Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonija pandēmijas dēļ pārcelta uz nākamo gadu, kinoteātri atkal ir aizvērti, taču tas nenozīmē, ka nevaram turpināt par kino runāt un domāt. Filma “Gads pirms kara” šogad ir saņēmusi vislielāko nomināciju skaitu: Dāvis Sīmanis ir nominēts kategorijā “Labākais spēlfilmas režisors”, bet Andrejs Rudzāts ir nominēts gan kā labākais spēlfilmas operators, gan kā labākais dokumentālās filmas operators.
Par šiem trim kopdarbiem, kā arī režisora un operatora radošo sadarbību, veidojot kino, – sarunā ar režisoru Dāvi Sīmani un operatoru Andreju Rudzātu.
Marta Elīna Martinsone: Vai varat ieskicēt to, kā vispār sākās jūsu sadarbība?
Dāvis Sīmanis: Man šķiet, ka mums katram ir sava versija par to, kā mūsu kopdarbs ir sācies, bet manā atmiņā tas ir saistīts ar Kristīnes Želves īsmetrāžas dokumentālo filmu “Figurants”, kur Andrejs bija operators un es biju montāžas režisors. Filmas pirmizrādē mēs pirmoreiz tikām konfrontēti viens pret otru, un Andrejs, visticamāk, uz mani skatījās kā uz jaunu, ne pārāk sakarīgu cilvēku, kurš no sevis par daudz ir iedomājies. Drīz pēc tam mums ar Andreju tika piedāvāts projekts par Latvijas Nacionālo operu, kas rezultējās ar filmu, kas tajā gadā ieguva “Lielā Kristapa” balvu par debiju. Jau iesākumā ar Andreju uzreiz atradām lielu savstarpējo sasaisti tieši vizualitātes un estētikas nozīmē. Mums ir ļoti līdzīga vizuālā uztvere, un tas pārvietojas arī uz saturu – vizualitāte bija vispirms, tad sekoja dažāda veida naratīvais līmenis.
Kopš tā laika mēs esam bijuši kopā, nevienu brīdi neesam domājuši, ka varētu veidot filmas viens no otra šķirti, vismaz no režisora viedokļa.
Skaidrs, ka Andrejam ir arī citas filmas un citi režisori, ar kuriem viņš strādā, bet es nezinu nevienu citu operatoru, kurš tik precīzā un adekvātā veidā spētu nolasīt to, kas bieži vien ir haotiskā režisora apziņā.
Andrejs Rudzāts: Režisora un operatora attiecības zināmā mērā var salīdzināt ar laulātā pāra attiecībām. Manuprāt, ideālās attiecības veidojas tajā brīdī, kad cilvēki viens otru papildina, nevis konkurē. Nevis domā vienādi, bet vienam ir viņa stiprās puses un otram ir savas.
Andrej, kas ir tas, ko tu sagaidi no režisora, lai būtu skaidrs, ka šis projekts tevi ieinteresētu?
Andrejs Rudzāts: Režisoram vienmēr jābūt sapņotājam, ideālistam un aizrautam ar savu ideju, savukārt pārējā grupa, vai tas būtu operators vai mākslinieks, viņu funkcija ir daudz piezemētāka. Viņiem šis sapņotājs mazliet jāatgriež realitātē un jāsaprot, ar kādiem līdzekļiem mēs varam viņa idejas parādīt uz ekrāna. Vienmēr var izdomāt daudz ko, bet, kā to parādīt skatītājam, – tas ir mūsu darbs.
Vai ir bijis kāds projekts, kurā jūti, ka vari atļauties būt sapņotājs?
Andrejs Rudzāts: Noteikti. Mēs vienmēr ļoti baidāmies no šī salīdzinājuma – ja operatoram ir režisora ambīcijas, tas vienmēr tiek uzskatīts par sliktu toni, bet, manuprāt, bez tā jau nevar iztikt – jābūt šīm ambīcijām. Varbūt tām nevajadzētu konfliktēt, teiksim, nevajadzētu būt diviem režisoriem uz laukuma, bet saprast, ko tas otrs vēlas, kāpēc tas mums ir jādara, – tā ir jābūt.
Kā tapa dokumentālā filma “Viss reizē zied”, un kāda bija sadarbība ar otru režisori Rebeku Lamaršu-Vadelu?
Dāvis Sīmanis: Pagājušajā gadā mūs ar Andreju uzaicināja līdzdarboties šajā projektā, idejā, ko bija radījusi Rebeka Lamarša-Vadela, Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles kuratore, mēģinot pārcelt šo izstādi filmas veidolā. Bija nepieciešams praktiskais izpildītājs, un kaut kā šī izvēle krita uz mums. Tā patiešām bija ļoti interesanta pieredze, jo pilnīgi noteikti ne es, ne Andrejs iepriekš ar šādas specifikas filmu vispār nebijām saistīti. Tas, ko esam darījuši iepriekš, tomēr ir kaut kas pavisam cits. Šajā gadījumā mums vajadzēja spēt ievietot mākslas darbus postindustriālajā Andrejostas vidē, kur tie jau bija izstādīti, piešķirt bieži vien pilnīgi statiskiem un nekustīgiem mākslas darbiem kaut kāda veida mizanscēnu, darbību, kas vienlaikus būtu ļoti godīga pret pašu mākslinieka sākotnējo ideju. Mums bija ļoti stingrs rāmis un visu laiku pavadīja stingrs kuratores konceptuālais uzstādījums, ko arī filmā var notvert, ņemot vērā, ka to pavada aizkadra teksts. Rebeka, kura būtībā bija filmas galvenā režisore, pati radīja šo tekstu, un tas ļoti precīzi mēģina katru darbu raksturot vismaz metaforiskā līmenī. Jāsaka godīgi, tas bija izbaudāms pasākums, jo mēs varējām diezgan brīvi darīt, ko mēs gribam no praktiskās filmēšanas viedokļa.
Vienlaikus caur šo stingro konceptuālo rāmi, kas jau mums bija uzlikts un ko mēs nevarējām bīdīt, mēs varējām iepazīties ar laikmetīgās mākslas specifiku mūsdienās.
Ja mēs iepriekš būtu apmeklējuši kādu laikmetīgās mākslas izstādi, tā pieredze būtu “patīk, nepatīk, saprotu, nesaprotu”, bet šeit mums bija tā iespēja gandrīz pētnieciskā līmenī līdz tam nonākt. Jebkas, kur dzīvē tu pieredzi jaunu izglītošanās iespēju, ir dāvana.
Kādi bija galvenie izaicinājumi, filmējot šos mākslas darbus? Vai bija kaut kādas atšķirības no jebkāda cita dokumentālā kino filmēšanas?
Andrejs Rudzāts: Uzdevums nepavisam nebija vienkāršs, jo filmēt mākslas darbus jau pats par sevi ir ļoti sarežģīts žanrs, jo mākslinieki vienmēr (paldies Dievam, ka lielākā daļa viņu nebija klāt) ir superpedantiski un rūpīgi izturas pret katru milimetru savā darbā. Viņi, godīgi sakot, neuzticas nekādiem filmētājiem, nekādiem blakus cilvēkiem, jo uzskata, ka viss viņiem ir gatavs, viss ir uztaisīts, un jebkura iejaukšanās vai manipulācija ar viņu darbu izraisa svētas dusmas, tāpēc mums bija ļoti uzmanīgi jāskatās un jāmēģina šos darbus izprast, jāmēģina skatīties ar neitrāla vērotāja acīm, īpaši nemēģinot pasniegt kaut kādas savas idejas.
Dāvis Sīmanis: No filmēšanas viedokļa – kamera ir tā, kas šos darbus lielā mērā atdzīvina. Mēģinājums pietuvoties ar kameras skatienu darbiem savā ziņā ir atbilde tam, kā vispār māksla var tikt eksponēta kino. Es domāju, Andrejs ļoti precīzi trāpīja – bija iespēja visu novērot ar kameras aci, kas kustas pretī tavam darbam. Šī vizuālā pieredze ir tā, kas šo filmu padara par meditatīvu kinematogrāfiskas izstādes apmeklējumu.
Tā kā šobrīd atkal ir apturēta kinoteātru darbība, piemēram, filma “Gads pirms kara” šobrīd savu izrādīšanu Latvijā vēl tikai gaida, ko jums nozīmē šī piespiedu pauze?
Dāvis Sīmanis: Ņemot vērā, ka es vispār šobrīd esmu savā ziņā vīlies Latvijas sabiedrībā, tā ir tāda tumša, bezizejas sajūta par to, ka neesam bijuši pietiekami izglītoti, pietiekami labi sagatavoti tam, lai kopīgi pārvarētu kādas lielas kataklizmas. Šajā gadījumā Covid-19 krīzi, un šajā kontekstā šķiet, ka filmas ir kaut kas ne tik nozīmīgs. Vienmēr liekas, ka ir kaut kas salīdzināms – cilvēku dzīvības un kino skatīšanās.
No šī viedokļa, protams, saproti, ka tev arī jābūt sociāli atbildīgam un nevari pārāk pārdzīvot, bērt sev pelnus uz galvas tikai tādēļ, ka tava filma vēl nav parādīta.
No otras puses, ir tā dīvainā un pretrunīgā sajūta par to, ka filma jau diezgan ilgi, kopš šī gada sākuma ceļo pa pasaules festivāliem, bet joprojām nav piedzīvojusi tādu īstu kinoteātra pirmizrādi pati savā valstī, kur tā ir veidota, un ka mēs neesam spējuši sastapt vietējo skatītāju. Tā, protams, ir ļoti smaga sajūta tāpēc, ka filma autoriem savā ziņā izplēn, laiks iet, mēs turpinām darboties. Tā mēs šo filmu konstanti zaudējam. Nav bijis pat iespēju nonākt šajā dialogā ar vietējo skatītāju, parunāt par to, kā viņi uztver šo filmu, kā viņi uztver šos kontekstus, kas sasaista 20. gadsimta sākumu ar 21. gadsimta sākumu – laiku, kurā mēs paši dzīvojam. Tas ir skumji, jo skaidrs, ka filmu īstā dzīve ir uz kino ekrāna. Šī pieredze nav atsverama ar dažāda veida straumēšanas platformām vai citiem formātiem, kas ļauj skatīties mājās, digitālajā ekrānā. Tur ir pretrunīga sajūta – no vienas puses, šī sociālā atbildība, kas liek saprast situācijas nopietnību un pazemināt savas ambīcijas tikt visu laiku izrādītam, bet, no otras puses, tā skumjā nots par filmu – tā dzīvo kaut kur paralēlā pasaulē, bet šajā pasaulē, šajā valstī, šajā sabiedrībā viņa joprojām tā īsti neeksistē.
Andrejs Rudzāts: Es domāju, ka gan jau viss beigsies labi. Kaut kādā brīdī pandēmija būs galā un atkal viss mums būs – kino un viss pārējais. Vienīgais būtu labi, ja mēs kaut kādu mācību no tā iegūtu, jo domāju, ka tas, kas šobrīd notiek, ir ļoti nepatīkami un satraucoši. Varbūt īpaši tāpēc, ka šī pretstāvēšana, kādu var redzēt, rāda – kā sabiedrība patiesībā mēs esam ārkārtīgi sašķelta. Patiesībā ļoti liela cilvēku daļa nemaz nepiedalās mūsu valsts dzīvē un, iespējams, viņiem mūsu filmas nemaz nav vajadzīgas. Jāsaka, ka ir diezgan šokējoši to ieraudzīt, un baidos, ka tam saknes ir ļoti, ļoti dziļas. Varbūt pat desmitiem gadu mēs esam gājuši līdz šim brīdim, bet šobrīd mums ir iespēja paskatīties plašāk, tik ļoti nekarot vienam ar otru un saprast, kāpēc ir šī plaisa un kur tā slēpjas, jo ir skaidrs, ka tāda ir.
Vai, jūsuprāt, kino var piemist dziedējošā funkcija, par sabiedrību runājot?
Dāvis Sīmanis: Domāju, noteikti, bet šī dziedējošā funkcija kino var piemist tajā brīdī, kad sabiedrība dzīvo normālā režīmā, kur kino ir pieejams, kur tas sastop skatītāju, kur iespējams dialogs starp filmu veidotājiem un skatītājiem, nevis tad, kad mēs dzīvojam krīzes režīmā. Tā sašķeltība slēpjas tajā, ka patiešām ir daļa sabiedrības grupu, kas piespiedu kārtā vai vēsturiski marginalizētas.
Vienlaikus mēs varam saprast to, ka ir arī daļa sabiedrības, kas vienkārši ir nedomājoši muļķi, un ar tiem diemžēl pat ar kino palīdzību nekādā veidā dialogu neizveidosim.
Es ceru, ka tā būs svarīgākā mācība, kas nāks pēc tam, kad šī pandēmija būs beigusies savā aktīvajā veidā, bet būs šī postpandēmijas sabiedrība. Man liekas, svarīgākā lieta ir izglītība, konstanta izglītošanās – jebkuram cilvēkam, vai tas ir cilvēks, kurš vēl ir savos jaunības gados, vai vecāks cilvēks. Tur kino var nospēlēt ļoti lielu lomu, jo kino satur sevī ne tikai māksliniecisko, bet arī izglītojošo vērtību.
Vai ir kas tāds, ko jūs vēl nekad neesat kopā darījuši kino sfērā un ko gribētu pamēģināt?
Andrejs Rudzāts: Katra jauna filma nes jaunu pieredzi. Bet tas ir pretrunīgi, jo it kā skaitās, ka jebkurš mākslinieks, režisors vai gleznotājs visu mūžu taisa vienu ideālo gleznu vai ideālo filmu. Būtībā katra nākamā filma ir tikai nedaudz savādāks meklējums, bet jāsaka, ka pašiem tādas sajūtas nepavisam nav. Liekas, ka šī jaunā filma būs kaut kas nebijis, ko mēs vēl neesam darījuši. Un ar katru filmu ir tieši tāda pati sajūta.
Dāvis Sīmanis: Retrospektīvi atgriežoties pie “Gads pirms kara”, jāsaka godīgi –
šī filma bija pārsteigums arī pašiem, ņemot vērā, ka mēs jau tik ilgi darbojamies kopā un pat esam savā veidā nosaukuši stilu, kurā mēs strādājam, dēvējot to par nekro-romantismu.
Un pēkšņi radās filma, kur mēs ļāvām sev kaut kādu pilnīgi cita veida pieredzi gan filmējot, gan domājot par šo filmu. No šī rakursa tā varbūt arī ir tā lielākā vēlme – mēs pēkšņi sapratīsim, ka ir iespējams kaut kā citādāk, ir iespējams tā, kā mēs neesam līdz tam domājuši vai taisījuši, un tas ir tas, kur tā jaunā filma var piedzimt.
