Aktrise pastāstīja, ka filma sāksies tās dienas rītā, kad Emīlija Benjamiņa atklāj savu ideju par žurnāla “Atpūta” veidošanu, kad “Jaunākās Ziņas” jau ir ieņēmušas stabilu vietu Latvijā.
“Un Emīlijai jau ir par maz, jo tas jau ir kaut kas padarīts. Un tagad viņa ir izfantazējusi to, kas ir vajadzīgs sava laika cilvēkam, ka cilvēks grib ne tikai zināt, ne tikai lasīt par lietām, kas notiek pasaulē, bet reāli grib redzēt skaistās bildes. Tās, ar ko šķiet pašsaprotami ir pilni visi kioski. Bet kas tajā laikā vēl nav nekas pašsaprotams. Viņa ir redzējusi, viņa seko tam, kas ir pasaulē, kas notiek Eiropā, un to pēc tam arī var redzēt, kas “Atpūtā” darās. Emīlija orientējas Eiropas lietās un arī Holivudas kino un vēl kaut kādās lietās labāk nekā viņas māsa, kas dzīvo Berlīnē vai Vīnē tajā laikā. Tā kā tā ir tāda liela aizrautība,” stāstīja Guna Zariņa.
Vērmanes dārzs. Līdzās puķu tirdziņam iekārtots preses kiosks, uz afišu staba tiek līmētas neparastas afišas un avīžzēns iznēsā “Jaunākās Ziņas”. Valda Latvijas pirmās brīvvalsts 20. gadu atmosfēra. Filmu studija “Mistrus Media” sākusi piecdesmit dienu filmēšanas maratonu, uzņemot vēsturisku daudzsēriju filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Tās centrā – “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēja, leģendārā personība Emīlija Benjamiņa.
Filmas producents Gints Grūbe atklāja, ka filmēšana sākusies ar vairākām āra epizodēm, preses skandāliem, Emīlijas Benjamiņas ideju žurnālam “Atmoda” un to, kā viņa dodas izzināt, par ko raksta citi mediji.
Vaicāts, vai vēsturiskās filmas stāsts galvenokārt būs balstīts patiesos faktos un notikumos, producents norādīja: “Tā kā puspajokam vēsture māca, ka nevar ticēt vēsturniekiem, tad mēs balstījām izpēti ļoti daudzos dažādos avotos, gan vēsturnieku, gan subjektīvās atmiņās. Protams, tā ir spēlfilma ar to lielo izdomas piedevu, ko deva mūsu daudzie scenāristi un režisori, un arī vēstures konsultanti, jo tās interpretācijas vēsturei ir dažādas.”
Grūbe arī atzīmēja, ka Benjamiņas stāstā “no šodienas viedokļa tas unikālais, par ko jārunā, ir tas, ka viņa bija tāds preses brīvības flagmanis līdz zināmam brīdim. Ņemot vērā, ka mēs šobrīd runājam, ka mums lielākā daļa mediju ir kļuvuši par tādiem PR projektiem, citējot Nelliju Ločmeli, – tad šajā ziņā “Jaunākās Ziņas” un Emīlija Benjamiņa un Antons Benjamiņš bija tādi patiešām preses brīvības flagmaņi līdz zināmam brīdim.”
“Viņa bija unikāla personība savam laikam, pēc tam kļuva par leģendu, ar kuras dekonstrukciju mēs arī nodarbojamies, stāstot šo seriālu.
Spēcīga, neordināra sieviete. Tas pārsteidzošākais, veicot izpēti, ir viss periods, kā šī impērija sabruka un kā tuvākie cilvēki viņas redakcijā kļuva arī par viņas nodevējiem un savā ziņā netieši slepkavām,” skaidroja Grūbe.
Spilgto, pretrunīgo Emīlijas Benjamiņas personību ar galvu reibinošiem panākumiem un traģisko likteni atveido aktrise Guna Zariņa, bet viņas vīru Antonu Benjamiņu – Juris Bartkevičs.
Stāstot par Benjamiņas personību, Guna Zariņa atzīmēja: “Varbūt cita mēroga, bet es domāju, tādas sievietes ir pilna Rīga, visas lielpilsētas ir pilnas tādiem cilvēkiem. Viņas mamma bija vešeriene, un viņa izlēma nekad tā nedzīvot, kā viņas mamma dzīvoja. Arī viņas talants bija tas – viņa prata pelnīt naudu, viņa gribēja nopelnīt naudu. Es domāju, tas ir ļoti mūsdienīgi.”
Bet kopumā aktrise Benjamiņu raksturoja kā neatkarīgu, spītīgu, reizēm arī ne ļoti empātisku cilvēku, atzīstot: “Man ir liels izaicinājums šis tēls.”
Aktrise šo izaicinājumu skaidroja, norādot, ka tik liela mēroga sieviešu lomu vēl nekad kino nav spēlējusi – par spīti tam, ka, Zariņas vārdiem, pa Rīgu “klīst runas”, ka viņa ir visvairāk filmētā latviešu aktrise.
“Vispār man nenāk prātā neviena galvenā loma, ko es būtu spēlējusi kino, kas var nodzīvot veselu dzīvi,” atzīmēja Zariņa.
“Viņa ir salīdzinoši ļoti, ļoti pretrunīgs tēls, man šķiet, es jūtos tāda smaga kāpiena priekšā.
Viņa dzīvo pilnīgi citā pasaulē nekā es kaut kādā ziņā. Bet, protams, tas, kas viņu savieno ar daudziem tēliem, kurus esmu spēlējusi, ir tas, ka viņa ir ļoti apdāvināta savā jomā. Es varbūt neesmu šīs jomas speciāliste, tāpēc man priekšā ir ļoti interesants ceļš.”
Savukārt par Emīlijas Benjamiņas vīra Antona tēlu Zariņa sacīja: “Mans vīra kungs, kuru spēlēs Juris Bartkevičs, ir paaudzi vecāks par Emīliju un daudz mīkstāka rakstura nekā Emīlija kaut kādā ziņā. Arī diezgan atpazīstams modelis, ka jaunāka sieviete tiek pie vecāka vīra, un tas, ka Antons grib dzīvot mierīgas vecumdienas, vismaz šajā brīdī, kad sākas filma. Viņiem netrūkst līdzekļu tādā ziņā. Viņi dzīvo gana labi, bet tā Emīlijas apsēstība ar to, ka viņai nekad nav gana labi, vajag vēl un vēl, un vēl... Un es nedomāju tikai naudas izpratnē, kaut gan tas nav maznozīmīgi, bet, ka viņi vajag vēl un vēl izaicinājumus. Viņa visu laiku ir aizrauta ar kaut ko, tas mani interesē. Un Antons nevar stāvēt priekšā tai upei, kas grib plūst uz priekšu. Viņš katru reizi – “nē, nē, nē”, bet beigās padodas.”
Darbs pie filmas notiek ļoti ātrā tempā, jo tikai šā gada septembrī tā saņēma atbalstu Nacionāla kino centra un Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā par kvalitatīva un mākslinieciski augstvērtīga seriāla, daudzsēriju filmas izveidi kā atbalsta programmas daļa kultūras nozarei dēļ Covid-19 pandēmijas un izsludinātās ārkārtas situācijas radītā apdraudējuma.
Trīs daudzsēriju filmas sērijas veidos režisors Andis Mizišs, divas – Kristīne Želve, bet pēdējo, vistraģiskāko – Dāvis Sīmanis, savukārt noslēdzošo septīto – dokumentālo daļu – veidos Gints Grūbe.
Komentējot filmēšanas uzsākšanu, Andis Mizišs atzina:
“Man pašam tas ir jau no bērnības kaut kas tāds iepotēts – Benjamiņa nams, kuram staigāju garām, un tas likās kaut kas mistisks, noslēpumains, par ko padomju laikā īsti neviens nerunāja.
Un tad mājās tikai no tēva kaut ko varēja un no mātes [uzzināt], bet arī viņi negribēja par to daudz stāstīt.”
“Jo es atceros no padomju laikiem tādu kuriozu, kad tēvs mājās klausījās radio “Brīvā Eiropa” un man bija jāvada klasē politinformācija. Un es arī ieslēdzu “Brīvo Eiropu”, likās normālas ziņas. Sarakstīju burtnīciņā un nolasīju klases priekšā normālu politinformācijas stundu. Un tad jūs varat iedomāties, kas notika pēc tam, jo, protams, tie fakti bija pilnīgi citādā traktējumā. Tas ir apmēram salīdzinājums tam līmenim, ko es tanī laikā par visu šo visu zināju, bet dzīvoju ar domu, ka tas ir kaut kas ļoti noslēpumains, interesants, kam ir jātiek klāt,” atceras Mizišs.
Viņaprāt, liela sabiedrības daļa joprojām dzīvo ar šo mītu un sajūtu.
“Emīlijas Benjamiņas un Antona Benjamiņa dzīvesstāsts un viņu biznesa stāsts, par ko arī šī filma ir, tas ir kaut kas tāds, ko mēs katrs varētu apskaust arī no šodienas viedokļa.
Jo tas laika fons, uz kura tas viss notika, tie lielie vārdi, par ko mēs šodien lasām enciklopēdijās, tā visa bija viņu dzīves daļa.
Tie bija tā laika slavenākie publicisti, sabiedriskie darbinieki, rakstnieki, kas strādāja redakcijā, kur par katru varētu arī taisīt atsevišķu filmu, kādu lomu viņi tālāk spēlēja gan Benjamiņu liktenī, gan Latvijas liktenī, vai tas būtu Vilis Lācis vai Blaus; tur ir tāda tā laika cilvēku buķete, kas visu to tā laika cilvēku likteņus un Latvijas likteni ir ietekmējusi līdz pat mūsdienām,” uzsvēra režisors. “Un tas ir apbrīnojami, cik gadu kopš neatkarības pagājuši, un tikai tagad mēs taisām šādu filmu, šādu seriālu! Kaut kur tie Benjamiņi bija apieti.”
Mizišs gan arī norādīja – Benjamiņu stāsts nav viennozīmīgs. “Jebkurš, kurš iegūglēs vai lasīs jebkādas publikācijas, kas par viņiem ir bijušas gan tanīs laikos, vai atmiņas, vai to, ko tagad raksta, – šeit ir diezgan pretrunīga persona Emīlija, bet tas jau kino ir visinteresantākais, jo mums nevienam nav interesanti skatīties par cilvēku, kurš ir vai nu pilnīgi balts, vai pilnīgi melns, te ir tas interesantums, ka viņas personība ir tik daudzšķautņaina,” skaidroja režisors, uzsverot arī:
“Šis ir unikāls stāsts, kur savu devu dramaturģijas atradīs jebkura paaudze, arī tie, kas par Benjamiņiem neko nav dzirdējuši šobrīd un kuriem tas neko neizsaka.”
Tikmēr Vāgnera zāle ir pārvērtusies par “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” redakciju, kuru rotā no Benjamiņu ģimenes saņemtais īstais Antona Benjamiņa rakstāmgalds.
“Vēsturiskā “Jaunāko Ziņu” redakcija nebija tik tālu, tā bija Kalēju ielā, tā māja vairs neeksistē,” zināja stāstīt producents Gints Grūbe. “No Benjamiņu vēsturiskā mantojuma saglabājušās daudzas lietas, Fābu nams stāv savā vietā, mums zināmais Benjamiņu nams, slavenā Jūras ielas vasarnīca, kuru Emīlija ar Antonu uzbūvēja un 1939. gadā pabeidza.”
Vāgnera zālē iekārtota mākslinieku Kristīnes Jurjānes un Aivara Žukovska radīta interpretācija par to, kādas bija “Jaunākās Ziņas”.
“Esam pateicīgi visiem, kuri filmēšanas vajadzībām dalījās ar tā laika artefaktiem,” uzsvēra Grūbe.
Daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” pirmizrāde iecerēta pēc gada – 2021. gada rudenī, bet 2022. gadā seriālu izrādīs Latvijas Televīzija.
