Ir otrdienas pēcpusdiena, kinoteātrī "Splendid Palace" pēc pusstundas jāsākas senioru seansam, kurā izrādīs filmu "Mamma vēl smaida". Pie kases izveidojusies neliela rinda, bet seniori, kas jau nopirkuši biļetes, pirms seansa foajē dzer kafiju vai ko stiprāku un paklusām čalo katrs savā draugu pulciņā. Viņu vidū arī Astrīda un Larisa, kuras uz jautājumu, kāpēc ir svarīgi atnākt uz kinoteātri, atteic: "Mēs vienkārši mūžīgi nevaram saņemties satikties, un tad kinoteātris dod šo iespēju. Mani uzrunāja šī filma, arī visas trīs aktrisītes, kas spēlē galvenās lomas, un es nopirku biļeti sev un draudzenei.
Filmu skatīties tieši kinoteātrī man personiski ir būtiski. Ir tomēr liela starpība. Man arī patīk pavērot tos cilvēkus, kādi mēs esam, iznākuši no mājām ārā. Tā publika ir tāda īpaša. Es skatos tur, piemēram, dāmas satiekas, iedzer pie galdiņa konjaciņu un kafiju. Jauks jebkurš iemesls, kad var satikties, un filma ir tāds papildus stimuliņš.
Mēs abas nosvinēsim šo seansu."
Pirms seansa sastaptā Laura pārstāv citu paaudzi, bet viņas noskaņas ir līdzīgas: "Man ir maziņš bērniņš, un šī man ir pirmā filma pēc bērna piedzimšanas un arī pēc pandēmijas, tāpēc šodien man ir svētku diena. Patiesībā sajūtas ir nesalīdzināmas ar tām, kas man bija agrāk. Kaut kādā ziņā varbūt pandēmija ir pat palīdzējusi uztvert un novērtēt kino burvību un atmosfēru. Es nekad tā nebiju gaidījusi filmu kā šodien. Kinoteātrī skatīties ir pilnīgi kaut kas cits, un to nekādi nevar salīdzināt ar skatīšanos mājās. Tā ka es esmu no tiem skatītājiem, kas noteikti atgriežas un ļoti labprāt."
Daļā kinoteātru apmeklējums sarucis uz pusi
Taču ne visi kinoskatītāji ir tik entuziasma pilni atgriezties kinoteātrī.
Kā liecina dati, tad, piemēram, kinoteātri "Splendid Palace" 2019. gada septembrī apmeklēja 50 000 skatītāju, bet šī gada septembrī 26 000 skatītāju. Arī visa gada griezumā apmeklētāju skaits sarucis gandrīz uz pusi, salīdzinot ar pirmspandēmijas laiku, stāsta kinoteātra vadītāja Ieva Sīpola: "Šobrīd, 2022. gadā, mēs esam atguvuši vai, tā teikt, noturējuši 55% no apmeklētāju skaita, ja mēs salīdzinām ar 2018. un 2019. gadu. Protams, ir jāvērtē konteksts. Kovids ir mainījis paradumus, jo ir nākušas klāt daudzas citas iespējas, kas nestimulē apmeklēt kinoteātrus, bet [ļauj] filmas skatīties mājas apstākļos.
Vai cilvēki atgriezīsies tādā skaitā, kā tas bija pirms pandēmijas, par to šobrīd runā daudzi, bet par to varbūt varēs spriest, tikai vēl kaut kādam laika nogrieznim paejot.
Arī karš Ukrainā ir ietekmējis paradumus. Kultūra attiecīgi nebija prioritāte pavasara mēnešos, kad bija visas tās bailes, šausmas un uzliesmojums."
Līdzīga situācija ar apmeklējumu ir arī Talsu kinoteātrī "Auseklis", kas allaž bijis ļoti rosīgs filmu izrādīšanā. 2019. gada septembrī kinoteātri apmeklēja 2600 skatītāju, bet šī gada septembrī – 1500 skatītāju. Arī kopumā apmeklējums samazinājies uz pusi, stāsta kinoteātra vadītāja Māra Cēbere: "Tā, kā bija pirms pandēmijas, droši vien nebūs vairs nekad. Apmeklētāju tik daudz nebūs, tas ir atstājis diezgan lielu iespaidu uz cilvēkiem. Un diez vai mēs kādreiz atgriezīsimies pie šiem rādītājiem, kādi bija 2019. gadā. Un, protams, arī pašreizējā ekonomiskā situācija, kad cilvēki tomēr ir neziņā, par to, kāda būs ziema, kādas būs cenas, kara virzība Ukrainā, inflācija. Šādā situācijā kultūra nav prioritārais produkts."
Skatītājus piesaistīt cenšas ar īpašajiem seansiem
Skatītāju piesaistīšanai kinoteātri arvien vairāk cenšas piedāvāt īpašos filmu seansus, kad filmu pavada tikšanās ar tās autoriem, sarunas un vēl citi notikumi, bet kinoteātru darbība uz to balstīties tomēr nevar.
Māra Cēbere norāda: "Mēs arī to darām. Mēs aicinām radošās grupas, mēs veidojam sarunas, mums ir kinoteātrī arī mākslas izstādes, bet ir viens "bet" – šo mākslas notikumu kopumā ir ļoti daudz. Īpaši šoruden piedāvājums ir ļoti plašs. Un ja, piemēram, Talsos vienā nedēļā ir Liepājas simfoniskais orķestris, pirms tam ir bijis Osokins ar Šopēna programmu, bet nākamajā nedēļā būs Valmieras teātra viesizrādes, tad kinoteātris kino rāda katru nedēļu, un katru nedēļu uztaisīt seansus kā notikumu faktiski arī nav iespējams."
Daudzzāļu kinoteātrim "Apollo Kino Akropole Rīga" savukārt skatītāju skaits, salīdzinot ar pirmspandēmijas laiku, sarucis tikai nedaudz, un jau tuvākajā nākotnē viņi cer uz skatītāju skaita pieaugumu, stāsta kinoteātra plānošanas vadītāja Aļona Romanova un pārdošanas un mārketinga vadītāja Antra Zemīte.
"Ja mēs salīdzinām 2019. gada septembri pret šī gada septembri, tad tikai par 11% samazinājies skatītāju skaits. Samazinājums nav tik liels, lai būtu pamats satraukumam. Ja runājam par tālāko, tad mums ir cerīgas prognozes, mēs nedomājam, ka mums kaut kādā veidā strauji samazinās apmeklētāju skaitu tas, ka būs ļoti lielas apkures izmaksas un tamlīdzīgi. Es domāju, ka decembrī viss būs labi," spriež Antra Zemīte.
"Cilvēki atgriežas. Protams, apmeklējums ļoti atkarīgs no filmām, ko mēs piedāvājam.
Ja filma ir spēcīga un ilgi gaidīta, protams, arī apmeklētāji vairāk nāk. Drīzumā nāks klajā vairāki jauni lielie projekti, un mēs paredzam, ka cilvēki turpinās nākt arvien vairāk un vairāk," papildina Aļona Romanova.
Kā lielākos grāvējus, kas nāks klajā līdz gada nogalei un varētu piesaistīt lielu skatītāju skaitu, Aļona Romanova min vairākas Holivudas filmas, to vidū filmas "Avatars" otro daļu.
Vairāk izvēlas populāras filmas
Tas, ka skatītāji šobrīd kinoteātros vairāk izvēlas tieši populāras filmas un mazāk riskē ar ne tik prognozējamiem projektiem, – tā ir tendence visā pasaulē, atzīst "Kino kulta" līdzdibinātājs Sergejs Timoņins: "Es domāju, ka kinoteātru apmeklējums ir tiešā veidā saistīts ar ekonomisko situāciju, un šī tendence ir tāda, ka cilvēki vairāk cenšas apmeklēt tā saucamos kases grāvējus un mazāk riskēt, kas ir arī diezgan saprotams. Līdz ar to ir skaidrs, ka kinoteātru repertuārs droši vien kādu laiku pats sevi koriģēs, paturot prātā, ka cilvēki iet skatīties kaut ko izklaidējošāku, lielāku, un filmas, kuras agrāk varbūt izmantoja kā otro vai trešo izvēli, centās noriskēt, tās pavisam droši ir palikušas priekš mazajiem vai mājas kinoekrāniem."
Lai arī pēdējie divi gadi skatītājiem mainījuši paradumus, Sergejs Timoņins ir pārliecināts, ka kinoteātru pastāvēšanu tas vismaz tuvākajā nākotnē neapdraud: "Kopsummā manas prognozes par attālu nākotni ir optimistiskas. Es uzskatu, ka nekas slikts nenotiks, un nāks atkal kaut kādi lielie grāvēji – gan pašmāju, gan ārzemju – un tie visi būs atkal tehniskie brīnumi, pārsteigs mūs ar aizraujošiem efektiem, kaut ko neredzētu, un cilvēki ies to skatīties.
Nekas to lielā ekrāna pieredzi neapdraudēs."
Šis ir laiks, kas pieprasa kinoteātriem kļūt arvien radošākiem, jo cilvēkus vairāk piesaista seansi, kas ir veidoti kā plašāki notikumi – atzīst kino kritiķe Daira Āboliņa: "Cilvēkiem vajadzēja pielāgoties, viņi pielāgojās, viņi saprata, ko viņi ir gatavi skatīties mazajā platformā, un būtībā šobrīd viņi jau arī zina, kāpēc viņiem ir vajadzīgs lielais ekrāns. Un lielais ekrāns viņiem ir vajadzīgs tad, kad viņi saprot, ka viņi grib baudīt mākslas darbu un grib komunicēt – gan savstarpēji, gan ar filmas veidotājiem. Tas ir, protams, sarežģītāk repertuāra kinoteātrim, bet tas ir tas veids, kā šobrīd cilvēki atrod savu filmu."
Šo satikšanās elementu kā ļoti svarīgu novērojusi arī šobrīd Rīgā notiekošā Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. Cilvēki festivālu kopumā apmeklē ļoti labi un nāk uz seansiem ar laika rezervi, lai komunicētu gan savā starpā, gan tiktos pirms seansiem ar filmu veidotājiem.
