Marģers Vestermanis filmā atminas liktenīgo 1941. gada jūlija dienu, kad Rīgā ienāca nacistiskās vācu armijas karaspēks un sagrāva viņa ģimenes un ļoti daudzu citu ebreju dzīves.
Marģeram tolaik bija 17 gadu. Rumbulā nogalināja visus viņa tuvākos cilvēkus. Lai arī viņam pašam izdevās izglābties, pēc Rīgas geto likvidēšanas viņš piedzīvoja necilvēcīgus apstākļus divās koncentrācijas nometnēs Mežaparkā un Popervālē, līdz viņam izdevās izbēgt.
Filmā viņš atklāti stāsta, kas notiek ar cilvēku gan fiziskā, gan garīgā līmenī, kad viņš dzīvo badā un aukstumā, arī par to, cik neiedomājami stipras ir cilvēka dzīvotalkas un
cik briesmīgi ir sajust, kā valdošās ideoloģijas iespaidā mainās līdzcilvēku attieksme.
Filmas režisori Martu Hercu ebreju holokausta tēma interesē jau kopš studiju gadu sākumiem, un tieši tās pētniecība viņu saveda kopā ar vēsturnieku Marģeru Vestermani. Uzzinot viņa dzīvesstāstu, režisore saprata, ka tas ir filmas vērts un mūsu sabiedrībai vajadzīgs un aktuāls.
"Mums ir jāzina, kas ir noticis ar viņu, ar viņa ģimeni. Mums ir jāsaprot, kā tas ierakstās mūsu valsts vēsturē. Ļoti būtiski ir arī saprast, ka tas ir ietekmējis mūs kā sabiedrību. Tas ir noticis ar mums. Mēs esam bijuši klātesoši un dažādas lomas pildījuši. Mūsu vecvecāki un mūsu vecvecvecāki. Lielākā daļa ir bijuši pasīvi novērotāji, bet, protams, ka mums jābūt pietiekami godīgiem un jāpasaka, ka ir bijuši cilvēki, kas aktīvi piedalījušies slepkavībās, un ir bijuši cilvēki, kas aktīvi piedalījušies ebreju glābšanā," uzsver režisore.
Tieši ebreju glābēju tēma ir Marģera Vestermaņa kā vēstures pētnieka uzmanības lokā, viņš daudz par to runājis, rakstījis, šobrīd strādā pie grāmatas, veltītas šai tēmai, un tas ļoti labi raksturo viņa personību – uzskata Marta Herca: "Pirmkārt, viņš ir ļoti asprātīgs un gaišs. Par spīti tam, kas ar viņu ir noticis. Pēc visa tā, ko viņš ir redzējis, viņam būtu visas tiesības būt dusmīgam un tādam, kas negrib runāt, negrib atklāties. Un tādam, kas dzīvo šajā sabiedrībā, bet negrib būt daļa no tās. Taču tas, ko es redzu viņā, – viņš dara pilnīgi pretēji. Un viņa spēja – varbūt tas banāli izklausīsies – skatīties uz visu šo traģēdiju un mēģināt tajā ieraudzīt gaišo pusi. Un šī gaišā puse ir – ebreju glābēji. Viņš ir pieķēries šai tēmai, nevis tai tēmai, kuri ir bijuši slepkavas, kas jāizceļ gaismā un jātiesā. Viņš meklē glābējus, pārbauda visas liecības un veido sarakstus, veido piemiņas plāksnes, dara visu iespējamo, lai izceltu viņus gaismā."
Lai arī savā cienījamā vecumā viņam tas bijis fiziski un arī garīgi grūti, Marģers Vestermanis kopā ar filmas veidotājiem apmeklējis kādreizējo Rīgas geto teritoriju un citas vietas, kur kādreiz risinājās baisie notikumi, un dalījies atmiņās, kas viņu vajā visu mūžu.
Kā ietilpīgs simbols filmā ir upe, kas kalpo par visa kino darba caurviju motīvu. Režisore Marta Herca stāsta: "Tā ir Engures upe, ka plūst cauri Dundagas mežiem, kur viņš ir arī pavadījis pēdējo kara laiku pēc izbēgšanas. Runājot ar Vestermaņa kungu, radās tāda sajūta, ka daba ilgstoši viņam ir bijusi tā, kur viņš meklē mierinājumu. Viņš vienmēr arī saka, ka – cilvēki tevi pievils, bet daba tevi nekad nepievils. Mežs, jūra, ūdens – tie viņam ir ārkārtīgi būtiski elementi, kur smelties mieru. Un es domāju, ka tā ir arī tāda satikšanās ar viņa ģimeni. Skatoties, kā plīvo priežu galotnes, tā ir satikšanās, atcerēšanās, tiekšanās pēc mūžības un pārpasaulības."
Martas Hercas dokumentālās filmas "Mēs tikai tagad sākam" pirmizrāde 8. decembrī kinoteātrī "Splendid Palace", nākamā gada pavasarī to izrādīs arī Latvijas Televīzijā.
