Latvijas kods 2021
Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu projekts "Latvijas kods. Latvija šodien" skatītājiem piedāvā piecus jaunus stāstus par Latviju 2021. gadā. Šī gada Latvijas kods ir cilvēks un vide.
Sarunā Emīls un filmas producents Mareks Ameriks stāsta par ļaušanos nejaušībai, kuras laikā tapis ir cita veida mākslas darbs – avangarda grupas “Amorālā psihoze” ieraksts. Jaunais režisors Emīls Alps, kurš līdz šim ir bijis “cilvēks-orķestris”, ļoti novērtē iespēju filmas “Renesanses laika cilvēks” tapšanā darboties lielākā komandā, savukārt Marekam Amerikam šī ir pirmā filma kā kino producentam, viņa producenta pieredze saistīta ar mūzikas izdevniecību “Jersika Records”.
Aiga Leitholde: Marek, tu esi šīs filmas tapšanas iniciators. Kā ideja attīstījās?
Mareks Ameriks: Jā, tā bija mana ideja. Caur "Latvijas kodu" redzēju iespēju parādīt tās lietas, ar kurām "Jersika Records" saskaros ikdienā. Kad ierakstījām skaņu plati "Codex Faenza", kurā Ilze Bertrande spēlēja ar Kaspara Putriņa būvēto klavicimbalu, man bija iecere, ka varētu filmēt stāstu, kā top šis instruments. Varbūt pat aizbraukt uz pašu Faenzas klosteri? Tad sākās pandēmija. Es sāku pētīt "Latvijas koda" filmas un nolēmu, ka konkursā jāpiedalās ar šo Kaspara stāstu, sāku meklēt režisoru, kurš būtu gatavs filmēt šādu dokumentālu mūzikas filmu. Ar Mārtiņa Saulpurēna un Jāņa Putniņa palīdzību iepazinos ar Emīlu. Esmu priecīgs, ka Emīlam filmas ideja bija interesanta un mēs tagad sēžam kopā, pirmizrādes priekšvakarā.
Emīls Alps: Sākotnēji bija skaidrs aptuvenais filmas virziens, uz kuru mēs ejam: "Codex Faenza" ieraksts, Kaspars Putriņš un instruments klavicimbala. Tajā brīdī domāju – es taču nemāku uztaisīt filmu par instrumentu, bet tad mēs ļoti ātri nonācām pie tās esences, kas bija pats Kaspars. Nolēmām iedziļināties arī Kaspara personībā. Retrospektīvi atskatoties, man šķiet, ka instruments un personība ir divas neatņemamas sastāvdaļas. Instrumenta būve atklāj visas dažādās un daudzpusīgās Kaspara zināšanas un praktiskās iemaņas, kuras apvienojās šajā unikālajā artefaktā.
Mareks Ameriks: Jā, šī filma ir Kaspara portrets caur instrumentu. Ja filma būtu 40 minūtes, mēs varētu atklāt vēl vairāk viņa personības šķautnes. Aiz kadra mums palika viņa darbs kā ērģeļu meistaram, viņš darbojas arī kā skaņotājs. Skaidrs, šīs 20 minūtes uzliek stāstam ietvaru, kas nav nemaz tik slikti. Man kā producentam šķiet, ka ar visu mēs esam tikuši galā ļoti labi.
Ietvars ir ne vien filmas garums minūtēs, bet arī tas, cik labi pazīsti portretējamo personu. Marek, cik labi tu pazīsti Kasparu un kā šis pazīšanās moments ietekmēja filmu?
Mareks Ameriks: Kasparu pazīstu kopš 2018. gada, kad "Jersika Records" izdevām "Amorālās psihozes" skaņu plati. Tie ir divi, trīs gadi. Protams, šis ir īss laiks, lai Kasparu atklātu kā cilvēku, bet esmu piefiksējis, ka bieži vien pēc mūsu tikšanās reizēm pārdomāju atziņas, kuras Kaspars man ir atklājis. Tas ir forši, un to novērtējam jebkurā sarunā. Runājot filmas kontekstā, man gribētos domāt, ka galvenā varoņa "uzticības kredīts" mums bija dots. Kad vajadzēja, es varēju viņam biežāk zvanīt, uzstājīgāk organizēt filmēšanu jeb turēt roku uz pulsa. Instrumentu būvniecība nav Putriņa vienīgais darbs, bet šai nodarbei piemīt cikliskums, kādā tā tiek veikta. Bija mirkļi, kad bažījāmies, vai vispār paspēsim trāpīt visos šajos instrumentu būves cikla procesos. Par laimi, mums tas izdevās! Emīlam iepazīties ar Kasparu bija daudz interesantāk.
Emīl, kas ir tā kvintesence, ko šādā īsā laikā var uzzināt par cilvēku?
Emīls Alps: Ja es būtu atnācis no malas, bez tevis, Marek, es šaubos, vai būtu tik ātri saņēmis to nerakstīto atļauju no Kaspara par viņu kaut ko uzņemt. Tā kā jūs viens otru pazināt, man šķiet, jau no pirmās tikšanās reizes Kaspars bija ļoti pretimnākošs un šis darbs bija pat pārsteidzoši viegls. Jau pēc pirmās tikšanās rakstījām projektu, un atpakaļ ceļa vairs nebija.
Varbūt bija tik viegli, jo filma ir par mūziku!
Mareks Ameriks: Jā, par mūziku, par skaņu. Vēlējos, lai šo dokumentālo filmu var likt pie mūzikas dokumentālajām filmām.
Emīls Alps: Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz mūziķu, kuri nebūtu gatavi parakstīties, lai par viņiem tā uz sitienu tiktu taisīta filma. Par to materiālu, kas mums ir palicis aizkadrā, tur ir pietiekami daudz interviju, kuras noņēmām dažādu iemeslu dēļ, bet viens no iemesliem bija tieši tas, ko sacīja Ieva Saliete, ka
Kasparam noteikti nepatiku filma, kurā cilvēki runā, cik labi viņam viss sanāk, cik viņš ir kolosāls, kāds ģēnijs!
Ļoti ātri atklājām, ka apkārtējo cilvēku komentāri, kas pārsvarā bija ļoti cildinoši, īstenībā nāk tikai par ļaunu. Mēs ļāvām filmai vēstīt šo sajūtu un Kasparam parādīties pašam par sevi, bez komentāriem no malas.
Instrumentu veidošana ir tik laikietilpīgs, pacietīgs un precīzs darbs, protams, ienāk prātā jautājums, kāpēc 21. gadsimtā, kad visu var izgriezt ar datoru, kādam tas būtu vajadzīgs? Mums ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas būtu pāri laikam nezūdošs un mūžīgs!
Mareks Ameriks: Filmas vēstījums ir par to, ja reiz esi aizdomājies kaut ko šādu darīt, tad noteikti esi savā apziņas stāvoklī. Esam arī iekļāvuši ainu, kur Kaspars atbild uz šiem jautājumiem, kāpēc viņš veido tieši senās mūzikas instrumentu, ne citus.
Viņš sprieda par to, cik tālā pagātnē mēs spējam visu tehnoloģiski uztvert un kā mēs to izskaidrojam.
Kaut ko šādu pasaulē dara varbūt vēl tik pāris cilvēku. Pēc tam paliek tehniskais darbs un aprēķini – aptuveni, bet ļoti precīzi!
Emīls Alps: Man liekas, Kasparam būs ļoti interesanti lasīt mūsu uzrakstīto interpretāciju par viņa darba ētiku (abi smejas). Bet tas tik tiešām ir jautājums par darba ētiku – kādēļ tu dari to, ko tu dari? Varētu instrumentus būvēt ar CNC Ķīnā un pēc tam nodot pārdošanai. Tas ir skaidri saprotams, ka Kaspars to nedara naudas, atpazīstamības vai kādu citu iemeslu dēļ. Viņš to dara, jo tā ir viņa pārliecība, un šī pārliecība arī veido viņa darba ētiku. Tu nevari pasūtīt lietas, lai tās izgatavo kāds cits, vai iepirkt materiālus, kurus iepriekš neesi pārbaudījis. Tās visas ir lietas, kas katru instrumentu padara unikālu. Aptuvenā, bet ļoti precīzā precizitāte ir daļa no šīs darba ētikas. Ja šie instrumenti būtu ražoti fabrikā, tie visi būtu vienādi, ar vienādu skanējumu. Šis cilvēka elements, Kaspara klātbūtne ir kā instrumenta skanējuma kods.
Mareks Ameriks: Meistara dvēsele!
Emīls Alps: Ne velti seno instrumentu cenas ir tik augstas – šīs meistara uzmanības dēļ!
Man patika arī sasaiste ar kosmosu. Tā jau saka, ka mūzika ir Universs.
Emīls Alps: Te atkal ir Kaspars, man liekas, viņš smiesies, par visu, ko mēs te izstāstām. Bet tāds viņš arī ir, es Kasparu raksturotu kā kosmisku cilvēku. Viņš mani ir uzrunājis ar savu radošo būtību. Katru reizi, viņu satiekot, es varu apdomāties par kaut ko citu, uzzināt kaut ko jaunu. Visi šie mazie krikumi sākumā šķiet tikai interesanti, bet beigās uzbūvē Kaspara personību pilnīgu. Šobrīd vairs nevaru iedomāties Kasparu kā cilvēku, kurš brīvajā laikā netaisītu skices kosmosa izpētes robotiņiem, man šķiet, tas vienkārši nav iespējams!
Mareks Ameriks: Filmēšanas laikā tika ierakstīts jauns "Amorālās psihozes" albums. Vēlējāmies šajā kontekstā nofilmēt Kasparu, un bija paredzēts, ka "Amorālā psihoze" koncertēs “Noasā”, bet tas tika atcelts. Mūziķi nolēma, ka jābrauc pie Putriņa rakstīt albumu. Grupā ir seši mūziķi, kurus kopā savākt nav tik viegli. Šim ierakstam ir divas garas daļas, katra pa 50 minūtēm, neliela daļa ir filmā. Jāklausās, varbūt var izveidot atsevišķu albumu.
Emīls Alps: Šis stāsts par "Amorālās psihoze" neparedzēto ierakstu labi atklāj esenci, kas mani dokumentālajā kino aizrauj visvairāk – nejaušība vai šajā gadījumā neizdošanās, kas pienes kaut ko jaunu. Filmēšana “Noasā” – šobrīd tas jau šķiet pārāk vienkārši. Filmēšana notika Kaspara mājās. Mēs ienesām divus lukturus, viņiem bija saules video projekcija, un tajā brīdī tas šķita kaut kas ļoti pārsātināts, bet kopējā filmas kontekstā šī epizode tik labi iederas.
Būt īstajā lakā, īstajā vietā un notvert to, ko tu nevarētu ieplānot – tā ir dokumentālās filmas dvēsele.
Iesniedzot filmas projektu, mums vajadzēja sagatavot arī scenāriju, kā to bieži dara arī dokumentālajā kino, bet man tas šķiet absurdi un paradoksāli. Šie momenti, kad dzīve tevi novirza no rakstītā un plānotā, tas man šķiet interesantāk. Rakstot inscenētu kino, tev tā pasaule pašam ir jāuzbur, un nejaušības parādās ļoti reti. Dzīve un ikdiena ir pilna ar tik daudz interesantām sakritībām, neticamiem notikumiem un vienkārši skaistiem brīžiem. Mani pārņem sajūta, ka varu paņemt kameru, doties pasaulē bez plāna, bet notverot absolūti skaistus dzīves momentus, kurus es pats nespētu uzrakstīt.
Kāda loma ir filmas skaņu celiņam?
Emīls Alps: Filmas mūzikas autors ir Jānis Ruņģis. Man bija plānā muzikālas idejas, kā es šo filmu dzirdēju, un, jāsaka, ka sākotnēji mums ar Jāni viedoklis atšķīrās. Filmas skaņu celiņam bija jārada Kaspara iekšējās pasaules skaņa. Centāmies ar mūziku akcentēt viņa mazos notikumus, darbības. Kad darbs bija pabeigts un Jānis man nodeva pēdējo versiju, viņš teica – tur ir viss. Man patika, Mārtiņam Krastiņam (filmas skaņu režisoram – red.) arī patika, jo skaņu celiņš tik tiešām organiski papildināja saturu. Tad vēl jāpiemin Dāvida Smiltiņa veiktā krāsu korekcija. Šī savstarpējā sadarbība darbu ir papildinājusi divkārt!
Emīl, tu esi arī filmas operators. Vai tas dabiski attīstījās? Varbūt trūkst operatoru?
Emīls Alps: Nē, tas nav operatoru trūkuma dēļ. Es tiešām izbaudu šo procesu. Ja mākslas kino es pats neķertos pie kameras, tad dokumentālais kino ir mana izcelsme. Līdz šim esmu bijis "viena cilvēka orķestris", tagad tikai man ir lielāka komanda. No vienas puses, iespējams, es vēl neesmu iemācījies dokumentālā uzstādījumā sadarboties ar operatoru, bet šobrīd arī pēc tā nejūtu nepieciešamību. Man ļoti patīk pašam būt pie kameras. Kad režisora un operatora vīzija ir vienā galvā, tas šādā uzstādījumā ļoti palīdz. Var ietaupīt laiku uz komunikācijas rēķina. Tāpat, jo mazāk cilvēku būs ap vienu varoni, kurš iepriekš šādā veidā nav filmēts, tas arī ļoti palīdz. Protams, kas ir pluss, savā ziņā ir arī mīnuss – visu dara viens cilvēks. Tāpēc obligāti vēl ir jāpiemin scenārija autors Miks Romanovskis, kurš bija mans mentors mēģinājumos šo visu strukturēt kopā un salikt jēgpilnā formā.
Man patīk dokumentālais process, un es ceru, ka tas tik drīz nebeigsies.
Manuprāt, tie ir katra ar kino saistīta cilvēka pirmsākumi, kad tu pats ķeries pie kameras, debitē kā aktieris. Tā kā esmu vēl salīdzinoši agrīnā savas režijas posmā, es turos pie pirmsākumiem. Patīkami ar katru projektu attīstīties, skatīsimies, ko nākotne nesīs!
Mareks Ameriks: Skaidrs! Vēl ir montāžas režisors – arī šo uzdevumu Emīls iznesa uz saviem pleciem. Protams, ja šo materiālu skatītu acis, kas nebija iesaistītas procesā, dinamika būtu savādāka. Man gribētos domāt, ka dzīves pieredzē tu iegūsti to sadarbību. Tik viegli no malas pieaicināt cilvēku šajos procesos nevar. Tad labāk pašam izdarīt, un pakāpeniski iepazīsti savus sadarbības partnerus.
Emīls Alps: Man noteikti pagaidām vēl ir bail nodot savu darbu kādam citam.
Mareks Ameriks: Tikpat labi scenārijs arī varēja būt tavējais, bet jums ar Miku ir dabiska uzticēšanās.
Emīls Alps: Kad rādīju montāžas versiju savam pasniedzējam Jānim Putniņam, runājām par to, ka vasarā mums bija brīži, kad filmēšana bija sarežģīta aktuālo ierobežojumu dēļ. Un arī Kasparam bija savas rūpes. Tad Putniņš man sacīja, ka cita veida režisors būtu uzstājīgs un prasīgāks. Tāpēc prieks, kas šis darbs man pašam atstāj tādu kā miera ostas sajūtu. Aktuālajos apstākļos ir ļoti viegli radīt kaut ko dramatisku, pilnu ar problēmām un asām emocijām. Šķiet, filma dzīvo tādā kā alternatīvajā pasaulē, kurā viss ir labi un mierīgi, tādas bija arī filmēšanas dienas – kad tevi pārņem sajūta, ka esi nonācis pasaulē pāris simtu gadus atpakaļ.
