Uldis Brauns ir dzimis 1932. gadā Kuldīgas apriņķa Lutriņu pagastā. Uzaudzis zemnieku ģimenē, Uldis Brauns sākotnēji pabeidza studijas Saldus zooveterinārajā tehnikumā, taču viņa dzīve izmainījās, kad viņš tur sastapa filmēšanas grupu, kas filmēja materiālu kinožurnālam. Tā kā Brauns jau bija aizrāvies ar fotografēšanu amatieru līmenī, viņš nolēma šo hobiju attīstīt tālāk. Kā raksta Kristīne Briede savā piemiņas rakstā Uldim Braunam: "Viņš palūdza vīriem, vai varētu nopirkt gabaliņu labas fotofilmas, un, pabeidzis tehnikumu, aizbrauca uz Maskavu stāties VGIKā – Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā. Izgāzās, protams, ar blīkšķi – ar savām naivajām kaķīšu un sunīšu bildītēm. Bet nākamajā gadā atbrauca jau ar citām – bija noskatījies un sapratis, kāda līmeņa fotogrāfijas iesniedz matadori. Brauns bija ievērojams students jau institūtā, atceras kinozinātnieks Naums Kleimans. Citādāks."
Ulda Brauna pirmais darbs kino bija kā operatoram 1961. gada filmā "Baltie zvani", kuras režisors ir Ivars Kraulītis, bet scenārija autors – Hercs Franks. Šis darbs, kurā redzama 1960. gadu Rīga, ir uzskatāms par pagrieziena punktu Latvijas dokumentālajā kino, liekot pamatus Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai. "Baltie zvani", kas atteicās no tāda tai laikā ierasta dokumentālā kino paņēmiena kā diktora teksta, tā vietā izvēloties attēlu kā metaforu, 1964. gadā saņēma balvu Oberhauzenes īsfilmu festivālā Vācijā. Šī darba nozīmīgumu pasvītro arī tas, ka 1991. gadā Klermonferānas festivālā Francijā tā tikai iekļauta 100 visu laiku labāko pasaules īsfilmu sarakstā.
Hercs Franks par Uldi Braunu saka: "Mūsu līderis. Karognesējs. Tas, kurš iedvesmoja to jauno skatienu, kurš noņēma to aģitku, to izskaistināšanu un uzņēma to… mākslu. Brauns ienāca studijā kā operators. Viņi ar Ivaru Kraulīti uzņēma "Baltos zvanus" (1961) – zvanus, ne zvaniņus! – tām mazajām puķītēm vajadzēja noskanēt kā zvaniem… Tur bija kaut kāds jauns piegājiens parastām lietām. Pēkšņi tas viss bija it kā jaunā pakāpē. Platekrāns… Brauns jau savas pirmās filmas "Strādnieks", "Celtne" un "Sākums" uzņēma uz platekrāna, labi nolikta… Viņš uzņēma reportāžu tunelī, kur dzirksteles šķīst, un viss tas ir platekrāns, un viss tas dzirkst, nu saprotiet, tā vizuālā kultūra bija pavisam citādāka, augstāka nekā Krievijā. Tad 1963. gadā ienāca Seleckis un Freimanis ar savu poētisko skatienu uz zvejniekiem, es pēc tam pieliku tam ekrānam filozofisku, tādu varbūt ebreju kultūrai raksturīgu, bībelisku skatienu, un viss tas kopā – vizuālā kultūra, laba žurnālistika un filozofisks piegājiens, un noliekot centrā cilvēku, tas arī radīja to tā saucamo poētisko kinematogrāfu, kas radies Latvijā un ir tā saucamā Latvijas kinoskola."
Nākamais solis Ulda Brauna profesionālajā karjerā ir dokumentālās īsfilmas "Sākums" (1961. gads), "Celtne" (1962. gads) un "Strādnieks" (1963. gads), kurām viņš ir ne tikai operators, bet jau arī režisors. Tieši filmas "Sākums" tapšanas procesā, kā stāsta pats Uldis Brauns Ilonas Brūveres portretfilmu ciklā "Dominante", esot izkristalizējies Rīgas poētiskā dokumentālā kino pamatu pamats. Filmējot jaunceltni Pļaviņu HES apkaimē, scenārists Armīns Lejiņš esot palūkojies uz dabas skatiem, kas vīdējuši cauri ēkas uzbūvētajam skeletam, un teicis: "Nams vēl tiek būvēts, bet pie sienām jau gleznu galerijas." Un, kā uzsver Brauns, visas mākslas pamatā ir poēzija – tēlaina valoda.
1964. gadā Uldis Brauns iestājas Maskavas Augstākajos režisoru un scenāristu kursos, lai varētu īstenot savu sapni un uzņemt aktierfilmu. Taču diplomdarbam izvēlēto scenāriju neapstiprināja, un Brauns atgriezās pie dokumentālā kino. Sadarbojoties ar scenārija autoru Hercu Franku un četrām operatoru brigādēm, tapa grandiozā pilnmetrāžas dokumentālā filma "235 000 000". Filmas nosaukums ir atsauce uz tā brīža iedzīvotāju skaitu Padomju Savienībā. 2019. gada janvārī Ulda Brauna atraitne Dainuvīte Brauna Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva rīcībā nodeva dokumentālās filmas garāko oriģinālversiju. Līdz šim skatītājiem bija pieejama 70 minūšu versija, bet oriģināls ir 130 minūtes garš. Šis ir grandiozs ikdienas dzīves daudzveidīguma portretējums un sava laika spogulis, kuru, protams, papildina Raimonda Paula mūzika.
Mūzikai Ulda Brauna darbos ir nozīmīga loma. Pats Brauns ir teicis:
"Mūzika ir ceļš uz tēlu valodu kino. Poētika mums ielikta jau šūpulī. Tā nāk līdzi ar tautasdziesmām, ko mums auklītes un mātes bērnībā dzied. Galvenais ir klausīties un iztēloties gara acīm.
Visu filmu iztēloties jau iepriekš. Ja tev nav muzikālās dzirdes, tad tev nav ko darīt kino industrijā".
1970. gados Uldis Brauns vairāk pievēršas dokumentālajām filmām, kuras veidotas, montējot arhīvu materiālus, piemēram, 1977. gada "Ceļojums uz zemi". Taču šajā periodā top arī viņa vienīgā spēlfilma –1975. gada leģendārā filma "Motociklu vasara", kas tapusi kopā ar Ivaru Selecki un Kalvi Zalcmani. Svarīgs iedvesmas avots filmai ir paša Brauna aizraušanās ar motocikliem – viņš jau gadu desmitiem sava spēkrata mugurā apceļojis Latviju un fotografējis.
Pēdējais nozīmīgākais Ulda Brauna darbs ir 2005. gada plašais pētījums par Latvijas ceļu līdz neatkarībai – "Ardievu, XX gadsimt!". 2007. gadā iznāca Agra Redoviča filma par Uldi Braunu cikla "Kinogadsimts Latvijā" ietvaros, bet 2018. gadā savu pirmizrādi piedzīvoja Kristīnes Briedes un Audra Stoņa dokumentālā filma "Laika tilti", kas ir pētījums par Baltijas poētiskā dokumentālā kino personībām: līdztekus Uldim Braunam filma stāsta arī par Hercu Franku, Henriku Šableviču, Andresu Sētu, Aivaru Freimani, Ivaru Selecki, Robertu Verbu un Marku Sosāru.
Runājot par Rīgas poētisko dokumentālo kino, leģendārais kino teorētiķis Ābrams Kleckins savā 1977. gada referātā ""Rīgas skola" un dokumentālā kino attīstības problēmas" uzsver, ka šis novirziens sākotnēji radies kā protests pret bezpersoniskumu. Kleckins uzsver: "No vienas puses, tiek demonstrētas attēla iespējas, tiek pierādīts, ka attēls dokumentālajā kino spēj būt saturiski pilnvērtīgs pat bez teksta, ka galvenā kino sastāvdaļa ir tieši attēls un ka tā iespējas patiesi ir bezgalīgas. [..] No otras puses, mēs redzam lielu mīlestību un dziļu interesi par dzīves īstenību, ar ko piesātināta Aivara Freimaņa filma "Krasts" (1963). Šī filma dzīvo vēl šodien, jo ir uzticējusies dzīves īstenībai. Izrādās – ja tā īsti ieskatās dzīves īstenībā, tad arī bez izskaistināšanas, bez visādiem papildu efektiem tā ir skaista pati par sevi un interesanta pati par sevi."
Runājot par Ulda Brauna un Aivara Freimaņa filmām, Ābrams Kleckins norāda, ka tās raksturo dokumentālistu dialogs ar dzīves īstenību. Kino teorētiķis raksta: "Bet tieši tad, kad parādījās dokumentālā kino un dzīves īstenības dialoga iespējas, Rīgas kino atradās krustcelēs. No lirisma uz dzīves īstenības attēlojumu pilnā kinoizteiksmības apbruņojumā veda divi ceļi. Sarunu varēja turpināt vai nu sabiedrības un cilvēka ikdienas lielo un mazo rūpju līmenī, vai arī konceptuālā, mūžīgo problēmu līmenī, kuras katrai paaudzei, katram cilvēkam neizbēgami jārisina pašam no jauna, neatkarīgi no citu iepriekš gūtajām atbildēm. Dokumentālajam kino ar tam piemītošo konkrētību it kā vajadzētu ietiekties pirmajā tendencē, iedziļināties sadzīvē, ikdienībā, neizraujot faktus no dzīves sakarībām. Bet, no otras puses, tas prasa citādu operativitāti, nekā to mūsu apstākļos atļauj ražošanas procesa gausums un inerce. Vēl svarīgāk ir ievērot ārkārtīgo vēlmi apliecināt cilvēcību, humānismu, cilvēka dzīves pašvērtību, ar ko bija piesātināta piecdesmito un sešdesmito gadu mijas atmosfēra. Šajos apstākļos pagrieziens uz mūžīgo tēmu pusi bija visai saprotams un, iespējams, pat aktuālāks nekā iedziļināšanās konkrētajās dzīves problēmās. Un Rīgas dokumentālisti izvēlējās šo mūžīgo. Tā viņi kļuva par Rīgas skolu, ko ilgu laiku sauca par Rīgas poētiskā kino skolu."
Lai arī Ābrams Kleckins norāda uz to, ka Rīgas poētiskā kino skolas filmas rada problēmsituāciju, jo maina dokumentalitātes jēgu, tās ir kļuvušas par neatņemamu pasaules kino vēstures sastāvdaļu, un Ulda Brauna darbi turpina dzīvot un iedvesmot kino skatītājus, veidotājus un teorētiķus vēl šodien.
