Aizsācies Krievijā un pārdzīvojis virkni cenzūras sitienu, konkurss “ArtDocFest” emigrēja uz Rīgu, un nu jau četrus gadus tas demonstrē atklātu, drosmīgu un kvalitatīvu dokumentālo kino.
Jānis Lācis. Staļins nomira 1953. gada 5. martā, bet viņa bēres notika 9. martā. Jūsuprāt, ko šie datumi izmainīja PSRS, Krievijas un arī pasaules vēsturē?
Sergejs Lozņica. Domāju, ka visu. Padomju Savienības vēsturē, atļaušos minēt, tas bija Padomju Savienības beigu sākums. Tādēļ, ka tobrīd izveidotā valsts tika formēta ar šī viena cilvēka kolosāliem centieniem.
Kādēļ izveidojās tāda situācija? Tas ir jautājums vēsturniekiem. Viņi, uzrakstot biezus sējumus, izskaidros, kas bija notikušā pamatā. Tomēr notika tā, ka šis cilvēks kļuva par valsts vadītāju. Viņš savu varu iekaroja, nosūtot viņsaulē lielu daudzumu līdzgaitnieku. Un viņam bija kolosāla loma tā laika sabiedrības formēšanā. Kad viņš nomira, šī valsts sāka izjukt. Vienā brīdī valsts sagāzās. Bet tālāk jau mums ir darīšana ar izjukšanas inerci un pēcteču cīņu par varu.
Jūs jau zināt, ka tajā pašā gadā tika nogalināts [Lavrentijs] Berija. Viņu arestēja trīs mēnešus pēc bēru runas Sarkanajā laukumā. “Staļina vairs nav,” viņš teica. Lūk, viņš bija un vairāk nav. Berija arī paziņoja, ka Staļina pēctecis būs [Grigorijs] Maļenkovs, un pēc trīs mēnešiem uz politiskās kartes Berijas vairs nebija. Kad un kā viņš tika nonāvēts, mums, iespējams, pavēstīs slepenie dokumenti. Tad, kad tie tiks atslepenoti.
Staļina bērēs pavadītāju pūlī gāja bojā vairāki cilvēki. Jūsuprāt, kādēļ pat mūsdienu Krievijā tiek slēpts šo upuru skaits?
Tā paša iemesla dēļ, kādēļ senos laikos klosteri bija pret grāmatu iespiešanu. Viņi lieliski saprata, ka zināšanas ir spēks.
Kurš pārvalda zināšanas, tas pārvalda pasauli. Kādēļ dalīties pat ar šķietami nevienam nevajadzīgu informāciju? Jūs taču no tās varat kaut ko secināt.
Tieši tādēļ šis gadījums, šī vēsturiskā diena arī tika slēpta no padomju pilsoņiem. Jebkāda šīs dienas pieminēšana tika novirzīta ēnā. Filmai “Dižās atvadas” toreiz filmētais materiāls, kā arī pati filma mēnesi pēc bērēm tika “nolikti plauktā”. Man būtu ļoti interesanti uzzināt, kādēļ?
Filmu taču veidoja Iļja Kapaļins, Sergejs Gerasimovs, Georgijs Aleksandrovs un Mihails Čiaureli – padomju kino grandi. Tā bija veidota padomju propagandas kino tradīcijās, slavinot dižo pasaules cilvēku, laikabiedru, kurš radījis visu, kuram esam pateicīgi un turpināsim nest viņa pacelto karogu. Un tomēr filma drīz vien tika “nolikta plauktā”. Kādēļ? Pagaidām man nav izdevies atrast kādus dokumentus, kas pamatotu šo lēmumu. Bet tas ir interesants. Tas nozīmē, ka valdība – Berija, [Ņikita] Hruščovs, Maļenkovs, [Vjačeslavs] Molotovs – jau toreiz zināja, kā rīkosies ar Staļina piemiņu.
Šķiet, līdz pat astoņdesmito gadu beigām šo materiālu neviens nebija redzējis.
Lielu filmas fragmentu tikai divtūkstošo gadu sākumā parādīja TV kanāls “Kultūra”. Iedomājieties, pēc kādas distances? Saprotams, ka padomju un postpadomju cilvēka apziņā un iztēlē Staļina nāves un bēru fakts neeksistē. Tas ir tāds tabu. Mana vēlme bija atjaunot šo vēsturi.
Bija nofilmētas aptuveni 35 stundas materiāla. Cik nav nonācis līdz mūsdienām, nezinu, bet tas ir milzīgs klāsts. Filmēja visā Padomju Savienībā. Darīja to detalizēti, atsevišķās epizodēs ar vairākām kamerām. Atvadīšanās ceremoniju un zārka novietošanu mauzolejā filmēja 25 kameras. Manā darbā tā bija gandrīz televīzijas montāža. Tomēr toreiz tas viss palika nebūtībā. Manuprāt, ir pienācis laiks beidzot uz to visu paskatīties bez bailēm.
Nu jau vairāk nekā 20 gadus par šo notikumu var runāt un veidot filmas, bet nevienam tas tā arī nebija ienācis prātā.
Tas nav tādēļ, ka man ir tāda gaiša galva, bet tas ir pārsteidzoši – kādēļ neviens cits to nedarīja?
Kādēļ jums tas ienāca prātā un kādēļ tieši tagad?
Veidojot iepriekšējo filmu, jau noskatījos materiālus par atsevišķu padomju varas darbinieku bērēm. Tie bija vadošo amatu pārstāvji, kuri bija nogalināti vai nomira neizprotamu iemeslu dēļ. Piemēram, [Sergo] Ordžonikidze, [Maksims] Gorkijs, [Sergejs] Kirovs, [Mihails] Frunze, [Felikss] Dzeržinskis, kaut arī tur iemesli bija daudzmaz skaidri. Viņiem visiem tika rīkotas lepnas bēres.
Es vēlējos izveidot filmu par šī rituāla ģenēzi. Bēru rituāls bija viens no pirmajiem, ko radīja padomju vara. Vispār tas tika iesākts jau [Aleksandra] Kerenska laikā, kad lepnas bēres tika rīkotas Februāra revolūcijā kritušajiem varoņiem. Viņus gan glabāja vēlāk martā un Marsa laukumā. Tad sekoja [Jakova] Sverdlova bēres un arī Ļeņina bēres. No tā arī viss sākās. Pirmais posms bija Kremlī, tad zārks uz rokām tika nests līdz Kremļa sienai, bet tā kopā ar Sarkano laukumu jau sāka veidot šo kapsētu. Tas tika organizēts un ar laiku pilnveidojās, jo visas šīs darbības pastāvīgi papildināja arvien jauns materiāls.
Es vēlējos izveidot filmu, kas sāktos ar Ļeņina bērēm un beigtos ar Staļina bērēm. Bet, kad uzzināju, cik milzīgs apjoms materiālu ir arhīvos tikai par Staļina bērēm, nolēmu veidot šo filmu.
Nesen Krievijā analītiskais centrs “Ļevada-Centr” veica aptauju, kurā atklājās, ka Staļins ir pati izcilākā vadošā persona Krievijas jaunāko laiku vēsturē. Jūsuprāt, kādēļ tāds rezultāts?
Paskatieties filmu. Domāju, tajā dota daļēja atbilde uz šo jautājumu. Lieta tāda, ka tas bija kults. Vai arī tā brīža kulta atdzimšana. Atbilde ir kultūrā. No vārda “kults”. Runa ir par tēvu.
Viņš ir tēvs. Šis vārds pastāvīgi figurē. Ir tēva mīlestība, bet mūsu māte ir Komunistiskā partija.
Ja jūs man vaicāsiet, vai iespējams vēlreiz atjaunot šādu kultu? Tad atbildēšu – varbūt kļūdos, bet pamatojumi tam ir redzami. Tas ir iespējams, bet tikai ar noteikumu – jāatrod personība, kas spējīga uz tādām neģēlībām un uz tādu cietsirdību. Ikviens pie varas esošais nerēķinās ar cilvēku bēdām, izjūtām. Viņš virza figūras kā bandiniekus šahā. Bez emocijām. Viņa mērķis ir noturēties pie varas. Citādi no šīs vilinošās un vēlamās vietas viņu noslaucīs citi. Cīņa par to ir kolosāla, jo arī citi vēlas īstenot savu gribu.
Krievija nav izņēmums. Visur, kur ir vara, formā, kādu nosaka konkrētā kultūra, attiecību sistēma, morāle un tikumi, vienalga notiek cīņa.
Tā var būt uzstāšanās parlamentā, bet var būt arī slepkavojot, kaujoties vai draudot. Atkarībā no tā, kāds ir kultūras konteksts. Arī par Staļinu varam runāt kultūras kontekstā. Par sabiedrību, kas viņu ir radījusi un kurā viņš tāds ir izveidojies.
Vienā no Varlama Šalamova stāstiem skan jautājums: bet ko darīt, kad tas beigsies? Pēc tam nekas netika izdarīts. Vienkārši nopublicēt atmiņas, parunāt, cik tas ir slikti, reabilitēt kādu skaitu upuru... Tas ir par maz.
Vispār tā ir ļoti nopietna un dziļa sabiedrības slimība. Un valsts terors ir daļa no tās. Nekas nekur nav pazudis. Tas, ko dara Krievijas sabiedriskā televīzija, saucas “valsts terors”. Radīt paniku, naidu, neiecietību. To dara arī dažas oficiālas valsts amatpersonas. Tie ir varas noturēšanas mehānismi. Bet, lai tos mainītu, vajag pārformatēt pamatvērtības.
Sieva, māte atsakās no sava vīra vai dēla, gūstā nokļuvušā Krievijas kareivja. Varat iedomāties, kas tas ir? Bet tas nāk tieši no tiem laikiem. Profundis, no šīm dzīlēm. Tas nekur nav pazudis, un tas ir arī par karu. Donbass, Gruzija, Čečenija... Klusums.
Jā, atsevišķi cilvēki par to runā, bet viņu ir maz. Kur ir tie, kas iziet ar vārdiem: kur ir jūsu sirdsapziņa? Vai tad tā drīkst? Kā drīkst tā melot?
Bet nē. Saprotiet, uz kurieni morāle ir aizlidojusi.
Bet vai jūs redzat kādu izeju no šīs situācijas?
Tas beigsies ar sabrukšanu. Nekādu izeju es neredzu. No sākuma sabrūk kultūra. Atcerieties kā pasakā – zaķis, pīle un ola, kurā ir adata. Lūk, šī te neredzamā adata ir salauzta. Bet tālāk sabrūk viss pārējais. Sākas visu karš pret visiem. Iedomājieties, ja pēkšņi pazustu valsts vara - kas sāktos? Katrs sāks cīnīties par izdzīvošanu. Valsts funkcija ir noturēt cilvēku nolūkus, lai viņi viens otru nesacirstu gabalos. Protams, kā mākslinieks es pārspīlēju, bet uz to tas virzās.
Vai jūsu filmas šajā ziņā kaut kā uzrunā skatītājus?
Es neveidoju filmas, lai formētu noteiktu attieksmi. Man ir cits uzdevums. Pirmkārt es vēlos parādīt, kas tajā laikā notika. Tālāk domājiet paši. Radīt attieksmi, nezinot par notikušo, būtu visai dīvaini. Tādēļ vēlāk katrs skatītājs nonāk pie saviem secinājumiem. Manis veidotās filmas ir ar visai atvērtu struktūru. Es varu dot savu komentāru, bet filmā uz to neuzstāju.
Varu minēt skaitļus, cik no šī režīma ir cietuši un cik miruši, bet tālāk jau, lūdzu, savienojiet to, ko redzat, ar to, ko zināt.
Svarīgi ir nevis izstrādāt noteiktu attieksmi, bet domāt un mēģināt saprast notiekošo.
Mēs bieži dzīvojam situācijās, kuras neizprotam. Lūk, kur ir lielākā traģēdija. Kad jūs braucat, neredzot ceļu, spiežot gāzes vai bremzes pedāli, un jums ir jāpieņem lēmumi, griezties pa labi vai pa kreisi, tad katastrofa nav aiz kalniem. Šādā situācijā tikai tuksnesī varētu izdzīvot. Bet mēs neesam tuksnesī.
