Spēlfilmu ražošana Latvijā uz brīdi sasniegusi leģendārās Rīgas Kinostudijas apjomus

• Šogad februārī „Forum Cinemas” nebijusi situācija - divās pārpildītās lielākajās zālēs latviešu filmas.
• Pašmāju kino apmeklējums lielā mērā saistīts ar plašām masām veidotu izklaidējošu kino.
• Turpmākajos gados finansējums Latvijas kino nozarei būtiski saruks.
• Ko nozīmē uzņemt filmu pilnībā bez valsts finansējuma?
• Novados nodrošina arī iespēju noskatīties pašmāju filmas uz lielā ekrāna ārpus kinoteātriem.

Latviešu filmas pārpildītās zālēs

Daudzzāļu kinoteātris „Forum Cinemas” šā gada 2.februārī piedzīvoja vēl nebijušu situāciju: divās pārpildītās lielākajās zālēs rādīja latviešu filmas. „Nameja gredzens” uzstādīja rekordus jau trešo nedēļu, bet „Kriminālās ekselences fonds” ar izpārdotu pirmizrādi vēl tikai sāka savu triumfa gājienu.

„Tā bija vēsturiska un leģendāra nedēļas nogale ar to, ka tā saucamajā „weekend top” jeb nedēļas nogales topā, kam kino industrija pirmdienās ļoti aktīvi seko līdzi, lai redzētu, kā gājis iepriekšējās brīvdienās, pirmajās vietās gan „Forum Cinemas”, gan Latvijā kopumā bija latviešu filmas. Tas ir vienkārši fantastisks rezultāts. (..) Pirmās nedēļas laikā „Kriminālo ekselenci” noskatījās apmēram 11 tūkstoši skatītāju, bet „Namejam” [trīs nedēļās] bija 53 tūkstoši,” stāsta „Forum Cinemas” vadītājs Normunds Labrencis.

Abās filmās vairākus desmitus tūkstošus eiro investējis arī viņa vadītais uzņēmums. Labrenča skaidrojums par pašmāju kino īpatsvara straujo pieaugumu par Holivudas masu izklaides kino templi dēvētajā „Forumā” ir vienkāršs: „Mēs esam vieta masu izklaidēm, masu kino. Un, ja vietējā kino industrija kaut kādu iemeslu dēļ nespēj radīt produktu lielām masām, tad „ētera laiks” tiek aizpildīts pārsvarā ar Holivudas filmām, bet ne tikai. Savukārt

līdz ko parādās vienkāršs, atraktīvs [pašmāju] produkts, kas domāts plašai auditorijai, tā šī filma ieņem nozīmīgu daļu tajā periodā.

(..) Ik pa laikam tādas ir bijušas – piemēram, „Rūdolfa mantojums”, „Sapņu komanda”, „Mammu, es tevi mīlu”. Pēdējos gados tā tendence lēnām uzlabojas.”

Pilnībā par privātu naudu uzņemtais „Kriminālās ekselences fonds” ir svaigākais šāds piemērs, ko divās nedēļās noskatījušies jau 20 tūkstoši cilvēku. Lielā popularitāte pārsteigusi arī pašus filmas veidotājus, neslēpj viens no komandas Sergejs Timoņins:

„Kā minimums mēs nepaliksim nevienam parādā. Vai kaut ko nopelnīsim – to es nemācēšu pašlaik pateikt un domāju, ka mēs to arī nekad publiski nekomentēsim. Bet tā tendence ir forša, kā skatās, un negaidīti pozitīva.

Mums jau pašiem likās, ka labi sanācis, bet negaidījām tik strauju atsauksmju lavīnu.”

Komerciāla produkta ražošana

Interesanti, ka šāda aizrautība ar pašmāju kino nav nekāds jaunums tepat kaimiņos, Lietuvā, kur tas pērn pārsniedza piekto daļu no visa kino tirgus. Latvijā tie ir nepilni astoņi procenti.

Tas lielā mērā saistīts ar plašām masām veidotu izklaidējošu kino bez augstas mākslinieciskas vērtības – nišu, kurā lietuvieši veiksmīgi rosās jau gadiem, kamēr pie mums tā sper tikai pirmos soļus.

„Lietuvā ir ļoti attīstīta šādu komerciālu produktu ražošana. Tas gan ir lielāks tirgus, bet viņiem nacionālajam kino produktam ir iespējams savākt [biļešu ieņēmumos] vairāk nekā miljonu eiro. Piemēram, pagājušogad viņiem bija divas šādas filmas, kurām bija vairāk nekā 200 tūkstoši skatītāju un vairāk nekā miljons eiro ieņēmumu. Mums līdz tādiem rādītājiem ir ļoti tālu arī tāpēc, ka mūsu vienkārši ir mazāk, mums ir mazāk kinoteātru. Un faktiski šis ir pirmais gads, kad kino veidošana ir ievilkusi pilnāku elpu, un no tās mocīšanās, kas bija kopš 90.gadu sākuma, ir panākts kaut kāds izrāviens,” skaidro Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.

Rietuma stāsta, ka pašmāju filmu apmeklētību veicinājis arī tas, ka pēdējos pāris gadus Nacionālais kino centrs dod naudu arī filmu mārketingam. Šogad pirmizrādes gaidāmas piecām simtgades programmas spēlfilmām un vairākām, kas tapušas ārpus tās.

„Ja runājam par spēlfilmu pirmizrādēm, mēs 2018.gadā būsim sasnieguši tos kino ražošanas apjomus, kādus savulaik piedāvāja Rīgas Kinostudija. Tas mītiskais laiks, ko daudzi vēl atceras, ar stabilu kino ražošanu un stabilu finansējumu… Būtībā Rīgas Kinostudija ražoja 7 – 8 spēlfilmas ik gadu. Un jā, šogad Latvijā būs vismaz septiņu spēlfilmu pirmizrādes,” norāda Rietuma.

Par to, protams, lielā mērā jāpateicas simtgades filmu programmas finansējumam, kas kino centra budžetu pieaudzēja no trīsarpus miljoniem eiro 2014.gadā līdz teju desmit miljoniem pērn.

Īslaicīgas dzīres

Tomēr skaidrs, ka šīs dzīres ir īslaicīgas un nākamajos gados Kinostudijas apjomus vairs nevarēs noturēt.

„Finansējums ir mazāks, krietni mazāks, kas ir skaidrojams ar simtgades filmu programmas izskaņu.

Šī izskaņa, paldies dievam, nenotiek asi kā ar nazi, jo šogad rudenī mums vēl ir iespēja izsludināt konkursu bērnu un ģimenes filmu veidošanai. Mēs orientējamies, ka varēs palaist ražošanā 2 – 3 pilnmetrāžas filmas bērniem un visai ģimenei,” norāda Rietuma.

Lai gan nākamajos divos gados valdība vienojusies piešķirt papildu pusotru miljonu eiro jaunām filmām, kas stiprinātu nacionālo identitāti, ar visu to Nacionālā kino centra budžets 2020.gadā būs teju divreiz mazāks nekā pērn, simtgades programmas pašā pīķī, un valsts atbalsts kino nozarei atkal būs zemākais Baltijas valstīs.

„Nedod dievs, ja tas būs tikai īslaicīgs uzrāviens simtgadei par godu – būs ielikta naudiņa, uztaisītas tik un tik filmas, tik un tik noskatījās, un – čuš! Ies Dita Rietuma pie valdības un teiks: „Mums vajadzētu…”. Un viņai atbildēs: „Jūs taču dabūjāt! Dzīvojiet!” Tā  saka kinorežisors Varis Brasla, kura filma „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” pērn ar 76 tūkstošiem skatījumu kļuva par otro kinoteātros visvairāk apmeklēto filmu Latvijā.

„Protams, tagad vairs nevar būt tāda skatītāju pieplūduma, kāds bija pirms 25-30 gadiem, kad nebija interneta un tik daudz televīzijas programmu, bet tas, kas tagad uzrādās pēdējām latviešu filmām, ir ļoti patīkami. (..) Neesmu matemātiķis, bet,

ja regulāri sezonā būtu četras, ideālā gadījumā piecas aktierfilmas, neskaitot dokumentālo un animāciju, tad jau tas kino ripulis pamazām kļūtu pastāvīgs.

Tās būtu arī darbavietas cilvēkiem, jo, ja ir pusotra, divas filmas gadā, tad nevar noturēt cilvēkus,” norāda Brasla.

Filma bez valsts finansējuma?

Vai latviešu kino vecmeistars šā brīža apstākļos būtu gatavs uzņemt filmu pilnībā bez valsts finansējuma, kā nupat „Svingeru” un „Kriminālās ekselences fonda” autori?

„Ja trāpītos tāds scenārijs, par ko būtu sajūta – tas būs noziegums, ja to neuzfilmēs, - tad droši vien, ka jā. Bet tā nevar būt sistēma. Tas, ka jauniem cilvēkiem tik ļoti gribas taisīt filmu, ir apsveicami, un tas noteikti arī deva to rezultātu. Bet uz to nevar balstīt profesionālu mākslas jomu. Tāds var būt viens gadījums,” saka kinorežisors Varis Brasla.

„Ļoti grūti,” tā atbild „Kriminālās ekselences fonda” līdzautors Sergejs Timoņins par to, kā tas bija – filmēt bez valsts finansējuma. Filma tapa trīs gadus, un vairums no komandas strādāja par velti. Timoņins uzskata –

privāts aizņēmums uzliek lielāku atbildību nekā valsts līdzfinansējums.

„Tā laikam ir galvenā starpība, kāpēc tas arī mazāk tiek praktizēts no veidotāju puses, kuri tomēr ir mākslinieki un grib radīt mākslas darbus, kas ne vienmēr iet kopā ar biznesu un reālu parādu atdošanu,” saka filmas līdzautors.

Uz lielā ekrāna ārpus kinoteātriem

Bet ir vēl kāds rādītājs, par ko ir būtiski runāt Latvijas kino nozares veselības kontekstā. Un tā ir iespēja noskatīties pašmāju filmas uz lielā ekrāna ārpus kinoteātriem, kuru Latvijā vien mazliet virs 20.

Atbilde uz to atrodama kādā koprades telpā Rīgā, Artilērijas ielā. Tur dzīvo biedrība „Kinopunkts”, kas jau piekto gadu organizē filmu seansus reģionos vietās, kur nav kinoteātru, lielākoties – kultūras namos. Pārsvarā rāda latviešu filmas.

„Kinopunkta” projektu vadītāja Maija Kalniņa stāsta, ka sadarbības partneri ir faktiski visos novados: „Dažos novados filmu demonstrēšana ir apgrūtināta, bet tad mēs meklējam alternatīvus risinājumus. Piemēram, Zilupes novadā nav sava ekrāna un projekcijas iespēju. Bet, ja ir filma, kas interesē vietējos skatītājus, tad Zilupes novada dome palīdz skatītājiem nokļūt līdz, piemēram, Ludzai, un visi skatās tur.”

Un kopējais skatītāju skaits šādos ārpus kinoteātru seansos ir visnotaļ iespaidīgs – aizpērn 45 tūkstoši, pērn jau teju 100 tūkstoši. Visvairāk – teju 30 tūkstoši – skatījušies Viestura Kairiša „Melānijas hroniku”.

„Šādi veiksmīgi gadījumi ir tie, kas veicina šo filmu demonstrēšanu. Tie rada interesi ne tikai no skatītāju, bet arī no kultūras namu puses. Viņi ir ieinteresēti apgādāties ar ekrāniem, ar projekciju, skaņas sistēmu. Un lēnā garā tas patiešām notiek. Kad mēs sākām filmu demonstrēšanu, daudzviet kvalitāte bija ļoti vāja. Filmas tika demonstrētas uz baltām sienām, nebija pat ekrānu, bija ļoti primitīvas skaņas sistēmas un prezentāciju projektori, bet tagad jau tiešām viss tiek pielāgots, lai dabūtu augstāko kvalitāti, kāda ir iespējama ārpus kinoteātru demonstrēšanas sistēmas,” atklāj Kalniņa.

Simtgades programmā biedrībai „Kinopunkts” deleģēts uzdevums visas 16 programmā tapušās filmas divu mēnešu laikā pēc iznākšanas izrādīt visos novados.

Atceroties, cik pārsteidzoši liela interese bijusi par pirmo no tām – „Vectēvu, kas bīstamāks par datoru”, Maija Kalniņa spriež, ka šogad varēs uzstādīt atkal jaunus apmeklējuma rekordus: „Sākotnēji, kad plānojām simtgades filmu demonstrēšanu, uzstādījām mērķi, ka gribētu šīm filmām ārpus kinoteātriem dabūt 100 tūkstošus skatītājus. Likās – ja ļoti iespringsim, mēs varēsim. Bet tagad skatāmies, ka pirmajām trīs filmām vien jau ir vairāk nekā trīsdesmit tūkstošiem skatītāju. Tā kā sasniegt šo mērķi nemaz nebūs tik grūti, jāsāk likt nākamos!”

Viena no kino veselības pazīmēm ir žanru daudzveidība.

Un tiem, kuriem patīk vīpsnāt, ka latvieši māk taisīt tikai drūmu un elitāru festivālu kino, līdz ar simtgades programmas uzrāvienu nāksies savus ieskatus pārvērtēt.

Par kino veselības uzlabošanos liecina arī filmu veidotāju un investoru, piemēram, raidījuma sākumā jau pieminētā „Forum Cinemas” gatavība (pagaidām vēl retā, bet tomēr) ieguldīt filmās arī bez valsts līdzfinansējuma. Tur taciņu jau ieminuši Andreja Ēķa „Svingeri” un Oskara Rupenheita „Kriminālās ekselences fonds”, bet vasarā nāks klajā vēl viena Ēķa komēdija „Blēži”.

Simtgades programmā savukārt jau nākamnedēļ pirmizrāde jaunās režisores Madaras Dišleres filmai „Paradīze 89”.

Tādēļ noslēgumā viņas ceļavārdi skatītājiem: „Blīvums, ar kādu viena latviešu filma pašlaik nomaina nākamo, ir tāds, kā nekad nav bijis. Un tas, protams, rada bažas, vai skatītājs paspēs, vēlēsies un varēs atļauties visas filmas noskatīties, bet tas rada savstarpējo konkurenci, un līdz ar to celsies arī kvalitāte.

Ceru, ka latviešu skatītājs līdz ar to kļūs ne tikai izvēlīgāks, bet arī sāks novērtēt kino un ne vienmēr izvēlēsies tikai izklaides žanru, bet arī kaut ko mazliet nopietnāku.”