Par Eiropas Kinoakadēmijas biedru lēmumu apbalvot filmu "Skumju trīsstūris" neviena no "Kultūras rondo" uzrunātajām kino nozares pārstāvēm nav pārsteigta. "Tā bija drīzāk vilšanās," saka Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. "Manuprāt, balvu birums, kādu saņēma Rūbens Ēstlunds, norāda, pirmkārt, uz faktu, ka Eiropas Kinoakadēmijas biedri nebūt ne tik aktīvi skatās nominētās filmas, viņi drīzāk paļaujas uz to, ko ir redzējuši. Šī filma saņēma ''Palmas zaru'' Kannu kinofestivālā, līdz ar to tā visiem bija palikusi atmiņā, daudzi to bija redzējuši, un tā bija skaļi izskanējusi. Otrkārt, tas ir varbūt bara instinkts sarunās, par ko tad tu balsosi. Es to filmu raksturotu kā "art-house" kino popkultūru, jo
Rūbens Ēstlunds ir gana erudīts režisors, labs cilvēku pazinējs, viņš ļoti labi pazīst auditoriju, kādai viņš veido filmas, un viņš viņus principā izklaidē un apkalpo –
rūpējas, lai viņiem būtu jautri, lai viņi būtu izklaidēti, lai viņiem pēc tam būtu neliela viela pārdomām –, bet es neteiktu, ka tas ir īpašs kino sasniegums."
Broka spriež, ka citi kategorijā "Labākā Eiropas filma" nominētie kinodarbi ir uztvēruši daudz smalkākas stīgas – tas ir kino, kas runā par tēmām, par kurām mums šobrīd tiešām būtu jāatceras: "Teiksim, Lūkasa Donta filma "Tuvu" ir stāsts par pusaugu zēnu draudzību – kāda tā drīkst būt, kādu sabiedrība to vēlas redzēt, – par sasaisti starp maskulinitāti un draudzību, par to, ka mēs īsti neļaujam zēniem izaugt jūtīgiem, emocionāliem [..]. Tāpat Marijas Kreiceres filma "Korsete", kas arī ir būtisks vēstījums (lai cik tas būtu neticami – joprojām) par to, kā tas ir būt sievietei, kurai jāseko priekšnoteikumiem, kā uzvedas labi audzināta sieviete, [jāseko] etiķetei, kas jāievēro sabiedrībā. Arī, protams, šeit ir vecuma, novecošanas jautājums: vai sievietei, kura ir pusmūžā, joprojām ir tikpat liela vērtība kā jaunai sievietei? Režisore Marija Kreicere uzsver, ka īsti nekas nav mainījies kopš 1877. gada, kad ķeizarienei Elizabetei palika 40 gadu un viņai radās vēlmē nesekot stingrajiem galma etiķetes priekšnoteikumiem."
Par aktierdarbu filmā "Korsete" apbalvojumu saņēma aktrise Vikija Krīpsa. Paula Bērziņa – "LUX" skatītāju balvas atlases pārstāve – uzskata, ka nevajadzētu būt citādāk:
"Viņa jau ļoti daudzus gadus ir strādājusi Eiropas kino vārdā, uzņemoties daudz un dažādas spēcīgas sieviešu lomas.
Viņas spēja sadarboties ar tik daudzveidīgiem režisoriem no daudzām Eiropas valstīm, un arī viņas valodu zināšanas ir tiešām iespaidīgas. Par to, ka Vikijai Krīpsai vajadzēja balvu, es noteikti neiebilstu."
Bērziņa piebalso Brokas sacītajam par "Skumju trīsstūrī", proti, ka šī filma saņēma, visticamāk, pārāk daudz apbalvojumu, kas kaut kādā mērā liedza izcelt pārējās nominētās filmas. Starp citu, Lūkasa Donta "Tuvu" un Ali Abasi "Svētais zirneklis" jau esot Latvijas kinoteātru repertuāros, savukārt Karlas Simonas "Alcarras" uz mūsmāju ekrāniem parādīsies nākamajā pusgadā. Bērziņa turpina: "Ja mēs skatāmies tieši uz "LUX Audience Award", kas ir skatītāju balva, tad, manuprāt, "Skumju trīsstūris" tur iederas vislabāk, jo tā ir, kā Sonora minēja, skatītājus izklaidējošs, uzvilinošs darbs, kas, iespējams, šos pašus skatītājus piesaistīs skatīties arī citas filmas no Eiropas, kas ir smagākas, ne tik viegli saprotamas, ne tik izklaidējošas."
Par Eiropas Kinoakadēmijas balvas laurētafilmu savs vārds sakāms arīdzan kritiķei un pētniecei Dārtai Ceriņai. Viņa spriež, ka tas savā ziņā ir labi, ka izcēlumu izpelnījusies žanra filma, jo "Skumju trīsstūris" ir satīra – satīra par sabiedrības daļu, kas, kā zviedri saka, ''telpā ienāk uz garneļu sviestmaizes'', – par eliti un viņu ikru asarām. Piecu nominēto filmu tēmas Ceriņa vērtē kā daudzveidīgas un viena otru papildinošas. Reizē kritiķe vērš uzmanību uz to, cik liels ietekmes diktāts ir Kannu kinofestivālam –
četras no piecām filmām, kuras kā labākās nominēja Eiropas Kinoakadēmijas balvai, ir nākušas tieši no Kannām.
Sacensībā par labākās Eiropas pilnmetrāžas animācijas filmas titulu šogad piedalījās režisores Signes Baumanes "Mans laulību projekts". Balvu galu galā ieguva franču režisora Alēna Ugeto darbs "Aizliegts suņiem un itāļiem". Sonora Broka pauž, ka tas jau ir liels sasniegums, ka "Mans laulību projekts" bija nominēto filmu pulkā; konkurence Baumanes darbam cieņpilna: "Šīs filmas ir ārkārtīgi spēcīgas animācijas, un uzvarējusī filma, kas, līdzīgi kā Signei, daļēji izmanto leļļu animāciju, gan iekļaujas ļoti, ļoti spēcīgajā franču animācijas tradīcijā un arī, manuprāt, ļoti jūtīgi runā par ne visai patīkamu faktu Francijai – tas ir laiks 20. gadsimta sākumā, kad Itālijas ziemeļos nabadzība un pat bads spiež itāļu ģimenes meklēt darbu Francijā, un francūžiem tas šķiet tik kaitinoši, ka viņi liek zīmes pie kafejnīcu durvīm, ka itāļiem un suņiem... Es pat domāju, ka tā ir filma, kas runā ne tikai par šo laiku un šo faktu, bet to var skatīties arī plašākā kontekstā, jo sabiedrības iedalīšana pēc dažādām pazīmēm ir diezgan spēcīgs mūsu instinkts."
Dārta Ceriņa izceļ karā kritušā lietuviešu režisora un operatora Mantas Kvedaraviča filmu "Mariupole 2", kas apbalvota dokumentālo kinodarbu kategorijā. "Tas bija diezgan satricinošs kinoseanss," viņa atceras savu sastapšanos ar šo dokumentālo stāstu. "Filma pirmo reizi uz ekrāna iznāca Kannu kinofestivālā, kas bija maija vidū/noslēgumā. Bija pagājuši nepilni trīs mēneši kopš pilna mēroga iebrukuma [Ukrainā]." Ceriņa domā, ka "Mariupole 2" pilnīgi pamatoti ir izpelnījusies uzmanību.
Kamera, kas trīsuļo Kvedaraviča rokās, kamēr fonā ir ukraiņi, kuri bēg vai sildās pie mazas liesmiņas, vai kungs, kuram vairs nav māju, – tas viss savijas ne tikai traģēdijas mērogā, bet arī mākslinieciskajā valodā, kas ir pilnīgi neattīrīta, ļoti raupja,
atzīmē kritiķe.
Sonoras Brokas komentārs par režisores Lauras Samani kinodarbu "Mazais ķermenis", kam tikusi FIPRESCI balva "Eiropas atklājums": "Tā ir satricinoša filma, kas man ir ļoti spēcīgi palikusi atmiņā. Man bija bažas, ka tā varētu neiegūt gana lielu uzmanību festivālā. Tā, manuprāt, ir ļoti neparasta filma Itālijai, kas pieskaras situācijai, ko nākas izdzīvot sievietēm arī šobrīd, bet tieši [šajā stāstā] to 19. gadsimta izskaņa piedzīvo jauna sieviete. Viņai dzimst jau miris bērniņš, viņš tā arī neievelk nevienu elpas vilcienu, un pēc to laiku valdošajiem uzskatiem šis bērns nonāk tādā kā telpā, kur mīt dvēseles, kuras nav kristītas; tās nav ievilkušas nevienu elpu, līdz ar to tās nedrīkst kristīt. Šī jaunā sieviete nevar pārdzīvot domu, ka viņas bērniņš nonāks kaut kādā elles priekškambarī, un viņa dodas [..] ceļojumā pāri visai zemei, cerībā atrast kādu, kurš kristītu viņas nedzīvo bērniņu un lai viņa dvēsele rastu mieru. Es ārkārtīgi, ārkārtīgi priecājos, ka šī filma ieguva balvu un tādā veidā jaunā režisore tika pamanīta. Jo
tā tiešām ir ļoti neparasta filma un, es domāju, mēs dzirdēsim režisores vārdu arī turpmāk."
