"Klejotāji" ir triju režisora vienaudžu portrets, kas stāsta par divdesmitgadnieku paaudzi, kura izvēlas sevi nepiesaistīt vienai konkrētai vietai. Šis "klejotāju" dzinulis liek viņiem meklēt savu vietu ātri mainīgajā pasaulē. Šie klejojumi ir gan fiziski, gan emocionāli. Filmas galvenie varoņi ir "digitālais nomads" Tomass, dejotāja Taņa, kura pārcēlusies uz dzīvi Misisipi štatā ASV, kā arī grāmatizdevējs Valters Dakša, kurš meklē neordinārus izteiksmes līdzekļus, klejo pa savu un apkārtējo dzīvi.
Filmā, kas pēc žanra uzskatāma par dokumentālo kino, tomēr manāmi arī spēlfilmām tipiski kino paņēmieni un brīžiem arī vizuālā valoda.
Tajā pašā laikā tas ir godīgs jauniešu portrets, kas atkal uzdod nu jau hrestomātisko jautājumu – vai viegli būt jaunam.
Filma ir Latvijas, ASV un Zviedrijas kopražojums un filmēta trīs gadus trijās valstīs – Latvijā, ASV un Japānā. "Klejotāju" režisors un viens no producentiem ir Matīss Kaža, kura iepriekšējā dokumentālā filma "Vienu biļeti, lūdzu", kas tapusi studiju laikā Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolā, jau guvusi starptautisku atzinību. Ar filmas operatoru Aleksandru Grebņevu Kaža sadarbojies vairākkārt, un abu nākamo kopprojektu – vesternu "Kur vedīs ceļš" – uz ekrāniem redzēsim jau gada nogalē. Filmā "Klejotāji" skan komponista Toma Auniņa oriģinālmūzika.
Mūsdienu jauniešiem piekļūt grūtāk
Marta Elīna Martinsone: Kā pie jums atnāca tieši šie trīs varoņi? Un kāpēc tieši viņi?
Matīss Kaža: Nebija tā, ka mēs viņus īpaši meklējām, un nebija arī tā, ka viņi pie mums atnāca – divus no varoņiem pazinu jau kopš laika, kad mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā – Tomass ir mans klasesbiedrs, bet Taņa mācījās klasi zemāk – mēs arī vidusskolas laikā draudzējāmies.
Savukārt ar Valteru Dakšu bija tā, ka aizgāju uz vienu no viņa dzejas pirmdienām – tur mēs arī iepazināmies. Biju jau nedaudz izpētījis, kas viņš ir, un izdomāju, ka vajadzētu patestēt filmēšanu ar viņu – un Valters tam uzreiz tajā pašā dzejas pirmdienā piekrita.
Kādu nedēļu vēlāk aizbraucām pie viņa uz Saldu, un tie arī ir vieni no pirmajiem kadriem, kas redzami filmā – no 2017. gada janvāra, kur viņš uz savu Saldus Balto namu nes milzīgos grāmatu maisus.
Vai salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, šī paaudze ir atklātāka?
Aleksandrs Grebņevs: Gribētu uzsvērt, ka Valtera gadījums ir īpašs – mēs nevaram viņu uzskatīt par klasisku mūsdienu jaunieti. Kas attiecas uz Tomasu un Taņu – jā, tur varam vairāk runāt par atklātību. Tomass, piemēram, principā līdz galam neatklājās. Vai arī atklājās ar to, ka neatklājas.
Bet Valters nav mūsdienu klasiskais jaunietis – traumu dēļ viņš daļēji nojaucis visas savas robežas komunikācijā un citā atklāsmē.
Savukārt Taņa un Tomass ir klasiskie mūsdienu jaunieši, kuriem tuvāk piekļūt ir daudz grūtāk, tam vajag daudz vairāk investēt laika. Kaut filmēšanā sanāca tieši otrādi, jo vairāk laika mēs investējām tieši Valterā.
Matīss Kaža: Runājot par maniem vienaudžiem kopumā, domāju, ka atklātības pakāpe ir lielāka, bet nevaru tam definēt konkrētu cēloni. Varbūt tas ir tāpēc, ka pirmo postpadomju paaudzi, ja tā to var saukt – tos, kuri dzimuši ap 1990. gadu un vēlāk – kaut kādā ziņā mazāk ietekmējusi tā domāšana, kas bija tipiska padomju režīmam, kurā bija raksturīgs tikai viens pareizais veids, kā domāt par kaut ko. To, ka viņi ir gatavi ar mani runāt par ļoti personiskām, intīmām tēmām, un to, ka viņi nebaidās būt trausli un ievainojami, tas tā ir, jā.
Aleksandrs Grebņevs: Es tomēr gribētu piebilst
par to pēcpadomju paaudzi – publiski tā tas laikam ir, es piekrītu, bet virtuvē pēc piektās glāzītes nāk ārā kaut kas pilnīgi cits, un to paaudzi ir daudz vieglāk atvērt nekā, piemēram, Tomasa paaudzi, kurai piekļūt principā nav iespējams:
viņi sev uzbūvējuši tādus kā filtrus jeb kastītes – izdomājuši, kā reaģēs uz to un to.
Varbūt sākumā cilvēks ir jautrs un atklāts, bet dokumentālais likums saka – ja cilvēks jau pašā sākumā uzreiz saka – jā, lūdzu, filmējiet mani, es visu esmu gatavs darīt, tad principā tas stāsts ir skumjš – līdz dvēselei tu tur netiksi. Bet, ja cilvēks pretojas un līdz galam negrib visu atklāt, tur ir jārok un tad var arī atrakt.
Viena kamera un "astoņnieks"
Filma tiek raksturota kā dokumentāla filma ar spēlfilmas paņēmieniem – kā noritēja filmēšanas process?
Matīss Kaža: Te ir divi elementi. Pirmais – tur ir nenormāli daudz materiāla. Respektīvi, ir kāda aina, kas šķiet samontēta pārāk labi. Piemēram, aina ar literatūras skolotāju vai aina, kur Taņa ASV šaudās kopā ar savu draugu. Kāpēc tās tik labi samontējušās? Tāpēc, ka tā aina īstenībā ir divas stundas gara, un mēs precīzi esam atlasījuši reakciju, kadrus un materiālu tā, lai tā aina sanāk pietuvināta spēlfilmas estētikai. Vēl arī kameras darbs – ir ļoti daudz rakursu, tiek apgūta visa vide, visa teritorija, kurā tiek filmēta konkrētā epizode. Otrais aspekts – ar šiem varoņiem tiek ilgstoši strādāts, līdz viņi pierod pie kameras klātbūtnes, un viņi kaut kādā ziņā tomēr pakļaujas mūsu uzstādījumam: neskatīties kamerā, visās situācijās uzvesties dabiski, un, ja nu kāda brāķa dēļ nepieciešams kaut ko atkārtot, tad arī atkārtot.
Bet visās situācijās viņi darbojas dabiski – nav tā, ka mēs viņiem liekam darīt ko tādu, ko viņi nekad nedarītu.
Aleksandrs Grebņevs: Mums bija kaut kas līdzīgs likumam – vienmēr uzdevām jautājumu varoņiem: ja tā tēma vai darbība, ko grasāmies veikt, šķiet aizdomīga – vai viņi savā dzīvē to darītu vai nedarītu? Tas bija zināms filtrs – ja varonis pretojās, mēs konkrēto jautājumu nerisinājām. Tas bija būtiski, lai saglabātu dokumentālo ritējumu, lai nebūtu pārāk falši.
Filmējāt ar vienu kameru?
Matīss Kaža: Teorētiski ar divām, bet uz laukuma nekad nebija vairāk par vienu. Sākotnējais materiāls filmēts ar fotoaparātu, bet lielākā daļa filmas nofilmēta ar profesionālo kino kameru.
Aleksandrs Grebņevs: Tas jau ir tas paradokss.... Lai iegūtu finansējumu, jāuzrāda "tīzeris". Ja spēlfilmās pēc tam tas tiek mests miskastē, dokumentālajās filmās bieži vien nokļūst filmā, un tā arī noticis mūsu gadījumā...
Kas attiecas uz rakursu dažādību, kamera mums visu laiku rotē ap varoņiem, balstoties uz dialogu vai notikumu gaitu, un pārvietošanās starp kadriem ir ļoti dinamiska. Tā bija ļoti liela laika investīcija.
Ir ļoti daudz ainu, kas nofilmētas ar aizdomām, ka tās varētu neiekļūt filmā, bet kas iesilda varoni, ļaujot viņam pierast pie filmēšanas. Tad viņš sāk pamazām vērties vaļā, pierod un saprot, ka īstenībā nav nemaz tik traki, ka operators ar skaņu operatoru un režisoru nēsājas apkārt. (..) Un vēl klasiskie "astoņnieki", kas tiek pielietoti īstiem mākslas kino – saknes tiem ir "Ģimenes lietā", konkrēti manā darbā, kur mēs ar Andri Gauju sākām izstrādāt ideju –
vai dokumentālajā filmā vispār var strādāt pēc spēlfilmas principiem?
Un, ja spēlfilmā astoņnieki šobrīd jau ir gaumes jautājums, "doķī" tie funkcionē ļoti labi, jo skatītājam pilnīgi savādākā veidā ļauj apgūt materiālu, kas dokumentālajās filmās var būt smagāks nekā spēlfilmās.
Īsts dokumentālais kino... neeksistē
Dokumentālā kino sakarā bieži vien izmanto jēdzienu “provokācija”. Cik, jūsuprāt, noderīgs, ētiski pieļaujams vai pat nepieciešams dokumentālā kino veidošanā ir tieši šis provokācijas aspekts?
Matīss Kaža: Tas atkarīgs no konkrētā darba konteksta. Ja provokācija saistīta ar stāstam vai filmai absolūti nepieciešamiem mākslinieciskajiem risinājumiem, neredzu tur nekādu problēmu – domāju, tādas
provokācijas jebkuru mākslu ir tikai attīstījušas, un tas, kas kaut kad ticis uzskatīts par provokāciju, pēc desmit gadiem jau ir norma.
Dažkārt var nostrādāt arī klaja, vienkārša un tieša provokācija, bet nu – tad, protams, būs sabiedrības dalīšanās vairākās frontēs, bet arī tas ir labi – tas nozīmē, ka ir viedokļu dažādība, kas ir demokrātiskas sabiedrības pamats – vienalga, vai runa ir par politiku vai par mākslu.
Aleksandrs Grebņevs: Provokācija var būt divējāda – pret skatītāju un pret tavu varoni. Ja notiek provokācija pret tavu varoni, svarīgi, lai tā neiet šķērsām ar varoņa uzstādījumu kā tādu. Viņš nevar mainīties pats par sevi kā cilvēks, viņš paliek tas, kas viņš ir, un, ja provokācija nekonfliktē ar viņa būtību, viss ir kārtībā, tikai "uzsilda" viņu, paver viņu vēl vairāk vaļā. Turklāt bieži vien tās provokācijas nemaz neiekļūst filmā.
Kas ir pēdējā robeža, kas šķir dokumentālo no spēles kino?
Matīss Kaža: Ja paskatāmies uz to dokumentālo kino, ko rāda lielajos festivālos, atsevišķos projektos šī robeža vairs nav brīvi nosakāma. (..) Drīzāk ir jautājums par to, ko runājām iepriekš – vai tas varonis kaut ko darītu, vai tomēr nedarītu. Ja varonim liekam nonākt situācijās, kas neatbilst viņa dzīvei tikai tāpēc, ka mums tas dramaturģiski ir izdevīgi, tā dokumentalitāte iet mazumā un parādās spēles elements. Bet principā mūsu filmā visas situācijas atbilst varoņu dzīvei un tam, ko viņi arī reāli dara vai darītu.
Aleksandrs Grebņevs: Jebkura filma ir režisora interpretācija par tēmu, un, ja kamera atrodas telpā, tad gaisa telpā ir mazāk... Tāpēc ļoti šaubos, vai dokumentālais kino, kā daži uzsver – īsts dokumentālais kino – vispār pastāv.
Matīss Kaža: Izņemot, ja kaut ko samontē no novērošanas kamerām...
Aleksandrs Grebņevs: Bet tas ētiski pārkāpj cilvēktiesības!
Ja tu kādu filmē, tad tam cilvēkam arī jāzina, ka viņu filmē – tikai tā tu vari panākt absolūtu patiesumu.
Tas ir baigi viltīgs jautājums. Uzskatu, ka tāds pavisam īsts dokumentālais kino vispār neeksistē.
Mazohists un vergs
Viens no galvenajiem pamatiem veiksmīgai filmai ir sadarbība starp režisoru un operatoru – jūs esat sadarbojušies pie gandrīz visiem Matīsa projektiem – kā jūs raksturotu savu sadarbību?
Matīss Kaža: Absolūti pretīga! Ar Grebņevu ir briesmīgi strādāt, bet esmu mazohists un man to vajag. (smejas)
Aleksandrs Grebņevs: Redz, Matīss saka, ka viņš ir mazohists, bet es gribētu piebilst, ka esmu tāds kā vergs šim brīnišķajam cilvēkam ar kuplo frizūru, kurš strādā varbūt pat diennaktīm cauri, kad viņam pat stundiņu netiek ļauts pagulēt... Ja nopietni, Matīss ir ļoti prasīgs, un tas mani sadarbībā ar viņu uzrunā – ka viņš nenolaiž to latiņu, jo man kā operatoram ir svarīgi, lai režisors deg par to, ko viņš dara. Tiklīdz jūtu, ka viņš kļūst mazliet paviršs, manī nav nekādas jaudas kaut ko darīt. Tā ka Matīss ir jauda.
Latvijas kino kontekstā bieži piemin to, ka dokumentālās filmas zaudē iepretim spēles kino – kāds būtu jūsu skaidrojums tam?
Matīss Kaža: Domāju, ka runa te noteikti ir par kinoteātra apmeklējumu, jo lielai daļai sabiedrības joprojām ir priekšstats, ka dokumentālais kino ir kaut kāds televīzijas produkts, kurā būs runājošās galvas, kuras kaut ko pastāstīs, tad bišķīt kaut ko parādīs, un tad tas beigsies. Bet patiesībā ir ļoti, ļoti daudz dokumentālo filmu, kas ir kinematogrāfiskākas nekā daža laba spēlfilma, tāpēc arī mēs šo filmu konkrēti veidojām tā, lai to būtu estētiski patīkami baudīt kinoteātrī – ar perfektu skaņu un ļoti augstas kvalitātes attēlu. Jābūt spēcīgam mārketingam un kontraversālai tēmai, lai cilvēki justos motivēti doties uz kinoteātriem skatīties dokumentālās filmas. Lai gan domāju, ka tādā "Netflix" kontekstā dokumentālais kino ir visai populārs.
Problēma visā pasaulē ir tāda – kā skatītāju dabūt noskatīties dokumentālo filmu kinoteātrī.
Kā jums šķiet – kas ir tas, kas skatītājam būtu pats interesantākais, ko paņemt no šīs filmas?
Matīss Kaža: Domāju, ka šī filma dokumentālā kino kontekstā ir neraksturīgi emocionāla. Kā amerikāņu kalniņš. Par vienu ainu skatītāji aizrautīgi smejas, bet tai seko aina, kurā skatītājiem šis kinodarbs iesit pa seju ar kaut kādu dzīves patiesību. Filmas emocionālā pieredze ir tā, ko skatītāji, ar kuriem esmu runājis, to izceļ pārējo vidū. Protams, viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā jūs asociējoties ar šiem varoņiem un ar to, kas notiek viņu dzīvēs.
Aleksands Grebņevs: Šī filma ir acīmredzami universāla, jo dažādi skatītāji asociē sevi ar dažādiem varoņiem: viens tā kā jūt vairāk līdzi Valteram, cits savukārt jūt līdzi Taņai vai Tomasam. Tas ir interesants fenomens un filmas ieguvums, ka var tikt apvienoti tādi skatītāji, kuri varbūt ir pilnīgi pretējās domās savā starpā, kuriem ir dažādas dzīves uztveres.
