Festivāla jubilejas gads bijis zīmīgs ne tikai ar retrospekciju, kurā iekļauti aizgājušo gadu laureāti, bet arī ar vadības maiņu: ilggadējo festivāla direktoru Dīteru Kosliku šogad aizstāja direktoru duets – agrākā "German Films" aģentūras vadītāja Mariete Rīzenbeka un radošais direktors Karlo Šatrians, kurš iepriekšējos sešus gadus veidoja Lokarno festivāla programmu.
Berlināles konkursa žūrija, kuru vadīja britu aktieris Džeremijs Aironss, galveno balvu – Zelta lāci – piešķīra irāņu rezisora Muhameda Rasulufa filmai "Nav ļaunuma" ("There Is No Evil"). Balvu saņēma režisora meita, viņam pašam klāt neesot – Rasulufam liegta izbraukšana no valsts.
Melnie eņģeļi
Sudraba lāci par izcilu māksliniecisko ieguldījumu saņēma operators Jurgens Jurgess par darbu pie Iļjas Hržanovska filmas “DAU. Nataša”. Tomēr šī Berlināles konkursā iekļautā filma ir tikai “DAU” projekta aisberga virsotne. Aizsācies jau 2007. gadā kā biogrāfiska vēsturiskā drāma par fiziķi Levu Landau, kurš piedalījās arī PSRS atombumbas izstrādes projektā,
“DAU” izvērtās par daudzu gadu un neredzēta apjoma kino, instalācijas, performanču un realitātes šova hibrīdu.
2009. gadā Ukrainā, bijušā peldbaseina teritorijā, tika uzbūvēts “Fizikas un tehnoloģiju pētījumu institūts”, gigantisku apmēru kino dekorācija, kurā cilvēki vairāku gadu garumā dzīvoja, iejūtoties Padomju Savienības realitātē līdz pat vissīkākajām tās detaļām, vides autentiskums tika nodrošināts, sākot no pogām līdz cigarešu paciņām.
Institūta telpas tika būvētas, filmas māksliniekam Denisam Šibanovam nekonsultējoties ar operatoru. Lielākoties dziļajās un tumšajās telpās bija teju neiespējami veikt filmēšanu. Jurgens Jurgess, ievērojamais operators, kurš strādājis gan ar Raineru Verneru Fasbinderu, gan Mihaelu Haneki un Vimu Vendersu, sākotnēji atteicās turpināt darbu tik nepiemērotos apstākļos, tomēr, nespējot atrast sev aizvietotāju, radīja jaunu filmēšanas koncepciju un turpināja dalību utopiskajā projektā, kopā uzņemot 700 stundu materiālu uz kino lentes.
Jurgess kopā ar otro operatoru un režisoru pārvietojās pa institūta telpām bez scenārija –
tērpti melnā un pārseguši kameru ar melnu drapēriju, lai neatspoguļotos spīdīgajās dekorāciju flīzēs, radošā grupa tika iesaukta par Melnajiem eņģeļiem.
Viņi vienkārši bija klātesoši dažādos gan ikdienišķos, gan ekstrēmos dzīves mirkļos, ko izspēlēja vai drīzāk izdzīvoja 400 neprofesionāli aktieri, tai skaitā arī pazīstami mākslinieki, mūziķi, performanču mākslinieki, zinātnieki, un 10 000 statistu.
Bet paša fiziķa Landau lomai tika izvēlēts grieķu diriģents Teodors Kurencis.
Projektu, kura tapšana notika lielā slepenībā un ko apvij dažādas baumas, nostāsti un leģendas, pirmoreiz varēja apskatīt pagājušogad Parīzē grandiozā ekspozīcijā, kurā ieejot apmeklētājiem bija jāšķiras no mobilā tālruņa un jāsaņem vīza. Šogad Berlīnē tika pirmizrādītas divas filmas – divstundīgā “DAU. Nataša” un seštundīgā “DAU. Deģenerācija”, tomēr kopumā no uzfilmētā materiāla tapuši pat 13 darbi.
Konkursā iekļautās filmas “DAU. Nataša” darbība notiek piecdesmitajos gados slepenajā pētniecības institūtā, kur notiek eksperimenti ar radiāciju, brīvprātīgajiem atrodoties mistiskā piramīdveida kabīnē. Nataša ir bufetniece, kuras dienas aiziet, pasniedzot maltītes institūta darbiniekiem. Nekas viņu nekaitina vairāk kā jauniņā kolēģe Olga. Katras darba dienas izskaņā viņas kopīgi iedzer un strīdas līdz nemaņai.
Filmas pēdējā epizodē Nataša tiek vervēta kā čekas aģente.
Vervēšanas metodes ir tik izsmalcināti sadistiskas, ka izraisījušas plašas atskaņas presē, raisot jautājumus, vai filmēšana notikusi gana ētiski, neizmantojot aktieru atrašanos alkohola reibumā.
Berlināles preses konferencē Iļjam Hržanovskim bija iespēja sniegt atbildes žurnālistiem. “Pirmkārt, mani ļoti priecē tas, ka, pateicoties Berlīnes kinofestivālam, jums pašiem ir iespējams noskatīties manu filmu un veikt savus spriedumus, nevis vadīties pēc stāstiem, kas ir dzirdēti no citiem, kas dzirdējuši stāstus vēl no citiem," atzīmē režisors.
"Runājot par īsto un neīsto filmā – visas jūtas un emocijas, ko redzat filmā, ir īstas, bet apstākļi, kādos šīs jūtas rodas, nav īsti. Tas ir kā starpposms starp divām realitātēm. Laikā, kad tika uzbūvēts 13 000 kvadrātmetru plašais fizikas institūts, tās bija pašas lielākās dekorācijas Eiropā. Tajās vairāku garu garumā dzīvoja un strādāja cilvēki, lielākoties neprofesionāli aktieri. Šajās dekorācijās, kas bija veidotas kā “Maskavas Fizikas un tehnoloģiju pētījumu institūts”, vienmēr valdīja cits laiks nekā ārpusē – tas bija laikposms no 1938. līdz 1968. gadam. Attiecīgi, ieejot tur iekšā, visus vienmēr pilnībā pārģērba atbilstoši vēsturiskajam periodam, ieskaitot apakšveļu, un jūsu jaunā biogrāfija atbilda 50-60 gadus vecai pagātnei. Šādā vietā institūta iekšpusē it kā atradāties jūs, bet vienlaikus tas bijāt īsti jūs pats. Tas bija kāds, kurš ticis atbrīvots no saviem ārpus institūta pienākumiem. Attiecīgi, jūsu rīcība, darbības institūta teritorijā kaut kādā mirklī kļuva par īsto, patieso realitāti, lai gan radītie attiecīgā laika apstākļi bija neīsti. Piemēram, vardarbība nebija īsta, tā tika ierobežota.“
"Undīnes" ideja dzimst picērijā
Sudraba lāci kā labākā aktrise saņēma Paula Bīra par darbu vācu režisora Kristiana Pecolda filmā “Undīne”. Pecolda iepriekšējais darbs “Tranzīts”, kurā tāpat galvenajās lomās redzami Paula Bīra un Francs Rogovskis, tika izrādīts arī Latvijā – Rīgas Starptautiskajā kino festivālā.
Viņa jaunākās filmas “Undīne” pamatā ir mīts par daiļo nāru, kas mīt meža ezera dzīlēs. Undīnes mīlu nedrīkst pievilt – tad vīrietim draud nāve, bet nārai jāatgriežas zemūdens dzīvē. Pecolda Undīne ir vēsturniece, kas strādā kā gide muzejā. Viņa satiek Kristofu, industriālo nirēju, un sākas skaists mīlas stāsts, ja vien ne mīta nolemtība.
Pats Pecolds stāsta, ka filmas ideja radusies kādā 20. vai 25. “Tranzīta” filmēšanas dienā, viņam kopā ar abiem aktieriem Francu un Paulu sēžot picērijā: “Mums bija jāatvadās no lokācijām, kur tika pavadīts tik daudz laika, un šādos brīžos mēs mēdzam kļūt sentimentāli. Izstāstīju aktieriem stāstu par Undīni, jo viņa iznāk no ūdens, bet “Tranzītā" Paulas atveidotā varone dodas ūdenī iekšā – viņa slīkst. Savukārt Franca varonis turpina viņu, savu iemīļoto, gaidīt atgriežamies.
Man acīs sariesās asaras, un nolēmu – uzņemsim filmu, kurā Paulas varone tomēr atgrieztos, un Franca varonis būtu nirējs, kurš dotos viņu meklēt.
Tas būtu mīlas stāsts, kam nebija lemts piepildīties filmā “Tranzīts”."
"Malmkrogs" un ļaunuma bezdibenis
Festivāla jaunā radošā direktora Karo Šatriana jaunpienesums programmai bija konkurss “Encounters” jeb "Satikšanās". Šī programma tikusi iecerēta kā “platforma estētiski un strukturāli izaicinošām inovatīvu, neatkarīgu režisoru filmām.” “Encounters” šogad bija vispārliecinošākā no programmām, ko atklāja viens no rumāņu jaunā viļņa pamatlicējiem Kristi Puju ar savu vairāk nekā divas stundas garo filmu “Malmkrogs” – viņš tika apbalvots arī kā labākais režisors.
“Malmkrogs” precīzi atbilda programmas iezīmētajai estētiski un strukturāli izaicinošajai kino teritorijai.
Teju visu filmu, kas veidota pēc krievu reliģiskā domātāja, mistiķa, dzejnieka un publicista, Vladimira Solovjova pirms 120 gadiem tapušā darba “Trīs sarunas” motīviem,
mēs vērojam piecu aristokrātu, kas sapulcējušies kādas nomaļas Transilvānijas muižas salonā, sarunas par karu, progresu, vēstures galu un antikristu.
Blīvais teksts veido priekšplāna jēgslāni, aiz kura lēnām atklājas arī citas, it kā vienkāršākas dimensijas – muižas ikdiena, kalpotāju gaitas. Jaunais grāfs, viņa kundze un viesi ir tik iegrimuši sarunās par mūžīgajām tēmām, ka nemana draudošo notikumu priekšvēstnešus. Bet iespējams, ka trauksmainās nojautas rada vien krēsla, kas lēnām nolaižas pār grezno ēku.
Režisors kā vienu no saviem uzdevumiem izvirzījis laikmeta – interjera, tērpu, manieru – visai autentisku atspoguļojumu, vienlaikus paturot prātā Solovjova teksta noskaņu un tā virsuzdevumu.
“Tie spēki, kas vēstures gaitā pārvaldījuši cilvēci, piedzīvos sadursmi zvēra priekšā, kuram, tā ķermeni uzplēšot, izaugs jauna galva – vispasauli vienojošais antikrista spēks.
Tas “teiks spēcīgus un pacilājošus vārdus”, metot mirdzošo labā un taisnīguma šķidrautu pār netaisnības mistēriju. Mans nolūks, rakstot šo īsdarbu, bija atmaskot to maldinošo seju, kas slēpj ļaunuma bezdibeni,” atzīst pats Solovjovs.
Saruna ar Berlināles festivāla kuratoru Kristi Puju atgādina, kā filma ieguvusi savu nosaukumu: "Malmkrogs ir vieta, kur notika filmēšana – tas ir vāciskais nosaukums sakšu ciematiņam Transilvānijā. Rumāniski to sauc "Malancrav". Pēc scenārija mums bija jāfilmē vasarā, Rumānijas dienvidos, bet pamazām, daudzu nesaistītu iemeslu dēļ mēs attapāmies Transilvānijā. Man bija jāpielāgo scenārijs jaunajiem apstākļiem.
Kad mēs šeit ieradāmies, ieraugot muižu un iebraucot ciematā, pie kura robežas bija lasāms nosaukums abās valodās, mani pārņēma pēkšņa atskārsme – tas varētu būt filmas nosaukums.
Pirmā, darba versija nosaukumam bija "Muiža", vēlāk es apsvēru domu, ka tas varētu būt “Septiņi Kēnigsbergas tilti”, bet tad pats sev teicu – nē, “Malmkrogs” ir labāks variants. Man šķita, ka šis vārds varētu apzīmēt jaunu sindromu pēc analoģijas ar Stokholmas sindromu, tikai Malmkroga sindroma gadījumā tie būtu cilvēki, kas iegrimuši diskusijās par pasaules galu, tas ir kā īpašs prāta un gara stāvoklis. Kaut kas līdzīgs Bodlēra splīnam. Tas var skanēt pretenciozi, bet diezgan precīzi raksturo situāciju.
Kalpotāji un atraitnis
“Encounters” programmā bija iekļauta arī slovāku režisora, dokumentālista Ivana Ostrahovska pirmā spēlfilma “Kalpotāji”, kuras darbība notiek Čehoslovākijā 20. gadsimta 80. gados.
Filmas melnbaltā estētika un rūpīgi veidotie kadri atsauc atmiņā gan čehu jaunā viļņa kino, gan godalgotā poļu režisora Pāvela Pavļikovska darbus. Galvenie varoņi ir divi puiši, kas nolemj pievienoties teoloģiskajam semināram, lai rastu patvērumu no komunistiskā režīma realitātes. Semināra nošķirtība no pasaules izrādās iluzora.
Garīdznieki slepenībā klausās radio ''Brīvā Eiropa'' un lasa aizliegto literatūru, savukārt valsts drošības dienesta aģenti ierodas regulārās vizītes, kuru sastāvdaļa nereti ir arī pratināšana un spīdzināšana.
Apaļu piecdesmitgadi šogad svinēja “Forums” – “Berlināles” programma, kuras dzinējspējs ir vienmēr aktuālais jautājums par kino robežām un to paplašināšanu. “Foruma” atklāšanas gods šogad tika čīliešu režisora Raula Ruiza 1967. gadā nepabeigtās filmas "Atraitņa tango" pirmizrādei. Tās pabeigšanu jau pēc režisora nāves bija uzņēmusies Ruiza atraitne, režisore Valērija Sarmiento. “Atraitņa tango” skaņa tika radīta pilnībā no jauna, filmas dialogus norakstot no ekrāna – tādēļ tika pieaicināti eksperti, kas spēj lasīt no lūpām.
