Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
1980. gadā Rainers Verners Fasbinders novējo ar ģēnija karogu un laiž pasaulē savu sinematisko laikrīmu – padsmitstundas garo “Berlīne. Aleksandra laukums”. Tajās stundās noraugāmies vairāku supernovu sprādzienos – dzimst leģendas, pārrakstās kolektīvās traumas, vācu kino uz brīdi notic savai eksistencei.
1980. gadā piedzimst arī afgāņu izcelsmes vācietis Burhans Kurbani (Burhan Qurbani), kurš 2020. gada 16. jūlijā drīkstēs piedzīvot savas “Berlīne, Aleksandra laukums” pirmizrādi. Trīsstundīgs eposs. Drosmīgi īsās elpas “TikTok” laikmetā. Taču arvien ātrāk caurskrejams kā Alfrēda Deblina 10 sējumu oriģinālromāns par mūsdienām itin līdzīgo pasaules un laika sajūtu akurāt pirms 100 gadiem – Berlīnes 20. gadi, īsi pirms lielā ekonomiskā sabrukuma un drīz sekojošajiem mums visiem zināmajiem nāciju slaktiņiem.
Varoņi
Šoreiz galvenais varonis ir nevis pēc četriem gadiem no cietuma iznākušais psihiski labilais Francis Bīberkopfs, kurš ir apņēmies kļūt par “labu cilvēku”, bet gan garā un miesā možais Frensis (drīz vien Francis) no Āfrikas, kuram ir par daudz spēka, gribas un gara nogurušās, patmīlībā hermētiski noslēgtās Eiropas priekšā.
Francis kā varonis iziet vairākiem eksistences lokiem, kamēr pārējie varoņi vai nu iestrēguši pusļaunumā, vai atrodas jau tā nenovēršamās vilkmes lejupgalā. Jā, patiesi, visi varoņi salikti trauku mazgājamā mašīnā un izlaisti caur asins un/vai moku režīmam. Mašīnas podziņas filmas poētisma brīžos jautri mirguļo, kamēr likteņi šļakstās nežēlīgās fortūnas sviedros.
Vien filmas epilogā vislabākajās TV seriālu manierēs (un kāpēc ne – pieminot Fasbinderu – kura filma patiesi bija TV miniseriāls) ir mēģināts vēl pāris minūtēs skatītāja psihi piekārtot ar dažiem samiernieciskiem kadriem.
Sagaidiet. Filma ievelk. Neticami labi var tās trīs stundas izturēt.
Varoņkino mīļotājiem – īpašu uzmanību pievēršam Albrehtam Šuham (Albrecht Schuch) Rainholda lomā. Otrais plāns, sliktiņais, raujam jumtu! Teātra aktieris no Berlīnes Gorkija teātra. Pamanīju viņu jau TV sērijā “Bad Banks” un filmā “Systemsprenger”. Kam patīk vērot jauno talantu pumpurošanos – šis ir īstais brīdis. Paldies dievam, pirmajā filmas posmā aktieris vēl nav iespēlējies ļaunumā, bet, kā jau saku – paldies dievam, jo, ja tas ļaunums būtu nospēlēts, kas scenārijā, tad ticība cilvēcei izplēnētu uz neatgriešanos.
Interesanti, kā laba aktiera klūpoša iespēlēšanās ļaunā lomā pasargā skatītāju no pilnīga optimisma infarkta.
Vēlāk apzināti uzmeklēju intervijas ar šo aktieri (Albrehtu Šuhu), kurās viņš pats atzīst, ka ilgi nevarējis iejusties varonī, jo loma šķitusi par daudz nežēlīga. Līdz viņš lūdzis vairāku psihoanalītiķu padomus, kā ķermenī un balsī iztulkot psihopāta izpausmes.
Dialogi
Dialogi esot īstie no oriģinālromāna. Vieglāk scenāristiem, grūtāk skatītājam. No 10 sējumiem pāris teikumi, turklāt valodas skanējuma ziņā vecmodīgāki, bet vācu valodas nepratējiem netraucēs. Varbūt traucēs izvēlētais varoņu tekstu saturs, kur viens otram burtiski nepārtraukti uzmācīgi atgādina par pasaules ļaunumu, it kā to pierunādami. Es arī esmu lietojusi vecos tekstus mūsdienīgos libretos un scenārijos. Arvien vēl nemāku teikt, vai tas darbojas vai tomēr viļ.
Tā laika disonanse starp vārdu, attēlu un telpu var to mākslas brīnumu atvērt un var arī turpat ar lielu blīkšķi aizcirstu nomest zemē kā no plaukta izkritušu grāmatu.
Lokācijas
Kas ir bijis Noiķelnē, zinās Hāzenhaides parku. Lūk, darbība pa pusei notiek tur. Narkotiku scēnu nepazīstu, bet pēc skata un atmosfēras atbilst.
Un tiešām aizkustinoši redzēt “savas” 10 gadu takas iemūžinātas.
Turpat mēs visi dzīvojāmies: es, Linards Kulless, Evelīna Deičmane, Kristīne Alksne… mūsu rajoniņš.
To nevarētu teikt par filmā redzamajām daudzajām ballīšu lokācijām. Varbūt tā ietusē pusneveiksminieki biznesa pasaulē, taču kopumā visas ballītes ir neberlīniskas, sadomātas. Pusē no filmā redzamajām ballītēm varoņi statusu dēļ netiktu vispār iekšā, otrā puse ballīšu vispār neeksistē – piemēram, tās kaut pārstilizētās 20.–30. gadu ballītes. Vai nu autors gribēja nodot ekrānam lietošanā tikai poētisku Berlīnes garu, vai arī neorientējas. Bet tas nekas. Ballīšu ainas pilda savu uzdevumu – ļauj mums atpūsties no kadra un scenārija ļaunuma.
Šajos kadros stāsts nepavirzās, taču mēs pietuvojamies varoņiem, atelpojamies no spēcīgajiem aktieriem, stāsta nežēlības un liktens nepielūdzamības.
Aktualitāte
Filmā netiek diskutēts par rasismu. Tas ir omnipotents. Baltajiem pieder pasaule – gan ikdienas, gan kriminogēnā – bet pārējie peld pāri jūrām, slīkst, izglābjas, bez dokumentiem mēģina legalizēt kosmosa priekšā savu eksistenci.
Režisors ir izvēlējies iemest mūs ātrvilcienā bez politiskajām pieturām.
Neviens nav ilegāls uz šīs planētas. Režisors runā vienkārši par cilvēka tumsas pusi – tieksmi izmantot to, kurš ir tiesiski vājāks. Tas ir tiesību pokers – kurš kuru. Universāla tēma Latvijai, kas vienmēr izspēlēta katrā laikmetā citam spēlmanim.
Epilogs
Ja ir vēlme noskatīties vēl kādu filmu par brīvās gribas neeksistenci, iesaku pelēkās līdz tumšpelēkās krāsu paletes filmu “Brīvā griba” (režisors Matiass Glāsners, 2006. gads). Jo pēc šīs filmas “Berlīne, Aleksandra laukums” (2020) ir Disnejlenda uz kociņa.
Filma "Berlīne, Aleksandra laukums" Riga IFF programmā būs skatāma 22. un 25. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" un tiešsaistē.
