ir viņu izpratne par to, kas ir māksla.
“Nu kaut vai tā pati aina, kur literatūras skolotāja pieņem Valteru uz pusdienām, un kur parādās tā atšķirība mākslas uztverē starp šīm paaudzēm. Mums ir citādāka tā domāšana, bet tas ir normāli, ka ir šādas atšķirības uzskatos, mums ir citādāka domāšana, kā strādā māksla, kas var būt māksla, kas nevar būt māksla un tā tālāk,” stāsta režisors.
Matīss Kaža atsaucas uz ainu, kurā literatūras skolotāja sarunājas ar filmas varoni Valteru, kurš viņai atnesis palasīt savu mīļāko dzeju. Ne mazāk literatūras skolotāju izbrīna arī Valtera hobijs kolekcionēt tualetes podus, ar mērķi – savākt 100 eksemplārus, pie tam Valters tos visneordinārākajos veidos apspēlē dažādās dzejas performancēs.
Valteru, Tomasu un Taņu – šīs trīs atšķirīgās personības Matīss Kaža izvēlējies, lai atklātu savu vienaudžu portretu.
Dokumentālās filmas “Klejotāji” pirmizrāde būs skatāma pēc nepilna mēneša 5. martā.
