Ināra Kolmane, jau pirmo reizi izlasot Vizmas Belševicas grāmatu, saprata, ka ļoti vēlas to vizualizēt. Visvairāk viņu savaldzināja romāna īpašā atmosfēra un Billes tēla patiesums, kas cieši sasaucās ar režisores vecmāmiņas stāstiem par 20. gadsimta 30. gadu laiku.
Ilgu laiku ideja palika ieceres līmenī, jo režisore saprata – Billi nevar īstenot ar tobrīd pieejamo finansējumu –, līdz simtgades programma beidzot deva iespēju šo ideju īstenot. Kolmane savu jauno kino darbu raksturo kā ļoti nopietnu, tai pašā laikā arī dzīvelīgu, dzīvespriecīgu un humora pilnu dāvanu Latvijai.
Režisore stāsta: “Filma ir veltījums mūsdienām un visām mūsdienu Billēm. Un ne tikai meitenēm, bet arī puikām, talantīgiem, varbūt nesaprastiem, varbūt ne tik labos apstākļos dzīvojošiem bērniem un viņu vecākiem.
Lai viņi pamana viens otru, lai viņi redz ne tikai praktiskās rūpes, bet arī to, ka katrā bērnā ir kāds talants, milzīga pašcieņa, kas ir jāattīsta, un lai viņi sāk saprast savus bērnus vēl labāk”.
Septiņgadīgo Billi filmā atveido Rūta Kronberga, viņas vecākus – Elīna Vāne un Artūrs Skrastiņš, bet vecomāti – Lolita Cauka. Gluži vai līdzvērtīgs tēls filmas varoņiem ir vide, kurā risinās filmas stāsts. Vislielākais prieks režisorei par to, ka, pateicoties cilvēku atsaucībai, filmēt bija iespējams tieši tajā Vārnu ielas mājā un pagalmā, kur bērnībā dzīvoja Vizma Belševica.
“Mēs varējām izveidot tieši tajā mājā no diviem dzīvokļiem tādu mazu, var teikt, filmēšanas paviljonu, lai mēs varētu bīdīt sienas un filmēt ļoti pietuvināti reālajai videi,” turpina režisore.
Viņa uzsver, ka, citā tonalitātē veidots, bet ne mazāk svarīgs tēls filmā ir Latvijas daba: “Kad Bille kopā ar citiem bērniem tā kā izlaužas un aizskrien no šī te putekļainā pagalma un tumšā Vārnu ielas dzīvokļa, tad atkal Latvijas daba mums ir ļoti koša un arī bērna acīm skatīta, neparasta, caurvīta ar fantāzijas ainām”.
Billes lomas tēlotāju Ināra Kolmane iztēlojusies kā meiteni ar lielām, gudrām acīm un ar tā saukto poniju uz pieres, tomēr vizuālā līdzība nav bijis pats noteicošākais, svarīgāk bijis uzticēties savai režisores intuīcijai, un tā arī pēc diezgan ilgām provēm atrasta Rūta Kronberga: “Tas bija vienā mirklī, kad man likās, jā, šis bērns ir īstais. Man ļoti patika, ka viņa neatbild uzreiz, viņai nebija nevienas standarta atbildes uz jautājumiem, viņa bija arī pietiekami kautrīga, viņai bija tāda interesanta maniere drusku kodīt lūpu, un tad viņa vienmēr tā dziļi pacēla acis, padomāja un tad kaut ko darīja vai runāja. Un man likās, jā, apmēram tāda varētu būt iekšējā mazās Vizmas Belševicas pasaule”.
Filmas atmosfēras uzburšanā ļoti svarīgs ir arī bagātīgi veidotais skaņu celiņš, izmantota gan trīsdesmitajos gados populāra mūzika, gan Pētera Vaska kompozīcijas.
Par sadarbību ar Vasku Kolmane stāsta: “Mēs kopā ar komponistu arī skatījāmies samontēto materiālu, un viņam patika, ko mēs esam darījuši, un viņš ļāva mums ļoti brīvi izmantot viņa mūziku, kas mūsu filmā ir Billes iekšējā pasaule, kas pastiprina viņas dziļumu un savdabību, un savukārt turpat blakus kā kontrasts, kā atsvaidzinošs un humora pilns elements ir tā laika, 30. gadu mūzika”.
Sākot darbu ar filmu, režisore savulaik tikusies arī ar pašu Vizmu Belševicu, un dodot jāvārdu filmai, rakstniece arī izteikusi vēlmi redzēt neizskaistinātu “Billes” interpretāciju, bez rozā puķēm. Šos ceļavārdus režisore arī ļoti centusies piepildīt.
„Billi” Latvijas kinoteātros sāks izrādīt no piektdienas, 20. aprīļa.
