Filmas uzņemšana sākās 2018. gada 1. janvārī un noritēja visu gadu, iemūžinot katru no 365 dienām. Filmēti tika visdažādākie notikumi, sākot no vērienīgiem svētkiem līdz pavisam ikdienišķām situācijām.
Rezultātā radies ļoti daudzslāņains skats uz Latviju ar visiem tās priekiem un bēdām, skaisto un skaudro, jēgpilno un absurdo.
Ņemot vērā materiāla lielo apjomu, filma veidota četrās daļās, kas atbilst četriem gadalaikiem.
Filma sākas ar Jaungada nakti 1. janvārī, kad cauri salūta skaņām pasaulē ierodas pirmais simtgades bērns – mazā Jete. Kā apļa kompozīcijā – filmas noslēguma kadros Jeti jau ieraugām sava pirmā gada dzimšanas dienā.
Filmas režisore Dzintra Geka stāsta: “Tāda ir mazā Jete, bez dažām dienām gadu veca. Tieši tas kadrs, kā bija Dzemdību namā, kad Marta, viņas mamma, uzlika viņu uz pleca. Un tāda viņa ir tagad.” Līdzās Jetei filmā vēl ir ļoti daudz citu bērnu, tāpat kā visu pārējo paaudžu cilvēku – kādi mēs bijām tieši 2018. gadā.
Filmēti tika gan prognozējami notikumi, gan nejaušības, svētki un ikdiena, pilsētas un lauki, pilis un būdiņas.
Milzu apjoma materiālu režisore nolēma sadalīt četrās daļās, katru veltot vienam gadalaikam.
Katru daļu montēt uzticēja citam režisoram: Andrai Doršs, Artai Ģigai, Armandam Zvirbulim un Madarai Didrihsonei.
Filmā izmantota mūzika no Pētera Vaska klavieru cikla “Gadalaiki”, ko atskaņo četri izcili pianisti – Georgijs Osokins, Vestards Šimkus, Reinis Zariņš un Rihards Plešanovs.
Kāds tieši pirms gada bija novembris Latvijā – jau tagad to ļoti interesanti paskatīties, bet nenoliedzami, ka šis materiāls ar katru gadu iegūs arvien lielāku vērtību. Novembris filmā, piemēram, iezīmēts gan ar darbadienu Veclaicenes skaidu plākšņu rūpnīcā, gan pirmo jaunās Saeimas darba dienu.
“Janīna Kursīte-Pakule teica savu uzrunu lībiešu valodā. Un ļoti interesanta bija Ināra Mūrnieces sejas izteiksme šajā brīdī. Pēc tam viņa teica, lai atkārto otrreiz valsts valodā,” atceras Dzintra Geka.
Kāda cita no novembra dienām ieskicēta ar ķīmiskās tīrītavas darba aizkulisēm, kur cilvēki strādā ar ļoti vecām, pat arhaiskām ierīcēm, bet nākamajā dienā jau atkal uzmanības centrā izcelts glamūrs – filmas pirmizrāde kinoteātrī “Splendid Palace”.
Kādā no epizodēm redzams zvejnieks Raimonds, kurš Daugavā naktīs zvejo zivis, bet kādā citā – cilvēku portreti valsts svētkos.
Dzintra Geka atzīmē: “Valsts svētkos ļoti daudz nāk jauno ģimeņu ar bērniņiem, ļoti interesanti ir arī, kā sēž bērni tēviem uz pleciem. Tāda vesela portretu sērija”.
Kādā no sērijām Lidija Doroņina-Lasmane atzīst, ka, viņasprāt, tik skaistas zemes kā Latvija nav nekur. Ar tieši šādu pašu pārliecību tapusi arī visa filma – Dzintra Geka to dēvē par apliecinājumu Latvijai.
“Tas ir apliecinājums Latvijai arī tad, ja mēs rādām ar humoru to, kas varbūt mums ne tik labi izdodas. Latvija ir dažāda, bet vienalga mēs to mīlam,” uzsver režisore. “Es arī daudz kur esmu bijusi pasaulē, un es atceros, ka mana tante jau tālajos 80. gados, kad vēl bija padomju laiks, aicināja mani pārcelties dzīvot pie viņas uz Kanādu. Kad es aizbraucu ciemos, es visu redzēju, kā mums nebija toreiz, bet es domāju – kāds tam ir sakars ar mani? Es tur absolūti neesmu piederīga. Mēs visi taču esam daļa no tā, kas mums ir, no tiem dubļiem, no tās saules. Tā kā filma ir apliecinājums.”
Visu 2018. gadu katru dienu filmēt, braucot pa visu Latviju – to šis projekts nozīmēja galvenajam operatoram Viktoram Grībermanam, bet viņš to darīja ar milzu aizrautību, jo arī pats kopā ar Dzintru Geku stāvēja pie šādas filmas idejas šūpuļa.
“Filma sākās ar dzemdībām un pēc gada beidzās ar dzemdībām turpat Dzemdību namā. Kad es pēdējos kadrus filmēju, man neticami šķita, ka vesels gads ir paskrējis,” stāsta Viktors Grībermans.
“Es būtībā visu šo gadu ar producentu Modri nodzīvoju mašīnā. Braukājām pa visu Latviju. Un tagad man ir prieks, ka mazu daļiņu no šīs vēstures es varu atstāt filmā. Ar gadiem arvien dārgāks un dārgāks būs šis materiāls.”
Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” pirmizrāde notiks valsts svētkos, 18. novembrī, kinoteātrī “Splendid Palace”.
