Septiņas sērijas vienā vakarā
Tie, kuri vēl nav to izdarījuši, filmu atradīs straumēšanas platformā "Tet+", šobrīd jau nododoties tā saucamajam "binge watching" – noskatīties 6 sērijas un dokumentālo pielikumu vienā vakarā vai arī sagaidīt 2022. gadu, kad to varēs vērot LTV. Tikpat negausīgi – sezonu pēc sezonas – es savulaik noskatījos arī britu populāro vēsturisko drāmu "Kronis". "Emīlijas" veidotāji bieži šo min kā referenci ārvalstu seriālu piemēriem – latviešu "aristokrātijai" ir tiesības tapt iemūžinātai uz ekrāna tikpat lielā mērā. "Kronis" reprezentē britu karaļnama vēstures pēdējos 70-80 gadus ar skandaloziem iebildumiem no "īstajiem karaļiem" par neizbēgamo "kā bija patiesībā" diskusiju, ar tautas ievēlētu princesi Diānu un ar mūžīgi klātesošu "dzeltenuma elpu", iezīmējot paparaci kultūras uzplaukumu 90. gados. Briti allaž ir bijuši neremdināmi karaļnama baumu patērētāji – vismaz reizi nedēļā ziņas par to parādās vietējos tabloīdos, par to runā dārza ballītēs un ģimenes saietos, pat metro un lielveikalos.
Karaļi un vērotāji
Mums šāda kultūrslāņa mūsdienās īsti nav, taču 20. gadsimta 20.-30. gados, Benjamiņu laikmetā, par viņiem "Vakara ziņu" tipa izdevumos gan trina mēles. Aristokrātu dzīvošana pie šīm aprindām nepiederošajiem vienmēr ir bijusi saistoša – sabiedrības lakmusa papīrītis, kas uzrāda gan pelēkbaltu skaudību un nenovīdību, gan tieksmi patērēt skandālus un dažbrīd kļūt par amatieri – sociālistu, spriežot, vai Benjamiņi un karaļnams nav pārāk bagāti. Tas, kas jau kodolā nošķir šīs divas ģimenes, ir mantotais tituls pret ieguldītu darbu, sākot no mazumiņa.
Benjamiņu pāris gan filmā, gan dzīvē ir tie, kuri savu turību ir vairojuši ar gudriem lēmumiem, rocību, veikalnieku talantu un spēju sajust valdošās tendences sabiedrībā.
Filmas stāsts aptver laika periodu no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla "Atpūta" sākuma 1924. gadā līdz viņas bojāejai 1941. gadā Sibīrijā. Mēs iepazīstam Emīliju kā gudru un saimniecisku uzņēmēju, ar spilgtu intuīciju apveltītu sievieti, kura jau kopš dzimšanas ir saistīta ar avīžniecību. Sešu sēriju ietvarā Emīlija mums atklājas plašā īpašību spektrā – egoistiska, neganta, manipulatīva un glaimīga, pašapzinīga un augstsirdīga, mīloša un gādīga. Dzīves nogalē Sibīrijas līdzgaitnieki, kuri it kā bijuši ar viņu, Emīliju raksturoja arī kā vientiesi, kura ticēja, ka rakstnieks Vilis Lācis viņai pakaļ atsūtīs privāto lidmašīnu. Taču varbūt viņa bija tik pārliecināta par savu varas pozīciju, ka nespēja paredzēt tuvojošā ļaunuma apmērus. Mediji šoruden ir bagāti ar versijām par Emīliju, bet "Latvijas mediji" ir pārizdevuši Laimas Muktupāvelas romānu ar fantāzijas elementiem "Mīla. Benjamiņa". "Facebook" grāmatu klubiņos lasītāju interese par šo darbu ir neviltota, ir aizraujoši iesaistīties spēlē ar salīdzināšanu – grāmata bija labāka vai tomēr filma. Šis popularitātes mākonis kalpo kā atbalsts sērijām, un otrādi. Uz mirkli mums ir savs "Kronis", apdarināts ar labdabīgu troksni par versiju – kāda tad bija Emīlija Benjamiņa.
Sievietes liktenis nav mīlēt un ciest
Būtiski, manuprāt, ir izcelt to, ka viņa bija un ir sava veida etalons sievietēm, kuras, pārfrāzējot Emīlijas teikto, "var būt tās, kas grib būt". Šāda veselīga pašapziņa varētu šķist pašsaprotama – kā otra āda. Tomēr ir tik daudz piemēru, kad sociālās konstrukcijas, pieņēmumi par dzimuma lomām un pat tik ignorējama lieta kā sociālo tīklu komentāri aizēno vēlmi pierādīt, pirmkārt, sievietei pašai, ka viņa var, grib un drīkst. Un ka, visdrīzāk, iegūs kāroto. Filmas kontekstā ir pārsteidzoši vērot, cik daudz no šī palicis nenovecojis. Cik daudz Emīlijai savā laikā nācies pierādīt, ka viņa drīkst būt bez bērniem vai ka viņas māsa Annija drīkst būt māksliniece, nevis tikai māte.
Kādā no intervijām krievu populārā teātra aktrise Viktorija Isakova, vēstot par savām Dagestānas dzimtas saknēm, sarunā atzina, ka patriarhālais pasaules skatījums uz pasauli viņu ir vajājis visu mūžu. Aktrise atklāja, ka vienmēr ir centusies slāpēt savas alkas pēc kaut kā vairāk, izrauties no virtuves sienām, taču šī "virtuve" ir slāpējusi viņas pašvērtējumu visu mūžu. Pat ciešās ģimenes saites, tāpat kā paaudžu atšķirības par pareizo, var ietekmēt sievietes izvēles un tiesības uz savu brīvību. Varbūt tādēļ Emīlija sev raksturīgā iecirtībā teikusi, ka nevēlas būt tikai veļas mazgātāja un ēdiena gatavotāja savam vīram. Emīlija būtībā uzņēmās vīrieša lomu, apgādājot māsas Minniju un Anniju, kā arī savu mammu un audžudēlu Žoržu. Un tomēr abu māsu "robežpārkāpēju" gēns viņām palīdzēja iegūt atzinību, slavu un, jādomā, arī piepildījumu. Emīlija savu sadzīvi mīļuprāt dekorēja ar skaistāko un dārgāko interjeru, iekārtoja Jūrmalas vasarnīcu un piedalījās Antona saimniecībā Valdeķu muižā. Viņai piederēja izsmalcināti tērpi, atvesti no Parīzes un Berlīnes, Emīlija pati devās uz ārzemēm veikt plastiskās operācijas. Annijai bija spoža karjera labākajos Eiropas teātros, un arī pēc sava dēla Jura nodošanas adopcijā Emīlijai viņi palika kā viena ģimene.
Lielie mazo lomu atveidotāji
Galvenās lomas filmā atveido Guna Zariņa, Juris Bartkevičs, Artūrs Skrastiņš un daudzi citi Latvijā labi zināmi aktieri. Ar lielāko azartu vēroju zināmu izpildītāju "jaunos ampluā", kā arī ķēru tos mirkļus, kuros uzplauka aktieri un ne-aktieri, kuri, vismaz pagaidām, nav tik atpazīstami. Uva Segliņa, aktrise, kura praktizē arī geštaltterapiju, organiski saplūda ar Emīlijas neirotisko māsu Minniju, spēlējoties ar mūždien ģībstošo un daudz cietušo upurjēra tēlu. Liepājas teātra aktrise ar azerbaidžānietes asinīm Samira Adgezalova-Abidi iedvesa dzīvību Nezināmajā būtnē, kura izsauca garus naksnīga seansa laikā. Daudzu aktiermeistarības studentu iemīļotais pasniedzējs un režisors Pēteris Krilovs atveidoja Latvijas prezidentu Gustavu Zemgalu.
Ulmanis filmā neparādās, bet tās veidotāji jau laikus brīdināja, ka ulmaņlaiku romantikas cienītājiem šis viss varētu nebūt pa prātam.
Benjamiņi neatzina autoritārās varas piekritēja jauno režīmu, kas nozīmēja arī "Jaunāko ziņu" cenzūru.
Būtiska loma veselas sērijas garumā atvēlēta Emīlijas un Jāņa Ziemeļnieka attiecībām. Kaspara Zāles atveidotais trauslais dzejnieks ar opija atkarību iemieso teju kosmiska mēroga personību ar vienu kāju kapā, ar otru – citā galaktikā. Viņa un Emīlijas aizklātais un tāpēc pārprotamais flirts netiek risināts tālāk, jo Ziemeļnieks mirst pēc Nezināmās fatālā pareģojuma. Tiesa gan, dienu vēlāk.
Rakstnieku un partijas biedru Vili Lāci atveido Jēkabs Reinis, kuru skatītāji iepazina daudzsēriju mākslas filmas "Sarkanais mežs" titullomā. Reiņa āriene, ieturētais stils un elegance, tāpat kā viņa neviltotā aizrautība ar Latvijas vēsturi viņu padara par brīnišķīgi piemērotu arī šai vēsturiskai drāmai. Jēkabs Reinis patiesi varētu būt nācis arī no 50. gadu Holivudas filmas un kādā paralēlajā realitātē varētu būt sarokojies ar Klārku Geiblu. Viņa Lācis gan nav vis augstsirdīgais mīlētājs un partizānu cīnītājs. Diemžēl gan filmā, gan dzīvē tautas mīlētais rakstnieks pieļāva sīkas un lielas nodevības, bet pēc palīdzības lūdzošo Emīliju 1941. gadā tā arī atstāja sēžam vestibilā, ērti iekārtojies jaunās valdības krēslos. Emīliju tad nāvē aizrāva Sibīrijas vilciens.
"Sarkanajā mežā" iepazinām arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri Pāvelu Griškovu, kurš turpina būt krievu virsnieks arī šajā filmā, fināla sērijā izrēķinoties ar "tautas ienaidniekiem" no laikraksta "Jaunākās ziņas". Aktieris šobrīd darbojas gan kā pasākumu vadītājs, gan sadarbojas ar dažādiem zīmoliem, taču skatītāja savtīgajos nolūkos es labprāt viņu redzētu sevi realizējam, piemēram, kādā kvalitatīvā Krievijas TV seriālā. Griškovam ir valodas prasmes, viņu mīl kino kamera, kas ļauj aktierim parādīt savu ķermeņa plastiku detalizētos tuvplānos. Turklāt viņa nežēlīgie VDK varoņi no "Sarkanā meža" un "Emīlijas" spēj iedvest bailes un nospriegotu atmosfēru, kas, jau atkal, labi nolasās tieši caur kameras aci.
Un, protams, mums jāparunā par Baibu Broku, kura atveido Emīlijas "alter ego" – maigo, paļāvīgo Bertiņu, kura Emīlijas dzīvē ir kas vairāk nekā tikai kalpone. Berta ir pilnasinīga abu naksnīgās vakarēšanas viešņa, ar kuru iemalkot kādu dzērienu un pārspriest sulīgus ziņu virsrakstus. Jūtot Emīlijas noskaņojumu smalkākajās niansēs, Berta vienmēr zina pareizos vārdus, kas nomierina raižpilno, svarīgās dzīves apņemto Emīliju, taču šī maigā draudzība nav abpusēja, galvenokārt Emīlijai trūkstošās smalkjūtības dēļ. Emīlija nejūt Bertas sociālā stāvokļa atšķirīgumu. Brīžiem šķiet, ka viņa, uzklausot Bertas piezemētās rūpes, izsauksies kā tāda Marija Antuanete – "ja nav maizes, lai ēd kūkas". Jāpiebilst, ka par saimniecības vadītāju Bertu vēstures dokumentos nav nekādas informācijas, Bertas tēls ir filmas veidotāju iztēles auglis.
Audiovizuāla enciklopēdija
Kostīmu mākslinieku un rekvizitoru Kristīnes Jurjānes un Aivara Žukovska milzīgais darbs ir jūtams katrā filmas kadrā, vissmalkākajās detaļās. Filmā redzamas autentiskās, Benjamiņiem piederošās mēbeles, oriģinālās mākslinieka Kārļa Brencēna vitrāžas Pfābu namā un no Venēcijas atvestā lustra, pēc Viļa Rīdzenieka fotogrāfijas rekonstruētā "Jaunāko ziņu" redakcija, Benjamiņa radinieku uzturētā Valdeķu muiža, pēc senām pavārgrāmatām veidotas ēdienu dekorācijas Preses nama ballei, pat Emīlijas pūdernīcas, ķemmītes un no jauna pašūtie tērpi – tas viss veido Latvijā vēl neredzētu 20. gadsimta sadzīves ainu, ko tiklab varētu uzlūkot kā audiovizuālu enciklopēdiju.
Ieguldītais darbs ir tik vērtīgs ne vien tādēļ, ka nodrošina precīzu laikmeta atveidi, bet ir ļāvis iesaistīties arī cilvēkiem no malas, kuri filmēšanas vajadzībām atvēlējuši Emīlijai piederošus traukus, ir dalījušies ar savām atmiņām, piedāvājuši antikvariātu priekšmetus un ziedus. Apbrīnojami īsā laikā filmas veidotāji ir panākuši, ka Latvijā šobrīd ir filma par 20. gadsimta 20.- 40. gadiem, kurā iesaistīta arī pieredzējusī vēsturniece Ineta Lipša.
"Emīlija" ir ieguvusi ne vien krāšņus dekoratīvus elementus, bet tās scenārijs ir bagātināts ar precīziem vēsturiskiem faktiem un padziļinātu avotu izpēti, scenārija kvalitātes latiņu paceļot starptautiskā TV projektu līmenī.
Protams, tā visa nebūtu bez pieredzējušiem kino režisoriem – tie ir Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs un Gints Grūbe. Scenārija autori – Baņuta Rubess, Ivo Briedis, Aiva Birbele, Tabita Rudzāte, konsultante – Māra Zālīte. Zīmīgi, ka pilnīgi visi radošajā komandā iesaistīti jau ir bijuši saistīti ar Benjamiņu stāstu, strādājot pie citiem iestudējumiem, scenārijiem un kinofilmām. To vidū ir Māras Zālītes luga "Lācis" Nacionālajam teātrim, Dāvja Sīmaņa kinofilma par ebreju glābēju Žani Lipki "Tēvs nakts", Kristīnes Želves smeldzīgais stāsts par vienas sievietes drosmi "Mērijas ceļojums", Ginta Grūbes ilgstošais darbs pie Latvijas vēsturei veltītām dokumentālajām filmām un citi.
Nāve – tās vēl nav beigas
"Emīlijas" kontekstā varētu izvērst vēl virkni tēmu un pārdomu. Par to, ka "Emīliju" vajadzētu rādīt skolās. Sevišķi tiešsaistes režīmos, kad visi dzīvo ekrānos, tas būtu sevišķi svētīgi. Par to, cik tad patiesībā vulgāri Emīlija atveidota Muktupāvelas romānā, kādēļ Vilis Lācis nodeva tuvākos laikabiedrus, par filmā ietvertajiem "easter eggs" jeb 20. gadsimta vēstures referencēm acīgiem skatītājiem un "Jaunāko Ziņu" ietekmi demokrātiskas valsts veidošanā. Par Gorbačova sievas Raisas vizīti Benjamiņu vasaras rezidencē, kur viņa pēc brīvās Latvijas okupācijas ieradās ar savu pavāru svītu. Vai par slavenajiem Eižena Finka pareģojumiem un Eiropā pieaugošo interesi par aizkapa dzīves mistērijām. Zināmākais no tiem – Emīlija Benjamiņa mirs uz kailiem dēļiem. Tā arī notika, taču ir tik daudz neatbildētu jautājumu un mīklu par viņas pašas personību, traģiskām lēmumu sekām, slēptākajām domām un kaislībām. Lai kā arī būtu, staltā preses karaliene Benjamiņa vilcienā uz Sibīriju iekāpa visskaistākajā naktstērpā. Viņa ticēja savam iekšējam spēkam un glābējam, kurš tā arī neieradās, taču nezaudēja pašcieņu līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Tur viņu apglabāja – Usoļlaga vergu nometnē, baltā palagā ietītu, rudens lapu skāvienā.
