Filma ir traģikomisks un sirreāls ceļojums Eiropas vēsturē. Tās darbība notiek 1913. gadā, ko Dāvis Sīmanis uzskata par ļoti būtisku vēstures pagrieziena punktu, jo tobrīd pasaule atradās tieši uz paša kara sliekšņa un bija sajūta, ka tā lēnām sāk jukt prātā.
Viens no filmas iedvesmas avotiem bijusi noslēpumainā latviešu anarhista Jāņa Žākļa jeb Pētera Māldera personība. Viņš daudzkārt mainīja vārdus, viņa ceļi veda pa visu pasauli, un viņa vārds figurēja dažādos globālos ar revolucionāro darbību saistītos notikumos, līdz 1911. gadā visas ziņas par viņu pazuda.
Filma nav tiešs vēstījums par Jāni Žākli, bet viņa noslēpums ir ļoti pateicīgs, lai iztēle uzplauktu viskrāšņākajā veidā un taptu absurds, sirreāls stāsts par 1913. gadu, ko Dāvis Sīmanis uzskata par gadu, kas definēja visu 20. gadsimta vēsturi: "Tas ir tieši viens gads pirms Pirmā pasaules kara sākšanās, kad patiešām pasaulē visa veida tendences ieguva kaut kādu intensificētu formu. Un tas ir tas, kas liek domāt, ka tā pasaule lēnām, lēnām jūk prātā. Tā pasaule ir gatava karam.
Un jautājums – kas tad tā ir par pasauli un kas tā ir par civilizāciju, kas ir gatava karam? Tā ir ļoti dīvaina pasaule.
Un jautājums, kādā veidā katrs cilvēks ar savu domāšanu, savu dzīvi, savu intensificēto pieeju, kā viņš ir līdzvainīgs tajā situācijā, ka kaut kas tāds vispār var izveidoties. Es domāju, ka mums šobrīd ar visu šo pandēmijas izraisīto krīzi tas konteksts nav tālu jāmeklē’’.
Filma balstās ļoti rūpīgā vēstures izpētē, bet uz šī pamata Dāvis Sīmanis uzbūvējis stilizāciju, pirmskara paranojas satīru, kurā kopā savijas visdažādākie tā laika strāvojumi un satiekas visdažādākās tā laika vēsturiskās personības – Ļeņins, Trockis, Hitlers, Prusts, Freids un citas.
Galveno lomu filmā atveido čehu aktieris Petrs Buhta, bet vairāku slavenu vēsturisko personāžu lomās izcili iejūtas latviešu aktieri, stāsta režisors: ‘’Divi personāži, kas iegūst ļoti īpatnēju transformāciju šajā filmā, man par viņiem ir ļoti liels prieks – tas ir Lauris Dzelzītis Ļeņina lomā un Ģirts Ķesteris Freida lomā. Tie ir divi personāži – tad, kad es filmu pārskatīju montāžā, – viņi mani vienmēr iejūsmināja ar to, ka viņi patiešām uztvēra to spēles brīvību. Ka viņi var atļauties to, ko mēs filmās bieži vien aktieriem liedzam, to pārspīlējumu, to ekstraverto, uzbrūkošo un vienlaikus mazliet psihiski slimo attieksmi. Šeit pēkšņi viņiem šāds spēles laukums bija un viņi to darīja. Es par viņiem abiem patiešām priecājos’’.
Ļoti daudzslāņaina filma ar bagātu kino valodu un izcilu vizuālo kvalitāti, īsts gardais kumoss kino gardēžiem – tā Dāvja Sīmaņa veikumu raksturo producents, kino kritiķis Bruno Aščuks:
"Domājot par Dāvja Sīmaņa filmām, kas jau ir bijušas, man liekas, ka šī varbūt ir tāda visbagātākā, kurā viņam ir izdevies ielikt visu savu radošo izdomu.
Es šo filmu redzu kā tādu sirreālistisku kino darbu. Tāpēc ka sirreālisms radās pēc Pirmā pasaules kara, un tieši tāpēc, ka tur bija visas tās kara šausmas, bezjēdzīgas nāves, mākslinieki uzskatīja, ka tā realitāte ir pārāk brutāla, skarba un tvērās sapņu pasaulē. Uzskatīja, ka sapnis – tā ir arī daļa no realitātes. Un mēs redzam šeit visus šos elementus.
Šeit ir kara tuvums, sapņi, psihoanalīzes."
Bruno Aščuks arī atzīst, ka šis ir no darbiem, ko var skatīties vairākkārt un katrreiz tajā atrast ko jaunu, un viņaprāt 11 ‘’Lielā Kristapa’’ nominācijas tam ir godam pelnītas: "Un, ja kādreiz saka, ka filmās ir tāds spēcīgs aktieru ansamblis, tad te var runāt gandrīz par orķestri, jo te visi ir fantastiski. Viņu vidū Juris Gornavs, Juris Strenga, Jānis Putniņš, Kaspars Pūce."
Dāvja Sīmaņa spēlfilmu ‘’Gads pirms kara’’ Rīgas Starptautiskais kino festivāls izrādīs 21. oktobrī tiešsaistē, un tā iekļaujas festivāla konkursa skatē, kurai kopumā izraudzītas deviņas dažādu valstu filmas ar spilgtu kinovalodu.
