No 3. līdz 8. martam Rīgā notiek 2. starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga". Skatītājiem divās konkursa programmās "Baltijas fokuss" un "Artdocfest", kā arī ārpuskonkursa programmā šogad tiek piedāvātas 26 dokumentālās filmas, tai skaitā vairākas pašmāju filmu pirmizrādes. Solidarizējoties ar kolēģiem Ukrainā un Ukrainas tautu, festivāla programmā papildus iepriekš plānotajiem seansiem iekļauta Ukrainai veltīta dokumentālā kino programma.
Henrieta Verhoustinska: Vai, tavuprāt, šis ir īstais laiks dokumentālajam kino?
Vitālijs Manskis: Jebkurš laiks ir īstais laiks dokumentālajam kino, bet ir laiki, kad autoram ir svarīgi formulēt savu pozīciju. Miera laikos mēs sakām, ka dokumentālists ir it kā virs sadursmes, viņš ir attālināts no visa, ko stāsta.
Man šķiet, ka attālinātība šādā kara laikā ir nodevība.
Ir jābūt iesaistītam, konkrētam un skaidri saprotamam. Tavai pozīcijai ir jābūt skaidri redzamai. Gan pilsoniskajai pozīcijai kā tādai, gan mākslinieka pozīcijai tavos darbos. Es nekādā veidā neapgalvoju, ka dokumentālistam jāsāk runāt cietajā propagandas valodā vai jāsāk ar to nodarboties.
Aktuālo notikumu iespaidā jūs pamainījāt arī festivāla "Artdocfest" programmu un papildinājāt to ar filmām par Ukrainu. Viena no tām – "Attālas suņu rejas", kas vēsta par karadarbības ietekmi. To varēs redzēt 7. martā.
Starp citu – šī filma ir "Artdocfest" laureāte 2018. gadā. Tā nav gluži par to, kā karš ietekmējis dzīvi. Tā ir par jaunu zēnu dzīvi un pieaugšanu līdzās karam. Karš kļūst par viņu pasaules izprašanas neatņemamu sastāvdaļu. Šie puikas aug, kur sprādzienu troksnis ir kā tālas suņu rejas. Tas kļūst par daļu no viņu pasaules priekšstata. Tā ir ļoti jaudīga, poētiski skaidra filma, īsta pretkara filma. Tā absolūti nemaz nav propagandas filma. Starp citu, ir ļoti svarīgi, ka nosaucam filmu festivāla nosaukumu – "Artdocfest/Riga". Festivāla nosaukumā ir vārds Rīga, un vārds "Rīga" nozīmē to pašu, ja mēs sauktu festivālu par "Artdocfest/Brīvība". Tas sākās Krievijā, un process, kādā festivāls pārcēlās uz Latviju, bija saistīts ar spiedienu, cenzūras pastiprināšanos, neiespējamību māksliniekam izteikties par faktiski nevienu sabiedrībai interesējošu tēmu. Brīvības izspiešana, apdzišana Krievijā noveda pie tā, ka festivāls laida saknes Latvijā, un "Rīga" ir ļoti konkrēts apzīmējums.
Rīga, tas ir tāpat kā, ja būtu rakstīts "Artdocfest – bez cenzūras".
Vai "Artdocfest" norisināsies arī aprīlī Maskavā?
Šobrīd runāt par to, kas notiks Maskavā, nav iespējams. Pat tad, ja tu man to pajautāsi aprīlī, es tev uz šo jautājumu neatbildēšu. Kad vienā dienā tiek slēgti mediji, kuri ir centušies, ja ne atrast kopīgu valodu, tad vismaz ievērot Krievijas jezuītiskos likumus. "Eho Moskvi", "Doždj" – viss ir slēgts. Kad no Latvijas strādājošā "Meduza", medijs, kas pakļaujas Latvijas likumdošanai, kas strādā pēc Eiropas Savienības mediju likumiem, tiek slāpēts, tai nevar piekļūt... "Facebook" Krievijā ir slēgts. Runāt par to, vai aprīlī Krievijā notiks mūsu festivāls… Mēs gribam, lai cilvēkiem Maskavā ir iespēja sapulcēties un redzēt kino. Ir skaidrs, ka cenzūra nepieļaus nekādu kino, kas neierakstās viņu vadlīnijās. Ja cilvēki sapulcēsies un ieraudzīs reālo dzīvi, šī reālā dzīve var izrādīties tieši tā darvas karote milzīgajā medus mucā, lai šis medus varētu pārvērsties sīrupā šī mazā patiesības gabaliņa dēļ,
jo patiesība sagrauj šo milzīgo melu armādi, ko ir uzbūvējis Krievu Kremlis, ja tā pavisam vienkārši runā, jo ar vārdu "Krievija" mēs ne vienmēr precīzi saprotam, par ko ir runa.
Ir skaidrs, ka situācija Ukrainā – sankcijas, politiskā vide, ietekmē arī kultūrvidi. Ko tas nozīmē tev kā festivāla dibinātājam?
Es negribētu, lai mēs notiekošā dēļ kaut kā koriģētu savu estētisko vai māksliniecisko politiku. Protams, mēs paplašinām horizontus. Ir skaidrs, ka tas sen vairs nav Krievijas kinofestivāls. Šogad visās programmās ir vien sešas vai septiņas Krievijas filmas. Mums ir par maz vietas, pat bijušajā PSRS telpā. Mēs ielūkojamies Austrumeiropā, iekļaujam programmā poļu režisora Pāvela Lozinska "Balkona filmu", tā ir poļu filma, par poļu sabiedrību, poļu valodā, bet mums ir arī otrs – Baltijas konkurss. Nodibinot šo konkursu, sapratām, ka agri vai vēlu trešajā, varbūt piektajā "Artdocfest" pastāvēšanas gadā, tas paplašināsies līdz visām Baltijas reģiona valstīm, bet mēs nedomājām, ka tas notiks tik drīz. Pagājušajā gadā tās bija tikai filmas no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas. Šogad mēs spērām radikālu soli, iekļāvām visu to valstu filmas, kurām ir piekļuve Baltijas jūrai, un ieguvām ļoti jaudīgu programmu. Baltijas jūras krasts ir ar tādām valstīm, kurām ir fundamentāls dokumentālais kino, – Vācija, Polija, Dānija, Zviedrija, tāpēc mums ir filma "Bēgšana", kas šobrīd pretendē uz trīs "Oskariem". Līdz ar to mēs šeit, Rīgā, iegūstam jaudīgu, pamatīgu institūciju, kura šodien pievērš visas Eiropas, visas pasaules dokumentālās industrijas uzmanību. Par mums raksta "The Hollywood Reporter" un "The Variety". Pie mums brauc, jo pats fakts – kādi mums ir žūrijas locekļi! – jau apliecina to, ka cilvēki saprot, cik tas ir svarīgi satikties no abām barikāžu, robežu pusēm. Dmitrijs Muratovs izraujas pie mums, kājām pārsoļojot robežu...
Tu uzaicināji žūrijā neatkarīgā laikraksta "Novaja gazeta" redaktoru Dmitriju Muratovu, kurš teicis, ka izdos avīzi arī ukraiņu valodā un ir asi izteicies pret šo karu. Vai Ulda Tīrona saruna, tikšanās ar Muratovu 8. martā notiks? Vai tā būs klausāma, redzama?
Jā, tā notiks. Ierobežotu cilvēku loku varēsim ielaist arī šīs diskusijas filmēšanā klātienē. Diskusija bez jebkādas īsināšanas, viens pret viens, tiks samontēta, un tādu mēs to arī sagatavosim, un publicēsim gan "Youtube", gan portālā Lsm.lv, kurš ir ieinteresēts to parādīt. Mēs to, protams, iztulkosim latviešu valodā.
Dmitijs Muratovs ir arī Nobela Miera prēmijas laureāts, un viņa pozīcija pret karu Ukrainā ir guvusi lielu atsaucību no Krievijas inteliģences. Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis lūdza izņemt viņa vārdu no Maskavā iestudēto izrāžu afišām un aicināja kolēģus šajā laikā nespēlēt teātri, nespēlēt izrādes.
Tas ir tik acīmredzami! Kad Maskavas Kultūras ministrija izsūta teātriem draudus, lai neviens neuzdrīkstētos kaut ko paust, uzstājoties pirms izrādēm,
šie teātri, šīs drosmīgās, krāšņās, populārās zvaigznes, aizbērušas sev muti ar smiltīm, klusē un pakļaujas šiem rīkojumiem.
Es saprastu, ja viņus nostādītu pie sienas un pie galvas pieliktu ieroci, un piedraudētu – klusē. Bet kaut kāds sīks ierēdnis no Maskavas Kultūras ministrijas viņiem atraksta vēstuli, un viņi – pa sarkanajiem paklājiem, ar šampanieša glāzēm ceļojošie dendiji – apčurājas kā puišeļi un nevar pateikt ne vārda. Ja līdz karam es varēju paklusēt, tad brīdī, kad notiek karš, es vairs neklusēšu. Es tik bieži viņus nesatieku, jo dzīvoju Latvijā, bet man gribētos dažiem no viņiem iespļaut acīs.
Vai vari ieteikt kādas īpašas filmas festivāla ietvaros, ko rādīs vēl pirmdien un otrdien?
Es ieteiktu filmu par dzīvi Maskavas metro. Šo filmu ir veidojis ļoti spilgts baltkrievu autors, kurš vairs nedzīvo Baltkrievijā. Tagad emigrējis un dzīvo Eiropā. Tikko dokumentālā kino festivālā Amsterdamā šī filma saņēmusi divas balvas. Tās nosaukums ir "Kur mēs braucam?" Veselu gadu viņš ir filmējis dzīvi pazemē, kur cilvēki neredz dienas gaismu un veic šos metro līniju bezgalīgos apļus. Šķiet, ka tas ir apburtais loks, no kura nevar izrauties. Tas ir poētiski apjomīgs pazemes pasaules tēls bez saules gaismas, kas ir šodienas Krievijas metafora. Es iesaku noskatīties šo filmu. Protams, gribu ieteikt noskatīties arī Šveices filmu, ko radījuši divi jauni autori – Svetlana Rodina un viņas vīrs Lorāns Stūps, tā saucas "Sala". Tā ir par salu Kaspijas jūrā, kas arī ir dokumentālā kino tēls. Cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši "Artdocfest", dažkārt ir ilūzija, ka dokumentālais kino ir kaut kas no televīzijas – runājošās galvas. Nē, tas ir kaut kas pilnīgi cits. Dokumentālais kino ir realitātes tēli, dažkārt tas ir aizraujošāks stāsts par spēlfilmām. Tātad sala Kaspijas jūrā, kur kādreiz bija zvejnieku kolhozs, par ko visi ir aizmirsuši, bet cilvēki ir palikuši. Viņi dzīvo uz šīs salas, un sūta uz "lielo zemi" – "lielā zeme" viņiem ir Krievija – divu veidu sūtījumus. Viens ir bezgalīgas vēstules Putinam, lai viņš tiem palīdzētu, glābtu no neizbēgamas izmiršanas, nevis figurāli izsakoties, bet pavisam burtiski. Viņi sūta šīs vēstules, raksta tās visi kopā, un nosūta Putinam. Otrs sūtījums, ko viņi sūta uz "lielo zemi" – savus dēlus, lai tie dienētu armijā. Šodien šī filma, kas tapa ilgi pirms kara, kurā visi tagad dzīvojam, precīzi parāda, kas par salu ir Krievija. Kāda mentalitāte piemīt šiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā pasaules nogrieztajā nostūrī, bet Krievija tagad no pasaules ir nogriezta daudz pamatīgāk nekā sala jūrā. Šodien mana sieva devās satikt mūsu meitu, kas kopā ar vīru kājām soļoja pāri robežai. Viņa stāvēja tur četras stundas un redzēja, kā cilvēki ar saiņiem, mantām…
Vai viņa pārgāja pāri robežai?
Paldies Dievam, pārgāja. Kāpēc es esmu ar sarkanām acīm? Mēs negulējām visu nakti. Lidmašīnas nelido, vilcieni nekursē, vīzas netiek izsniegtas. Krieviju it kā ar visu miesu izrāva no pasaules kartes, bet viņi sūta savus bērnus šajā karā. Un vēl uzskata šo karu par taisnīgu, jo sev par nelaimi šodien skatījos Maskavas ielu aptaujas, kurās viņi visi joprojām guļ: "Lai kas arī nebūtu, es ticu Putinam; NATO mūs ir ielencis, mūs grib iekarot, mūs grib apspiest…" Šī bezgalīgā ceļos krišana pārrijušās un cilvēku necienošās varas priekšā un savu bērnu bezierunu upurēšana šai varai ir tēlaina metafora tam murgam, par kuru ir pārvērtusies mūsu… Es gandrīz pateicu "mūsu valsts", bet, nu jā, mūsu valsts. Krievijā esmu nodzīvojis no 18 līdz 54 gadiem. Es nekur vairs ilgāk nenodzīvošu. Mana valsts, mūsu valsts, ir tāda traģēdija, un šīs traģēdijas atspoguļojas šajās filmās – "Kur mēs braucam?", "Sala"… Īstās, godīgās, ar sirdsapziņu apveltītās, reflektējošās, dažkārt kaut ko apšaubošās, bet godīgi apšaubošās filmās, ko radījuši cilvēki dokumentālā kino valodā.
Tu esi vairāku kino akadēmiju, kino savienību biedrs. Pavisam nesen ukraiņu režisors Sergejs Lozņica paziņoja par izstāšanos no Eiropas Kinoakadēmijas, jo uzskatīja, ka tā ir nepietiekami kategoriski reaģējusi uz notikumiem Ukrainā. Kādu šobrīd redzi kino akadēmiju, kino savienību uzdevumu?
Man liekas, ka pirmkārt ir jāizsakās tiem, kas tiešā veidā iesaistīti konfliktā. Principā Ņikita Mihalkovs atklāti atbalstījis Krievijas karu pret Ukrainu, un viņš nepārtraukti lepojas ar viņa vadītās kinematogrāfistu savienības biedru milzīgo skaitu. Man gribētos dzirdēt šos cilvēkus. Vai viņi tam piekrīt? Tur taču ir ne tikai savu apziņo noēdušais Šahnazarovs, tur ir arī citi kino darbinieki. Vai viņi piekrīt, ka viņu vārdā dota piekrišana šim noziegumam. Lozņica izstājās no Eiropas Kinoakadēmijas tās nepietiekami krasās pozīcijas dēļ. Kāpēc klusē šie tūkstoši?
Kāpēc?
Laikam jau bez olām...
