Filmas galvenās varones, trīs sievietes, darbojas aktiermeistarības nodarbībās, un Elitas Kļaviņas vadībā cietumā tiek iestudēta Antona Čehova luga "Trīs māsas" par ilgošanos pēc labākas dzīves un mīlestības. Lugas motīvi mudinājuši sievietes uzticēt režisorei savus skaudros personiskos stāstus. Lai sieviešu cietumā būtu iespējams uzvest tik sarežģītu lugu, kurā liela nozīme vīriešu tēliem, Elita Kļaviņa aicinājusi esošos un bijušos Jaunā Rīga teātra aktierus spēlēt lugā visas vīriešu lomas. Tā cietuma zonā tika ielaisti aktieri Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš un citi.
Daira Āboliņa: Kāpēc tu filmēji filmu par cietumu? Sievietēm cietumā.
Elita Kļaviņa: Filma par sievietēm cietumā sākās kā mans izpētes projekts. Es devos cietumā pēc Rudītes Losānes ierosinājuma, darboties ar sievietēm cietumā, kuras ir ieinteresētas attīstīt aktiermeistarību. Viņiem ir studija "Mirjama", ko Rudīte Losāne ir izveidojusi. Tāds teātra pulciņš jau tur eksistēja, un pēc kāda pusgada es sapratu, ka tur tiešam ir materiāls filmai.
Es biju satikusi trīs sievietes, kas ir ļoti piemērotas, lai spēlētu Čehova "Trīs māsas". Viņas man sāka uzticēties un sāka stāstīt savus dzīves stāstus. Šajos stāstos bija ļoti daudz vienojoša, proti ģimenē piedzīvota vardarbība.
Tas kļuva par filmas tēmu: Čehovs un ģimenes vardarbība.
Kā tavu filmu maina šis jaunais konteksts – karš? Mēs visi esam ar to kaut kādā veidā konfrontēti. Tas, paldies Dievam, nenotiek Latvijā. Bet situācija ir pilnīgi savādāka, nekā mēs jutāmies pirms desmit dienām.
Pirmkārt, viss šobrīd šķiet nesvarīgi. Es divus gadus esmu strādājusi pie šīs filmas. Tuvojas pirmizrāde. Ir pat grūti, un tagad es esmu spiesta pastāstīt. Bet visas domas ir tur – par Ukrainu. Bet laikam jau tā arī nedrīkst. Ir jāturpina darīt tas, ko mēs katrs darām. Un šī filma, es domāju, ļoti, ļoti sasaucas, jo tas arī ir stāsts par vardarbību. Par to, kā vardarbība rada jaunu vardarbību.
Vardarbībai ir cēlonis, un tas ir cilvēciskuma trūkums.
Tas ir cilvēciskuma faktors, kurš ir iztrūcis bērnībā vai vēlāk dzīvē. Es domāju, ka jebkura dokumentāla filma modina cilvēcību un empātiju. Un šobrīd, šajā laikā mēs jau esam tik ļoti pamodināti ar Ukrainas notikumiem, ka visas čakras ir vaļā. Un arī cilvēkiem, kas nāks uz manu filmu, būs vieglāk pieslēgties un izjust šo empātiju un pamanīt citu ciešanas.
Vēl kāds aspekts, kā filma sasaucas ar notikumiem: Čehova trīs māsas sapņo nokļūt Maskavā. Tā ir tā poētiskā virsskaņa, ko Čehovs ir ielicis – brauksim projām no šejienes, brauksim uz Maskavu, nav nekā labāka par Maskavu...
Un dzirdot šos Čehova tekstus, noteikti būs jādomā par to Maskavu, kāda tā ir tagad. Cik tā ir tālu no Čehova ideāliem.
Tad, kad viņš to rakstīja, tas bija par progresu un civilizāciju, labāku dzīvi. Jā, vēl arī šāds aspekts.
Vai, tavuprāt, dokumentālista, dokumentālā kino režisora prestižs augs, ņemot vērā nepieciešamību dokumentēt tagadni?
Tas nav jautājums, vai augs. Jau ir izaudzis. Lielajās platformās, tostarp, "Netflix" ir arvien vairāk dokumentālu filmu. Dokumentālo filmu budžeti pasaulē kļūs arvien lielāki. Tās puzles, ko var salikt no reālās dzīves notikumiem, ir šī brīža situācijai daudz atbilstošākas. Var [radīt] daudz emocionālāku iespaidu.
Es esmu pārliecināta, ka dokumentālās filmas paliks nevis populārākas, bet daudz pieprasītākas.
Ko tu domā par jauniem cilvēkiem, kuri studē režiju un sapņo taisīt inscenētas filmas? Gandrīz neviens [neplāno], tu varbūt pat esi izņēmums, beigt Kultūras akadēmiju ar dokumentālu filmu.
Acīmredzot es pārāk labi zinu, cik neiespējami grūti būt prefektam aktieriskā tēlojumā un panākt īstu ticamību. Tāpēc es pati esmu baidījusies tam ķerties klāt.
Kārtojot dzīves faktus, kādreiz tā emocionālā atdeve ir lielāka. Kaut gan "Iļģuciema māsas" ir tāda mazliet hibrīdfilma. Filmā ir gan šo sieviešu skarbie stāsti, gan tas, kā viņas spēlē Čehova "Trīs māsas". Un viņas nav profesionālas aktrises. Protams, ka viņas nav. Iepriekšējā gadā viņas Kristīnes Klētnieces vadībā bija mazliet veidojušas Šekspīra sonetus. Bet tik liels uzdevums, kāds viņam bija šoreiz, tas bija izaicinājums. Viņas pārsteidza mani un pārsteidza pašas sevi. Bet mēs arī strādājām ļoti nopietni. Būtībā, lai uztaisītu šo filmu, man bija jāuztaisa šī izrāde.
Un vīriešu sastāvs bija profesionāli aktieri, vai ne?
Jā, vīriešus spēlēja vīrieši. Sieviešu cietumā mums vajadzēja vīriešus no ārpasaules, kā saka cietuma meitenes.
Vēl es gribēju pateikt, ka filma nebija pamatmērķis, kāpēc es sāku to darīt. Sākumā bija ziņkārība un empātija pret ieslodzītajām sievietēm. Bet šobrīd
es tomēr sagaidītu lielāku diskusiju sabiedrībā par Stambulas konvencijas ratifikāciju, kas varētu palīdzēt risināt to problēmu, ka daudzas sievietes, kas cieš no vardabības ģimenē, pilnīgi nav sadzirdētas, un tas viņas ir novedis līdz cietumam un noziegumam.
Elitas Kļaviņas filma "Iļģuciema māsas" pirmizrādi un vienīgo seansu piedzīvos 8. martā 19.30 festivālā "Artdocfest/Riga". "Iļģuciema māsas" ir režisores otrā dokumentālā filma, Elitas Kļaviņas diplomdarba lente "Zorjana Horobraja"(2019) ieguva publikas atsaucību, pētot ļoti jaunas latviešu-krievu ģimenes stāstu. Filma tika atzīta par labāko studentu filmu un godalgota nacionālajā filmu festivālā "Lielais Kristaps".
