Kā īsti radās filma "Afigenna" – vai tas bija plānots projekts, vai radās spontāni, satiekoties ar filmas varoņiem? "Pats, pats sākums šim projektam ir mana jaunākā filma "Valkātājs", kuru pierobežā filmēju jau ļoti ilgi – tur ir tāda vieta kā Šķaune. Reiz pie veikala tur filmējām, un pienāca kāda sieviete, kura vēlējās, lai nofilmējam viņas dēlu – kā viņš skaita dzejolīšus. Domāju – labi, tas jau novērojošajā dokumentālajā kino ir liels pluss, ja cilvēks pats grib ar tevi sadarboties. Tā nu stundas laikā nofilmējām filmas "Afigenna" pamatu," atceras Ivars Zviedris.
""Piejūras klimata" klausītāji jau zinās, ka ir tāda filma "Par 10 minūtēm vecāks", kas nofilmēta vienā kadrā. Te bija tas pats joks, ka bija viens materiāls. Operatoram Haraldam teicu – neko nedari, atstāj tā, kā ir, lai viņi paši tur visu izrunā.
Jo dramaturģija jau bija tieši sarunā: jo viņi sāka ar to, ka jānoskaita dzejolītis par to, ka saule acīs spīd, bet viss beidzas ar to, ka – re, kur pāri ielai ir bāriņtiesa, ej! Es tev neesmu laba mamma... Un pa vidu visa puikas dzīve tika izstāstīta – kur tēvs, kur vecmāmiņa.
Iemontējot vēl kādus piefilmējumus vai mēģinot filmu padarīt kinematogrāfiskāku, iznāktu tikai tāds čiks, jo saruna pati par sevi ir tik spēcīga. Ko tur montēt..."
Tajā pašā laikā sākuma saruna papildināta ar epizodēm mājā. "Protams, negribējām panākt to, ka mamma strīdas un šķiet, ka viņi abi ir baigie briesmoņi. Tur sliktā nav tikai mamma – arī puika riebīgs paliek. Pats atceros no savas bērnības, jo ar vecmāmiņu man bijis līdzīgi: mēs viens otru ļoti mīlējām, bet, kad uznāca niķi, bija tā, kā bija... Tāpēc nekādā ziņā negribējām, lai šie varoņi paliktu uz tādas negatīvās nots. Gan sākumā, gan beigās jau var redzēt, ka viņi viens otru ļoti mīl un katram tā mīlestība ir tāda, kāda nu tā ir."
Latvijai zudusī paaudze
Savukārt filmas "Meikots Īrijā" priekšvēsture saistīta ar Zviedra filmu "Bēgums", kas tapa 2009. gadā. "Tāpēc nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta – "Bēgumu" filmēju no 2006. gada, un tas bija laiks, kad tikko bijām iestājušies Eiropas Savienībā.
Atceros, vienā gadā, šķiet, tika izpirkts ap 300 000 "Ryanair" aviobiļešu. Ārprātīgi daudz. Un tad man kā dokumentālistam ieslēdzās gandrīz vai misijas apziņa…
Cilvēki arī lidoja uz priekšu un atpakaļ, veda cigaretes un citu ko, bet tie, kuri aizbrauca un palika, tur ir iesakņojušies. Viņiem piedzimuši bērni, kas tagad filmā arī redzami. Pagājušajā gadā uzrakstīju viņu "feisbuka" lapā, lai piesakās, kurš grib filmēties. Pieteicās kādi 300 gribētāji. Ar operatoru Haraldu Ozolu pērn arī lielu daļu apbraukājām, un rezultātā izkristalizējās filmā redzamie trīs galvenie varoņi un viņu mammas. Filmā man būtiskas šķiet divas lietas – tur ir stāsts par identitāti, kas uzdurta uz tāda kā Īrijas iesmiņa... Jo tā ir jocīga paaudze – ar vecmāmiņu sarunājoties, mamma bieži strādā par tulku.
Tā ir paaudze, kas zudusi Latvijai, – varbūt arī vēl nav zudusi, bet balansē uz zināmas robežas."
Zviedris arī atklāj, kā izvēle apstājusies tieši pie tiem bērniem, kuri redzami filmā. "Tādā novērojošajā dokumentālajā kino, kādu filmēju es, arī varoņiem jābūt elastīgiem – lai viņi pārnestā nozīmē mani piekrīt ielaist savā guļamistabā. Ne visi ir tik drosmīgi. Tagad sarakstos ar mūsu varoņiem, jo arī komunikācija pēc filmas ir ļoti svarīga. Pašreiz, paldies Dievam, ir tā, ka pēc visām filmām katram varonim varu paspiest roku, nav tā, ka būtu kauns acīs skatīties."
Kopā ar saviem varoņiem
Režisors izteicies, ka viņam būtiski strādāt vienam pašam, nevis ar skaņu režisoru vai gaismotāju. Cik īsti mobils viņš ir, braucot filmēt? "Man bija "kemperis", kurā mēs piebraucām pie mājas, pieslēdzāmies pie elektrības un turpat arī gulējām. Ja būtu vajadzīgas viesnīcas, arī nauda būtu vajadzīga baigi lielā. Otrkārt, tādā gadījumā nevarētu būt blakus saviem varoņiem. Tagad varējām atļauties trīs četras dienas dzīvot uz vietas. Turklāt – jo vairāk cilvēku, jo uzmanība tiek izkliedēta. Tā mēs visu paveicām divatā ar operatoru Haraldu Ozolu un otrajā tūrē – ar Zani Mači no Latvijas Radio. Tehnoloģiju jau biju izdomājis, to zināju no "Bēguma" laikiem – šī ir laba novērojošā dokumentālā kino metode – braukt filmēt ar tādu dzīvojamo mājiņu."
Filmā dzirdama arī paša Ivara Zviedra balss. Viņš skaidro: "Man parasti nav tāda jautājumu kompleksa… Līdz ar to, ka sākumā bija jāveic izpēte kopā ar filmēšanu, izdomāju visbanālākos jautājumus – teiksim, par zelta zivtiņu. Jo cilvēks jau nekad neatbild precīzi, viņš aizdomājas par pavisam ko citu. Vai arī uzprasi, kas ir laime, un viņš atbildēs kaut ko pilnīgi savu. Un tad izejot no tā var ‘dancot’ tālāk. Varbūt ne vienmēr man izdodas, bet mēģinu taisīt nevis interviju, bet sarunu – tās ir divas ļoti dažādas lietas."
Interesanti, ka filmas stāstnieki jeb galvenie varoņi ir trīs bērni un viņu mammas, un nereti tieši viņas pārņem vadošo lomu sarunā. "Viena no līnijām, protams, zināmā mērā ir tas matriarhāts, kas tur valda, sevišķi puišu gadījumā – ja mamma audzina puiku, mamma visu var. Tā ir samērā bīstama lieta. Bet no otras puses – mammas jau pašas pieteicās, jo gribēja, lai bērnus uzfilmē. Jo sevišķi Diāna – viņa teica, ka gribot parādīt, ka arī Īrijā var izaudzināt kārtīgu džeku, kas visu māk – ka viņš var iet uz tādu pulciņu un šitādu pulciņu, nevis ir tikai čipsu grauzējs. Manas filmas ir tādas, kuras taisa arī paši varoņi, un es ļaujos – kā tur ir, tā ir, negribu dikti viņus grozīt. Protams, piepalīdzu šur un tur, bet tā tiešām ir piepalīdzēšana, nevis īpašs uzstādījumus," stāsta režisors.
"Valkātājs" – līdzdalībnieka izaicinājums
Savukārt 1. decembrī kinoteātrī ''Splendid Palace'' pirmizrādi piedzīvos Zviedra visjaunākā filma "Valkātājs". "Tā būs filma par Latgales pierobežu globalizācijas situācijā," ieskicē Zviedris. "Katru gadu Eiropas Savienības robežas nelegāli šķērso 500 000 nelegālo imigrantu, bet filma ir par pierobežu, kur izveidojusies jauna profesija – ''valkātājs''. Nabaga vjetnamieši, kas nedēļu iet cauri purviem, nokļūst galā, un viņiem šķiet, ka nokļuvuši kādā laimes zemē. Viņus dažkārt aizsūta atpakaļ, bet dažkārt viņi ar noberztām kājām aiziet kaut kur tālāk.
Manas filmas galvenais varonis ir ''valkātājs'', kuru ilgu laiku nevarēja notiesāt, jo nebija vajadzīgo pierādījumu. Tad viņu notiesāja un ielika cietumā. Pagaidīju, kamēr viņš pasēž kopā ar tiem pašiem vjetnamiešiem, pagaidīju, kamēr iznāk ārā, un tas būtībā ir stāsts par to, kā viņš viņus valkāja.
Izgājām to ciklu no sākuma līdz beigām – viņš pavalkāja, viņu notiesāja, pasēdēja cietumā, nokļuva atpakaļ savā pierobežas viensētā, kur turpina dzīvot tālāk."
Kas gan īsti ir valkātājs? "Tas ir no latgaliešu vārda "volkāt" – piemēram, valkāt kā ragaviņas. Tā viņi valkā tos vjetnamiešus un pārējos, kas nāk - indiešus, piemēram. Viņi valkā viņus pāri robežai, dažkārt pat vārda tiešajā nozīmē, jo šie cilvēki septiņas dienas slēpjoties nāk cauri purviem – galīgi noberztām kājām, fiziski novārguši, un pārvedējam jeb valkātājam viņi jānes un jāpamudina. No tā arī ir tas vārds. Tas, starp citu, ir viņu pašu termins - "volkātājs". Tagad abi ar Viktoru Freibergu domājam, kā iztulkot šo jēdzienu angliski, lai tas būtu saprotams."
Zviedris atklāj, ka 1. decembrī "Splendid Palace" pirmizrādē būs arī robežsargi, suņi, kvadricikli. "Šī filma bija zināms izaicinājums – Nacionālajā kino centrā, kad to prezentēju, man teica – tu būsi līdzdalībnieks, vai tu to apzinies?
Pēc likuma man jāsadarbojas gan ar valkātājiem, gan robežsargiem, nenodarot nevienam pāri. Tas bija lielākais izaicinājums, kā to lietu izdarīt…"
