No iepriekšējām spēlfilmām “Pelnu sanatorija” un “Tēvs Nakts” šis darbs atšķiras ar savdabīgo struktūru, stilizāciju un izteikti sirreālo noskaņu. Režisors atzīst, ka savā trešajā spēlfilmā atļāvies izkāpt no paša noteiktajiem “pareizības” rāmjiem un mazliet padauzīties. “Gads pirms kara” tiek pieteikts kā “anarhista Pētera Māldera traģikomiskais un sirreālais ceļojums 1913. gadā – laikā, kas pārvērta pasauli”, un režisors tajā saskata zināmas līdzības arī ar šodienu.
Pandēmijas dēļ uz interneta vidi savā 50. jubilejā pārcēlies arī Roterdamas starptautiskais kinofestivāls – viens no Eiropā tradīcijām bagātākajiem tā dēvētajiem “A klases” festivāliem, jo Nīderlandē tāpat kā daudzviet Eiropā kinoteātri pašlaik ir slēgti. Arī Dāvis Sīmanis 5. februāra vakarā ar pirmizrādes skatītājiem tiksies tiešsaistē. Taču, ja epidemioloģiskā situācija uzlabosies, jūnijā tikšot rīkota festivāla otrā daļa ar iespēju baudīt kino uz lielā ekrāna, kam nešaubīgi tika gatavota arī filma “Gads pirms kara”.
“Roterdamas festivāls man vienmēr asociējies ar tādu kā režisoru Meku, vietu, kur ir ļoti prestiži atrasties.
Ja esi atlasīts šim festivālam, tas kaut kādā ziņā norāda tieši uz šīm režisoriskajām kvalitātēm, kas filmā tiek saskatītas. Nav runa par režisoru kā vienu personu, bet par filmēšanas grupas un aktieru sadarbību, kurā ir tapis ne tik ļoti komerciāls, bet vairāk ar mākslinieciskajām kvalitātēm radīts materiāls,” saka Sīmanis.
Filmā “Gads pirms kara” režisors kopā ar scenārija līdzautoriem Tabitu Rudzāti un Uldi Tīronu ievijis latviešu anarhista Pētera Māldera tēlu, tomēr tas nav biogrāfisks Māldera dzīvesstāsts. “Pētera Māldera personība mani vairāk interesē nevis tajā kontekstā, ko mēs par viņu zinām, bet – ko mēs nezinām,” paskaidro Sīmanis. “Principā mēs nezinām, kas ar viņu notika pēc 1912. gada, ir tikai minējumi un versijas. [..] Un tas arī man ļāva būt ļoti brīvam. Es arī neuzskatu, ka būtu vajadzīga biogrāfiska filma par Pēteri Mālderi. Viņš jau nemaz nav tik interesants – viņš ir tāds vienkāršots slepkava.
Mūsu filma vairāk ir par to, kā laikmeta idejas un sentimenti iznīcina cilvēku.”
Lai gan arī “Gadā pirms kara” jaušama drīza kara klātbūtne, tās noskaņa ļoti atšķiras no Sīmaņa iepriekšējām spēlfilmām “Pelnu sanatorija” un “Tēvs Nakts”, kuru darbība risinās Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Sīmanis to raksturo kā “drāmu ar atsevišķiem absurda komēdijas elementiem”. “Tā ir bezrūpīgāka un stilizācijas nozīmē dzīvelīgāka filma varbūt nekā mani iepriekšējie darbi,” viņš piebilst. Visas trīs Dāvja Sīmaņa spēlfilmas tapušas komandā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni un operatoru Andreju Rudzātu. “Iepriekš mēs vairāk esam virzījušies laikmeta drāmas vai laikmeta traģēdijas virzienā, bet šeit – lai gan arī šī filma skar vēsturisku katastrofu, šo ekstrēmo laiku pirms Pirmā pasaules kara, kad visās dzīves sfērās visi piedzīvo stihiskas izpausmes gan saistībā ar filozofiju, gan politiku, mākslu un seksualitāti, – šeit tomēr mēs atļāvāmies spēlēties ar šo materiālu. Jo ir skaidrs, ka filmas personāži, lai gan viņiem ir vēsturiski prototipi, tās visas tomēr ir vairāk kā tādas karikatūras,” stāsta režisors.
“Karikatūru” vidū ir gan Ļeņins izteiksmīgā Laura Dzelzīša tēlojumā, gan Staļins (Eduards Johansons), Freids (Ģirts Ķesteris), Trockis (Gints Grāvelis) un citi. “Iemesls, kāpēc viņi visi tur ir, nav tikai vēlme uzskaitīt cilvēkus, kas tajā laikā ir atradušies situācijā, kas tūlīt, tūlīt noteiks šīs radikālās izmaiņas – caur karu, caur jaunu sistēmu piedzimšanu. Manuprāt, šie personāži šai filmai ir svarīgi arī tajā kontekstā, ka viņi paši vēl neko nezina par to, kā viņi ietekmēs šo pasauli. [..] Kad es domāju par to, kas mani interesē kino, es saprotu, ka mana interese ir tajos personāžos, kuri ir sākuši savu ceļu, bet viņiem nav nekādas nojausmas, pie kā tas novedīs. Tikai šodien, skatoties uz pagātni, mēs varam novērtēt, kādu nospiedumu vēsturē viņi ir atstājuši. Bet viņi paši par to neko nezina,” saka Sīmanis.
Šo personāžu maldīšanās un neizpratne par savas rīcības sekām viņu vedina domāt arī par mūslaiku “varoņiem”, kuru nespēja līdz galam saprast savu domu gaitu un virzību var kļūt sabiedrībai destruktīva. “Mums pietiek paskatīties apkārt un ieraudzīt kaut vai tādas triviālas situācijas kā, piemēram, dažādi “Covid” un vakcīnu noliedzēji, kas ar principā absolūti destruktīviem un banāliem uzsaukumiem pēkšņi pulcē ap sevi lielu sabiedrības daļu, kas ir gatava tumsonīgā aklumā skriet viņiem līdzi un citēt viņus, neskatoties uz to, ka viņu motivācija, kāpēc viņi to dara, ir pavisam citādāka – tā ir nevis idejiska, bet drīzāk merkantila. Tas iekšējais kritiskums, spēja saprast, kuras domas ir kvalitatīvas un kuras – nekvalitatīvas, ir filmas pamattēma,” uzsver režisors.
Pirms darba kino jomā ieguvis maģistra grādu vēsturē, Dāvis Sīmanis aicina nevilkt tiešas paralēles starp mūsdienām un laiku īsi pirms Pirmā pasaules kara, bet atzīst, ka vēstures aizmiršana nereti liek pagātnes situācijās saskatīt līdzību ar laiku, kurā dzīvojam. “Laikā pirms Pirmā pasaules kara, kad ir izveidojusies Eiropas civilizācija racionalitātes augstākajā nozīmē, kur cilvēks ir pārāks par visu un stāv attīstības priekšgalā, liekas, ka viss var notikt tikai progresa virzienā. Bet izrādās, ka tā nav!
Izrādās, ka pietiek sākt kustēties kaut kādiem mums neredzamiem mehānismiem, idejām, darbībām, kuras izraisa, iespējams, psihiski nelīdzsvaroti cilvēki, un rezultātā pasaule vienkārši sabrūk.
Jāsaka godīgi – šajā ziņā mūsu laiks tam ir ļoti pateicīgs. Ja mēs atskatāmies kaut vai uz Latvijas neatkarības atgūšanu 90. gadu sākumā, tas ir brīdis, ko pasludina par “vēstures beigām” – demokrātija ir pārvarējusi visu, liberālā demokrātija tagad dominē pasaulē, tas nozīmē cilvēktiesības un visas iespējamās brīvības... Bet mēs redzam, ka – nē! Tieši otrādi – tas izraisa jaunas civilizāciju sadursmes, iekšējas kolīzijas katrā nacionālajā sabiedrībā... Kad šī filma tika iecerēta, neviens nevarēja nojaust par šo pandēmiju un krīzi, ko tā izraisīs, – tā jau nav tikai sociāla krīze, bet arī ideju un visāda citāda krīze. Un šobrīd tas parādās jo sevišķi. Šobrīd laiks ir ar sprādzienbīstamību, šo eksplozijas bīstamību sliktā nozīmē. Kad mēs nonākam pie jaunām filmu idejām – un tā ir iegadījies, ka vēsture mani kaut kā vairāk ir interesējusi, – es tomēr mēģinu rast kaut vai ļoti aptuvenu saiti ar šo laiku,” rezumē Sīmanis.
Pilnu interviju klausieties klāt pievienotajā audio ierakstā.
