Pazolīni retrospekcijā iekļautas četras filmas, skatāmas klātienē Rīgā un tiešsaistē visā Latvijas teritorijā: 1968. gada enigmātiskā "Teorēma" ar Terencu Stampu titullomā, kinematogrāfiska versija par Eiripīda lugu "Mēdeja", kas tapusi, režisoram sadarbojoties ar domubiedreni un operas leģendu Mariju Kallasu, skandalozā apcere par diktatūras un konformisma ekstrēmākajām izpausmēm "Salo jeb 120 Sodomas dienas", kā arī Džovanni Bokačo noveļu krājuma iedvesmotais "Dekamerons".
Uz plašāku sarunu par Pazolīni kinematogrāfisko un literāro lauku Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" aicināta Rīgas Starptautiskā kino festivāla ("Riga IFF") retrospekcijas kuratore un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta zinātniskā asistente Dārta Ceriņa, kā arī romāna "Ielas zēni" tulkotāja Līva Trektere.
Sonora Broka: Pjērs Paolo Pazolīni aktīvi darbojās ne tikai kino lauciņā. Dārta, vai tu vari iezīmēt viņa personības radošo spektru?
Dārta Ceriņa: Četras konkrētās filmas iezīmē galvenos motīvus ne tikai Pazolīni kinomākslas, bet arī literārajos ceļos. Viņa dzīves redzējums laika gaitā ir ārkārtīgi mainījies: vēl 40. gadu sākumā viņš bija fašisma piekritējs, tad – izteikts komunists, tad kritizējis komunistu kristiešu partijas Itālijā, bet pamazām izveidojis savu ļoti īpatnēju pasaules redzējumu jeb tvērumu, savijot kristietiskos un reliģiskos motīvus, interesi par vienkāršiem ļaudīm, par mazajām dzīvēm, apvienojot mītus jeb pārlaicīgos vēstījumus ar arheoloģisku interesi rakties pagātnē . Manuprāt, visi četri darbi arī tiem, kas nav iesvaidīti Pazolīni daiļradē, sākot ar "Teorēmu", "Mēdeju", "Dekameronu" un "Salo", var radīt ļoti koncentrētu iespaidu.
Kā Pazolīni filmas iekļāvās tā laika Itālijas un Eiropas kino ainavā?
Dārta Ceriņa: Zīmīgi ir tas, ka viņš kino telpā ienāk tieši no literatūras.
Vairākus gadus pirms savas debijas pilnmetrāžā – tā ir 1961. gada filma "Akatona" – Pazolīni rakstīja diezgan daudz dzejoļu, strādāja arī kā redaktors vairākos izdevumos, tāpat bija arī skolotājs. 50. gadu vidū viņš ienāk Romā un sadraudzējas ar Frederiko Fellīni, kurš viņu aicina strādāt pie filmas "Kabīrijas naktis" dialogu nopulēšanas – Pazolīni pārzināja Romas dialektu.
Kino nozarē viņš ienāk ļoti, ļoti smalkiem solīšiem, savā ziņā pārmanto itāļu neoreālismu, kas ir pēckara realitātes skaudruma esence, lai gan viņš pats ļoti kritizējis tieši šo estētisko fenomenu kā tādu. Domāju, ka arī "Akatone" – gan kā filma, gan kā literārais darbs ļoti labi salāgojas ar šo fenomenu. Tomēr laika gaitā viņš, kā jau minēju, rod inspirācijas dievišķajā, teoloģiskajā, reliģiskajā un mitoloģiskajā pasaulē, novietojot cilvēku pašā centrā, kas liekas ļoti zīmīgi. Tajā mirklī viņš nošķiras no Eiropas kopējās kino gaitas un izceļas kā tiešām spilgts autors, kuram, manuprāt, īsti nav konkrētu priekšteču un pēcteču.
Pēc kādiem principiem tu veidoji festivālā iekļauto Pazolīni filmu izlasi?
Dārta Ceriņa: Vēlme bija atlasīt pēc iespējas daudzveidīgāku Pazolīni filmu izlasi, jo viņš pats par sevi iemieso lielu pretrunību, ko nevar tik viegli aptvert, jo viņš nemitīgi nonāk estētiskās vai izteikumu krustugunīs, bet būtiskākais bija domāt arī par to, kā šobrīd, īpaši pēc pandēmijas, jūtas kinofestivāla skatītājs. Tepat līdzās ir karš – tāpēc ir vēlme interesēties par mierinājumiem, apsolījumiem, mitoloģiskajām patiesībām, kas ir nemitīgi klātesošas. Un tas savā ziņā caurvij gan "Teorēmu", gan "Dekameronu", kas ir grāmata, pēc kuras arī mēs sniedzāmies pandēmijas laikā. Šī filma ir viens no labākajiem Pazolīni darbiem.
Festivāla pirmajā nedēļas nogalē Pazolīni retrospekcija atklāja viņa filmu "Teorēma". Filma, kuru vēl varam paspēt noskatīties tiešsaistē, ir "Mēdeja" ar leģendāro operas dīvu Mariju Kallasu titullomā. Vai šīs jau ir Pazolīni kā režisora brieduma perioda filmas?
Dārta Ceriņa: Pēc 60. gadu sākuma proletariātam vai darbšķiras cilvēkiem simpatizējošiem darbiem, kas ir jau minētā "Akatona" vai, piemēram, īsfilma "Rikotas siers", vērojama izkoptāka estētika.
Ir daudz spekulāciju, ko nozīmē pats vārds "Teorēma". Daudz tiek runāts par to, ka tā īsti nav domāta kā teorēma vai kaut kas matemātisks, bet drīzāk tā ir vēršanās pret to, ka vēlamies kino piešķirt lielāku spēku – spēju motivēt vai saglābt mūsu dzīves, kas notiek arī filmā tieši ar aktiera Terensa Stampa atveidoto svešinieku, kurš ticīgo kalponīti pievērš pārdabisku rituālu veikšanai un faktiski tā kā sakārto viņas dzīvi.
"Mēdeja" ir vēl interesantāks darbs, jo tā tiešām ir benefice Marijai Kallasai. Te ir interesants vēstures konteksts: Kallasa ieguva šo lomu, pateicoties Roberto Roselīni brāļa, komponista Renco Roselīni dēla ierosinājumam – re, Pazolīni veido filmu, kas būs Eiripīda traģēdijas ekranizējums, un ka Kallasai noteikti vajadzētu apsvērt iespēju filmēties, jo tobrīd viņa vairs nedziedāja un viņas attiecības ar miljardieri Aristoteli Onasis bija nonākušas uz grunts. Kallasa, noskatījusies "Teorēmu", esot zvanījusi un sūdzējusies, ka viņa īsti nesaprot, ar kādu cilvēku viņa grasās strādāt, jo filma viņai šķita kaitinoši programmatiska, marksistiska – Kallasa īsti nesaprata, kas ir šis svešinieks. Kad viņa saņēma atbildi, ka tas ir domāts kā Dievs, viņa tomēr piekrita.
Vēl pirms tam, lai pārbaudītu, vai tiešām ar Pazolīni ir vērts strādāt, Kallasa esot braukusi uz Parīzi un tikusies ar zīlniekiem un astrologiem. Pazolīni, to uzzinādams, Kallasu neizsmēja un nekritizēja, bet uzskatīja, ka viņa ir garīgumu meklējošs cilvēks.
Laika gaitā viņu vidū izveidojās draudzība – filmēšanas laikā abi tiešām bija nešķirami, un šī cilvēciskā mīlestība, kas redzama "Mēdejā" – tas, kā tiek rādīta Kallasa, un kā viņas varone tiek interpretēta – kā apstākļu upuris un gribas cilvēks: to, manuprāt, skatītājs var notvert un fiksēt. Bija arī spekulācijas, ka varbūt tiešām Kallasa pēc attiecībām ar Aristoteli Onasis, kurš tieši pirms filmēšanas viņu pameta un apprecēja Kenedija atraitni Žaklīnu Kenediju, Pazolīni personā meklēja cilvēcisko piepildījumu.
Vēl viens no retrospekcijas atklāšanas notikumiem bija Pazolīni romāna "Ielas zēni" tulkojuma latviešu valodā atvēršana. Līva, vai ir kāda priekšvēsture, kādēļ tu izvēlējies tulkot tieši šo darbu, vai lēmumam pamatā bija tava interese par Pazolīni kino?
Līva Trektere: Sadarbību ar izdevniecību "Aminori" sākām, kā pirmo tulkojot kinorežisora Fellīni grāmatu, un tas manī raisīja interesi par slaveno itāļu režisoru rakstu darbiem, jo Fellīni izrādījās lielisks rakstnieks, tāpat esmu pētījusi arī Antonioni grāmatas. Ir ļoti daudz literatūras, kas nākušas no šiem kino dižgariem. Lai gan latviešu skatītājiem Pazolīni vairāk pazīstams kā režisors, itāļiem viņš pirmkārt ir pazīstams kā dzejnieks un rakstnieks, jo savu karjeru viņš sāka ar pirmo dzejas krājumu 18 gadu vecumā. Latviski līdz šim nebija tulkots neviens no Pazolīni darbiem, tādēļ arī izvēlējāmies.
Federiko Fellīni "Veidot dzīvi" un Pazolīni "Ielas zēni". Kāds bija abu šo grāmatu tulkošanas process – radniecīgs vai atšķirīgs? Kā atšķiras Pazolīni un Fellīni rakstu valodas maniere?
Līva Trektere: Pirmkārt jau Fellīni darbs ir daļēji autobiogrāfisks, tāpēc tulkošanas process bija daudz citādāks. Fellīni grāmatā bija ļoti daudz atsauču – bija ļoti daudz kulturālas informācijas, kas lasītājam nebūtu zināma, tāpēc pēc Fellīni tulkojuma es domāju – nu, ja mēs šito esam iztulkojuši un ja viņš ir saprotams un lasāms, tad jau nākamajam tulkojumam nevajadzētu būt tik grūtam. Un tad mēs dabūjām Pazolīni... Galvenais viņam bija tas, ka viņš ne vienmēr raksta itāliski: tāpat kā savās filmās viņš izmanto romiešu dialektu, tāpat arī grāmata daļēji ir romiešu dialektā. Iztulkojot pirmos teikumus un pēkšņi ieraugot nākamo teikumu, sapratu, ka es šo valodu nezinu... Nezinu, ko viņš saka! Itāļu izdevuma beigās gan ir itāļu-romiešu vārdnīca.
Tobrīd, kad tulkoju grāmatu, studēju Itālijā un apspriedos ar saviem dzīvokļa biedriem. Un viena dzīvokļa biedrene arī atzinās, ka viņa sākusi lasīt "Ielas zēnus", bet pusceļā padevusies, jo tā nav itāļu valoda – kļūst pārāk grūti izsekot līdzi notikumiem.
Tas bija galvenais izaicinājums saistībā ar Pazolīni.
Kas ir "Ielas zēnu" varoņi?
Līva Trektere: Tā sauktā Romas skrandu proletariāta pārstāvji, kas būtībā ir zemākā sabiedrības šķira, toskait prostitūtas, narkomāni, bezdarbnieki. Bet interesanti – arī Pazolīni pats ir teicis, kāpēc viņš gan savās filmās, gan literārajos darbos izvēlas tieši šos varoņus: viņš uzskata, ka viņi ir vienīgā sabiedrības daļa, kas ir patiesi brīvi. Kurus nav demoralizējusi industrializācija un visādas laikmetīgās tendences.
Kas varētu būt "Ielas zēnu" lasītājs? Kādu tu redzi grāmatas auditoriju? Un vai, to lasot, ir nepieciešamas priekšzināšanas kino?
Līva Trektere: Domāju, ka priekšzināšanas kino cilvēku noteikti pamudinātu šo grāmatu paņemt un lasīt. Taču lasīšanai būtībā tas itin nemaz nav nepieciešams. Tas ir lielisks literārais darbs arī pilnīgi atšķirti no kino. Tiem nav obligāti jāiet roku rokā.
Vai jūs saredzat kaut kādu saistību starp Pazolīni rokrakstu kino un literatūrā?
Līva Trektere: Daudzos viņa darbos, atkal salīdzinot, teiksim, "Ielas zēnus" un "Akatoni", izmantoti vieni un tie paši varoņi, arī telpa un laiks ir viena, tāpat risinātās problēmas. Arī sajūta, noskatoties filmu un izlasot grāmatu, ir ļoti līdzīga, lai gan tās nav nekādā veidā savstarpēji saistītas – stāsti ir dažādi.
Dārta Ceriņa: Domājot par kino līdzībām vai paralēlēm ar literatūru – Pazolīni ir daudz teoretizējis un rakstījis, un viņš arī ļoti vēlējās sevi apliecināt kā kino teorētiķi un semiotiķi, tuvinot filmu veidošanas praksi dzejai. Viņam pašam iecienītākais autors ir Artūrs Rembo. (..) Daudzās viņa filmās parādās varoņi, kuri lasa tieši Arturu Rembo.
Kinoteātrī klātienē mēs vēl varam paspēt noskatīties divas diametrāli pretējas noskaņā filmas - "Salo" un "Dekameronu". Dārta, vai šīs filmas ir aktuālas joprojām?
Dārta Ceriņa: Domāju, ka "Dekamerons", adaptējot arī Bokačo īsos stāstus, ir saglabājis interesi par cilvēku, kuram ir miesa un ķermenis. Manuprāt, tā ir oda cilvēka miesas nolemtībai, bet ar ļoti siltiem un glāsmainiem akordiem. "Salo" ir kaut kas diametrāli pretējs un savā kritikā arī ekstrēms darbs: lai gan tur arī ir tā pati cilvēka miesa un ķermenis, bet jau tādā ekspluatējošā manierē. Filma daļēji balstīta romānā "Marķīze de Sada", tiem, kas to nav lasījuši, būs neliela šoka doktrīna –noskatījos to gados divdesmit, un uz mani tā atstāja ļoti, ļoti spēcīgu iespaidu.
