Vai šodienas pasaulē visiem ir jādod vārds? Saruna ar fotožurnālistu Intu Kalniņu

Laura Jēkabsone: Kas fotogrāfiju starp neskaitāmām citām padara veiksmīgu?

Ints Kalniņš: Es piederu pie tiem fotogrāfiem, kuri uzskata, ka visu izšķir auditorija. Tie stāsti, kas tiek stāstīti atbilstoši auditorijas dzīves pieredzei, izpratnei un estētiskajiem uzskatiem, parasti izrādās arī visveiksmīgākie. Auditorija ir tā, kas fotogrāfiju, kā saka mūsdienās, padara viral, sevišķi sociālajos tīklos. Fotogrāfs var domāt, ka viņa fotogrāfija ir īpaša, taču ir reizes, kad auditorijas reakcija ir nekāda. Fotogrāfiju veidošanā galvenais ir veiksme būt īstajā vietā un īstajā laikā.

Varētu teikt, ka fotogrāfa darbs ir visvieglākais darbs pasaulē, jo tas ir darbs ar vienu pirkstu.

Kas jūs aizveda līdz fotografēšanai?

Es sāku fotografēt, kad studēju Latvijas Universitātē vēsturniekos – ilgas studijas piecu gadu garumā. Šķiet, ka tas bija otrajā kursā. Manā jaunībā pēc augstskolas beigšanas bija obligātie nosūtījumi darbā. Mani nosūtīja strādāt par vēstures skolotāju cietumā. Kādu laiku, kā pats smejos, pavadīju cietumā. Tad pavisam nejauši viena mana kursabiedra brālis, kurš tobrīd jau strādāja medijos par fotogrāfu, palūdza man uzņemt fotogrāfiju sporta avīzei, viņam pašam laikam bija dzimšanas diena. Tā pirmā publicētā fotogrāfija… nu, bija, kā bija. Neskatoties uz to, kad nākamajā dienā ieraudzīju fotogrāfiju avīzē ar manu parakstu, āķis bija lūpā.

Nezinu, kādā veidā, bet bez jebkādām akreditācijām tiku uz toreiz populāras basketbola komandas “VEF” spēli, kas spēlēja PSRS čempionātā.

Man izdevās uzņemt lielisku fotogrāfiju ar basketbolistu lēcienā uz grozu ar bumbu rokās. Nākamajā dienā tā rotāja sporta avīzes “Sports” pirmo lappusi. Kopš tā brīža atpakaļceļa vairs nebija. Sākumā darbojos kā darbinieks ar līgumu bez pamata algas vakara avīzēm, tad kādu laiku pastrādāju avīzē “Sports”. Toreiz pastāvēja informācijas aģentūra “LATINFORM”, tagad “LETA”, – tur padarbojos foto hronikā, un tā tas viss sākās.

Vai ar savu pirmo fotoaparātu jums saistās kādas īpašas atmiņas?

Mans pirmais fotoaparāts, ja atminos pareizi, bija tāds lielformāta filmas divu objektīvu aparāts “Люби́тель”, ar kuru bija iespējams uzņemt diezgan kvalitatīvas fotogrāfijas. Pēc tam, kad sāku fotografēšanai pievērsties nopietnāk, iegādājos “Zenit”, kas bija labākais, ko tolaik varēja dabūt. Mans pirmais profesionālais fotoaparāts savukārt bija austrumvācu “Praktica”, un tikai astoņdesmito gadu beigās manās rokās sāka nokļūt arvien glaunāks foto aprīkojums.

1989. gadā jūs pievienojāties pirmajam neatkarīgajam Latvijas laikrakstam “Atmoda”.

Tas man bija liels solis – aiziet uz pirmo neatkarīgo laikrakstu “Atmoda”, kurā darbojos no 1989. gada marta līdz 1991. gada novembrim un kas bija viens no ražīgākajiem laikiem manā profesionālajā darbībā.

Trešā Atmoda gan man, gan daudziem citiem fotožurnālistiem ļāva saprast vairākas nozīmīgas lietas.

Tā arī izklīdināja daudzus mītus par to, ko sabiedrība iepriekš bija domājusi par žurnālistiku un ko nozīmē uzticēties citiem cilvēkiem.

Helsinki-86” grupas dalībnieki Rolands Silaraups un Eva Biteniece 1987. gada 14. jūnijā pirmajā pretpadomju demonstrācija pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Ar “Atmodu” bija tā – man nekur “nevajadzēja” iet un braukt. Es domāju, ka līdz pat šim brīdim “Atmoda” ir bijis pats unikālākais medijs Latvijas vēsturē, kurš fotožurnālistiem dāvāja pilnīgu brīvību. Tajā laikā “Atmodai” bija arī ļoti labs finansiālais stāvoklis, tirāžas bija milzīgas. Tādējādi laikraksts varēja finansēt braucienus – lidmašīnu biļetes un viesnīcas bija lētas, tikai to jau nebija, tāpēc priekš mūsu braucieniem tika izstrādāta vesela sistēma. Tika domāts par to, kā mums tikt lidmašīnā un kur pārlaist nakti. Visu mūžu esmu bijis pateicīgs “Atmodas” redaktorei Elitai Veidemanei par brīvību, ko viņa deva saviem žurnālistiem.

Tagad Latvijas medijos tas ir liels retums – fotogrāfiem parasti tiek doti noteikti uzdevumi, un izvēles iespējas ir diezgan minimālas.

Tas bija fenomenāli raibs un intensīvs manas dzīves laiks ar daudziem braucieniem pa agrākās Padomju Savienības teritoriju, kur viss juka un bruka. Sākās dažādi konflikti, piemēram, Karabahā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts, kā arī dažādi strīdi ar opozīciju, piemēram, Padomju Gruzijā, kas beidzās 1991. gada Ziemassvētkos ar apšaudi pilsētas centrā pie prezidenta pils – to visu piedzīvoju ar fotoaparātu rokās. Vēlāk viss kļuva vairāk vai mazāk civilizēts.

1991. gadā jūs bijāt starp tajā laikā pirmās neatkarīgās ziņu foto aģentūras postpadomju valstīs “A.F.I.“ dibinātājiem. Kā šīs aģentūras izveide ietekmējusi fotožurnālistikas attīstību Latvijā?

Tā bija mana ideja. Tas, kas Latvijā šajā jomā pastāv šobrīd, faktiski ir “A.F.I.” klons. Pašreizējo sistēmu klonēja kādreizējais “A.F.I.” darbinieks Elmārs Rudzītis, sākot strādāt foto aģentūrā “F64”. Tieši tādi paši principi ir “LETA” fotohronikā, jo tur strādā arī bijusī “A.F.I.” foto redaktore. Jau no paša sākuma aģentūra sadarbojās ar starptautiskām aģentūrām, tai skaitā “Reuters” un “European Pressphoto Agency”. Man bija zināma pieredze, ar mums strādāja ļoti labi ģimenes draugi, vieni no tā laika Padomju Savienības un arī šī brīža Krievijas labākajiem fotogrāfiem un fotogrāfijas menedžeriem.

Es uzskatu, ka “A.F.I.” Latvijas fotožurnālistiem lika sajust to, kas tiek atzinīgi vērtēts pasaules līmeņa presē, un ienesa mūsu fotožurnālistikā pasaules elpu, citādu dinamiku un estētiku.

Kuras fotogrāfijas vai foto projekti jūsu profesionālās karjeras laikā jums bijuši nozīmīgākie?

Es piederu pie tiem fotožurnālistiem, kuri uzskata: “Tu esi tieši tik labs un nozīmīgs, cik laba un nozīmīga ir tava pēdējā publicētā fotogrāfija”. Fotožurnālistika lielākoties ir tāds viendienīgs projekts. Notikumi mainās – šodien svarīgs ir viens, rīt jau kas cits. Jāsaka, ka es īpaši uz saviem darbiem atpakaļ neskatos. Mana pagājušajā gadā visvairāk publicētā fotogrāfija pasaules presē bija viens no “Danske Bank” ēkas stūriem Tallinā – saistībā ar šo banku Baltijas mērogā bija aktuāls milzīgs naudas atmazgāšanas skandāls, kas pasauli visvairāk arī interesēja. Protams, ja Putins vai Tramps šogad neapmeklēs Igauniju, šis reģions būs ārpus globālo ziņu aprites. Iespējams, labi, ka tā. Te viss ir mierīgi – nav zemestrīču, orkānu, sabiedrība ir samērā miermīlīga, nenotiek asiņainas sadursmes, kā tas pašlaik ir Francijā, vai vardarbīgas demonstrācijas kā Vācijā.

Lai dabūtu Pulicera balvu, ir jāpārvācas kaut kur citur.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem jums ir nācies saskarties?

Kā jau minēju, aiziešana no aģentūras “LATINFORM” uz laikrakstu “Atmoda” bija milzīgs izaicinājums. Aptuveni septiņdesmit procentu no cilvēkiem, kas bija man apkārt, mēģināja mani atrunāt – tas esot bīstami, neviens nezinot, kā tas var beigties, arī pašreizējā alga ir laba. Runājot par mūsdienām – mācos profesionālā līmenī filmēt video, darboties ar skaņu un radošajiem paņēmieniem, veidot stāstus un skriptus. Arī 65 gadu vecumā ir jāmācās.

Protams, man mašīnā vienmēr līdzi ir aizsargekipējums. Visu nopietnu mediju stratēģija to ietver.

Šobrīd jautājums nav par to, vai terorisms varētu atnākt līdz noteiktai valstij, bet gan par to, kad.

Tāpēc arī nopietnie mediji sūta savus darbiniekus uz tā saucamo “hostile environment training”, kas ir treniņš darbam kara un terorisma apstākļos. Aizsargekipējumu esmu izmantojis vienreiz, kad bija iespēja ar amerikāņu desantniekiem piedalīties šaušanas apmācībā ar īstām lodēm. Tajos pašos deviņdesmitajos gados arī ir bijušas bīstamas situācijas, piemēram, Karabahā – lecu ārā no mašīnas, sēdēju ar kameru krūmos un klausījos, vai kaut kas nesvilpj garām. Toreiz gan svarīgāks bija jaunības adrenalīns, nevis bruņas. Biju dulls un traks, par mani pārdzīvoja ģimene, taču ne es pats.

Fotogrāfi un video operatori filmē NATO gaisa patrulēšanas misijas lidmašīnas virs Lietuvas. 2015 .gada 20. maijs.

Gan jūsu sieva, gan dēls nodarbojas ar fotografēšanu. Kā tas ir – būt fotogrāfu ģimenē?

Kā mēs jokojam, mūsu ģimenē ir tikai viens vienīgs normāls cilvēks – mūsu meita, kura ir tiesnese. No vienas puses, mūsu ģimenē ir viegli komunicēt, jo visi trīs strādājam ziņu fotožurnālistikā. No otras puses, zināma iekšējā konkurence ir – visiem jau kādreiz patīk pazīmēties. Protams, tas pa jokam. Īstenībā dažādās profesionālās situācijās varam viens otram palīdzēt. Dēls ir teicis, ka viņš ļoti daudz ir iemācījies no manis. Kādreiz, kad mācu par daudz, viņš gan var palikt dusmīgs… pats arī smejoties saprotu, ka nevar vairāk mācīt, tad konkurence paliks lielāka. Ja man blakus ir dēls, tas neļauj atslābināties.

Par mani un sievu ir mīļi jokots, ka mēs esam muļķi, jo palaidām garām meitas kāzas. Tajā dienā agrākais Japānas imperators bija ieradies vizītē Lietuvā.

Kolēģi teica, ka būtu varējuši piesegt, tomēr mēs aizbraucām un atpakaļ ieradāmies tikai uz viesību beigām ap pusnakti. Tā izpaužas tā grūtā izvēle starp profesionālo kretīnismu un pienākumiem pret tuviem cilvēkiem. Skatoties uz to citādāk, ik dienu tiek satikti ļoti daudzi un dažādi cilvēki.

Ja izdosies nofotografēt Donaldu Trampu, es savā dzīvē būšu nofotografējis sešus ASV prezidentus, sākot ar Bušu vecāko. Ir pieredzēti daudzi būtiski notikumi. Dzīve šajā profesijā noteikti nav garlaicīga, taču darbs paņem 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā – var mēģināt veidot personīgos plānus, taču vienmēr jābūt gatavam plānam B.

Ko fotogrāfam nozīmē būt vēsturiski būtisku notikumu epicentrā?

Tajā brīdī, kad strādāju, par tādām lietām netiek domāts. Tā vēsturiskā būtība izfiltrējas tikai pēc kāda laika – jā, es tur biju klāt un redzēju pats savām acīm. Darbības brīdī tiek domāts par kadru un to, kā tikt tuvāk, arī par loģistikas problēmām. Jo nozīmīgāks notikums, jo ierobežotāki noteikumi, vairāk kolēģu.

Bieži vien neviens jau nedomā, ka noteikts brīdis var būt vesels vēsturiskais pagrieziena punkts, kas var izšķirt nākotni.

Protams, ir zināms apmierinājums par šo iespēju, ko dzīve man ir sniegusi.

Vai fotožurnālistika ir sociālā misija?

Tai vajadzētu būt, bet lēmumus medijos pieņem nevis fotožurnālisti, bet gan citi cilvēki. Visiem ietekmīgiem medijiem ir gan rakstītās, gan nerakstītās redakcionālās politikas. Galvenie redaktori, nodaļu redaktori un viedokļu redaktori ir ar lielāku ietekmi. Protams, fotožurnālistikai piemīt sociāli atbildīga funkcija, tai jāprot dot vārds tiem, kam tas netiek dots.

Lai gan, vai šodienas pasaulē visiem ir jādod vārds, arī teroristiem?

Mūsdienās pasaule ir tik sarežģīta. Es nedomāju, ka kādam ir viennozīmīga atbilde uz šo jautājumu. Ir jācenšas būt godīgam pret savu sirdsapziņu, taču tajā pašā laikā jārēķinās ar to, ka gala vārds pieder kādam citam. Kā jau iepriekš minēju, arī auditorijai ir ļoti liela nozīme, sevišķi šajā laikā, kad mediji atrodas diezgan lielā finansiālajā krīzē un ķeras pie jebkura salmiņa. Tādējādi bieži vien daudziem cilvēkiem var likties, ka nemitīgi tiek publicēts kaut kas neinteresants un sociāli neatbildīgs.

Kanu Karabahas armēņu bruņotās vienības kareivis apskata  pasažieru autobusu, kura pasažieri nogalināti vai ievainot pretinieku bruņotā uzbrukumā no slēpņa. 1990. gads.

Kopš 2006. gada jūs esat globālās ziņu aģentūras “Reuters” vienīgais fotogrāfs Baltijā un kopš 2012. gada – arī Skandināvijas valstīs. Ko jums nozīmē šī prestižā pozīcija?

Pirms tam es sešus gadus biju “Latvijas Vēstneša” valdes priekšsēdētājs. Mūsu kolektīvs veica šīs organizācijas totālu pārbūvi. Likumi.lv ir mana personīgā ideja, strādāju arī pie kvalitātes vadības sistēmas izveides. Tajā laikā, man šķiet, nomainījās piecas valdības. Parasti jauna valdība nāk ar jaunām idejām un jauniem cilvēkiem, tomēr man izdevās pārliecināt visus par to ceļu, kas “Latvijas Vēstnesim” ejams. Pēc tā visa es jutos izsmelts, un man bija drusciņ garlaicīgi. Tad kaut kā nejauši nāca šis piedāvājums un es sapratu, ka ir jāuztaisa “downgrade” – no liela priekšnieka jākļūst par mazu skrūvīti lielā mehānismā. Domāju, ka tā bija pareizā izvēle.

Visiem, kuri strādā lielajās aģentūrās, šīs pozīcijas nosacījumi vairāk vai mazāk ir vienādi. Ir jāseko līdzi savam reģionam, par ko fotogrāfs ir atbildīgs, sākot no politikas, ekonomikas, sporta un kultūras notikumiem līdz pat sociālajām tendencēm, iespējamajām spriedzēm, skaistajiem un jocīgajiem stāstiem. Neviens no redakcijas neko priekšā neteiks. Ir jāpārzina angļu valoda, ir jābūt arī autovadītāja tiesībām, jo nevienam šoferis netiek piešķirts. Protams, ir jābūt profesionālam fotogrāfam, taču laikam tas nav pats galvenais – ir jābūt arī gudram un analītiskam, jebkurā reģionā svarīga ir arī augstākā izglītība. Man šis darbs komplektā ar lekciju kursa lasīšanu palīdz uzturēt formā smadzenes. Ar gadiem tās var kļūt arvien slinkākas un sākt iedomāties, ka ir ļoti gudras un nekas jauns nav jāizzina, kas ir absolūtas muļķības.

Bieži vien tās pat nežēlīgā veidā jāpiespiež uzņemt jaunu informāciju – gan par tehnoloģijām, gan tendencēm mediju tirgū vai globālos procesos.

Šobrīd vairāk nekā jebkad nozīme ir haosa teorijai – neliels taureņa spārnu vēziens Amazones mūžamežos var izraisīt orkānu pavisam pretējā zemeslodes pusē, tāpēc fotožurnālistam ir jāmāk domāt un strādāt analītiski – viņš ir ne tikai knipsētājs, bet arī domājoša personība.

Jūs, atšķirībā no daudziem citiem fotožurnālistiem, nepiedalāties fotokonkursos. Kādēļ?

Visi konkursi ir ļoti subjektīvi, katram virsū ir kaut kāda matrica. To pašu Pulicera balvu pēdējos gados iegūst tikai lieli kolektīvi projekti, piemēram, par bēgļiem. Man šķiet, ja fotožurnālista fotogrāfijas regulāri parādās milzīgai auditorijai, kādas tās ir laikrakstiem “The New York Times”, “The Guardian” vai “The Washington Post”, tas ir daudz būtiskāk nekā savu ambīciju apmierināšana.

Ļoti daudzi fotožurnālisti fotogrāfē, vienlaikus domājot par to, kā izveidot bildītes izstādei vai uzvarēt kādā konkursā, kas, manuprāt, ir galīgi garām.

Mani tas nekad nav interesējis. Tā vietā, lai grimtu savā arhīvā un meklētu, kas īpašs pērnajā gadā ir fotografēts, es varu laiku pavadīt lietderīgāk un veidot jaunas fotogrāfijas. Katram savs, tā teikt.

ASV prezidents Bils Klintons ar sievu Hilariju iekāpj prezidenta lidmašīnā pēc viņu vizītes Latvijā 1994. gada 6. jūlijā Rīgā.

Latvijā noteikti nav daudz fotogrāfu, kuru fotogrāfijas būtu publicētas tik daudzos starptautiski nozīmīgos medijos, kā jūsējās. Kāda ir veiksmīgas fotožurnālistikas karjeras atslēga?

Atzīšana ir patīkama, taču tas jau atkal ir subjektīvs process – ne vienmēr es izvēlētos tās pašas sevis veidotās fotogrāfijas, kuras izvēlas šie mediji. Tas, ka fotogrāfija tiek izvēlēta, nenozīmē, ka tā ir laba. Varbūt tā vienkārši īstajā brīdī un īstajā vietā iekrīt acīs redaktoram. Veiksmīgas fotožurnālistikas karjeras atslēga ir smadzenes – tā ir augstākā izglītība, spēja strādāt ar informāciju un spēja pastāstīt stāstu ar fotogrāfijas palīdzību.

Arī fiziķis, ķīmiķis un matemātiķis var būt labs fotogrāfs.

Manā jaunībā studijas iemācīja iegūt informāciju, apstrādāt to un izdarīt secinājumus, kas šajā profesijā ir nepieciešams. Ceru, ka tā ir arī mūsdienās. Agrāk atrast informāciju bija ļoti grūti, tagad problēma ir informācijas lavīna – galvenais ir spēt atlasīt vajadzīgo un vērtīgo.

Ko jums sanācis fotografēt visvairāk, un ko jums patīk fotografēt vislabāk?

Vislabāk man patīk fotografēt sportu, laikam jau to arī ir sanācis fotografēt visvairāk. Visu laiku ir jākoncentrējas, sports ir ļoti dinamisks. Jāmin izņēmums, kas laikam ir tas, ko divu nedēļu nogriezumā man ir sanācis fotografēt visvairāk no rīta līdz vakaram olimpiskajās spēlēs – kērlings. Lai gan arī tad ir jākoncentrējas, jo pat kērlingā ir izšķirošie momenti. Vistuvāk manai sirdij stāv futbols. Tas ir labs ar to, ka ir liels laukums un nekad nevar zināt, kurā vietā kas notiks – 90 minūšu garumā, parasti pat vairāk, ir jābūt totālai koncentrācijai. Futbols nav vienveidīgs, gandrīz visi pārējie sporta veidi tādi ir – pat basketbolā iespējamo kombināciju nav tik daudz.

Vai kādai no jūsu fotogrāfijām ir izdevies mainīt jūsu skatu uz apkārtējo pasauli?

Jā, ir bijuši gadījumi ar atsevišķām personībām, kad attieksme pēc tikšanās ir mainījusies. Bieži vien pats interesantākais ir nevis pats notikums, bet tas, kas notiek pirms un pēc tā. Tad atmosfēra ir brīvāka un cilvēks var parādīt sevi citādā gaismā nekā, piemēram, intervijas laikā.

Tādās reizēs gan ir nācies gūt divējādu pieredzi – vai nu cilvēks sevi parādā labā gaismā, un es esmu izrādījies pārlieku skeptisks, vai arī sliktā gaismā.

Domāju, ka katrs fotožurnālists ir pieredzējis ko līdzīgu.

Reizēm šķiet, ka mūsdienu cilvēku vairs nespēj pārsteigt neviena fotogrāfija. Ko vēlas mūsdienu sabiedrība, un vai fotožurnālista pienākums ir šīs vēlmes ņemt vērā?

Ir miljons iespēju, kā gudri izvairīties no tā, ko cilvēks negrib darīt. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no medija, kurā tiek strādāts. Lielie mediji, piemēram, pamatā neizmanto strīdīgi vērtēto paparaci stilu, lai arī ir bijuši gadījumi, kad tāda tipa paņēmieni ir bijuši nepieciešami. Protams, nevis ar mērķi iejaukties cilvēku personīgajā dzīvē, bet gan gūt atbildes uz kādiem būtiskiem politiskiem vai ekonomiskiem jautājumiem. Ja fotožurnālists strādā lielā medijā, tur nav tādu problēmu, kā, piemēram “Kas Jauns” vai tamlīdzīgos.

Esmu pateicīgs, ka man nav jānodarbojas ar paparaci darbu, un es to nemaz nevarētu darīt, man tas riebtos. Mani ļoti kaitina, kad paparaci fotogrāfu dēļ sabiedrībā rodas negatīvi stereotipi par fotožurnālistiku kopumā.

Daudzi cilvēki nespēj atšķirt paparaci darbu no fotožurnālistikas.

Runājot par mūsu reģionu, te nav daudz ne atklātu, ne slēptu konfliktu. Pieņemsim, reģionā, kurā fotožurnālists reliģisko uzskatu dēļ nedrīkst veikt šo darbu, jebkurā brīdi ir iespēja to argumentēt. Nopietni mediji respektē žurnālistus un ar varu nevienu nespiež strādāt pie publikācijām, kas kaut kādā veidā varētu aizskart pašus žurnālistus vai kādu auditorijas daļu – tas ir svarīgs integritātes jautājums.

Kā fotožurnālistika ir mainījusies, kopš strādājat šajā profesijā?

Saturs ir ieguvis lielāku nozīmību. Agrāk, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit un vairāk, lielāka uzmanība tika pievērsta kvalitātei – fokusam, tehnikai. Strādāt mūsdienās ir ļoti viegli. Tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, ka iespējams strādāt tādos apstākļos, par kādiem pat sapņot nevarēja, piemēram, ierobežotas gaismas apstākļos. Šobrīd fotogrāfiju no notikuma vietas medijam iespējams nosūtīt aptuveni vienas līdz divu minūšu laikā, agrāk loģistika bija sarežģītāka. Mūsdienās ir arī bezgalīgs skaits platformu, kurās iespējams realizēties – var veidot savu “Instagram” profilu, blogu vai interneta lapu.

Ir gan cita problēma – ja kādreiz par labu fotogrāfiju maksāja pat tūkstošos, šobrīd par to var maksāt centus.

Industrijas finansiālā situācija kopumā ir kļuvusi daudz sliktāka. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri strādā citos labi apmaksātos darbos un var iegādāties kvalitatīvu aparatūru. Arī viņi medijiem var piedāvāt savas fotogrāfijas, palūdzot zem tām ierakstīt viņu uzvārdu bez samaksas. Situācija ir dramatiski mainījusies. Ja pirms gadiem trīsdesmit fotožurnālistam vajadzēja būt arī mazliet alķīmiķim un mācēt pareizi attīstīt filmiņu un dažādas iespējas bija ierobežotas, tagad tas praktiski nav no svara. Pamatā tas ir labi, jo fotožurnālistikā ienāk ļoti daudz talantīgu cilvēku.

Kādi ir galvenie fotogrāfiju veidošanas klupšanas akmeņi, un kas spētu uzlabot mūsdienu fotožurnālistikas industriju?

Situācija varētu mainīties, ja mediji beidzot kaut kādā pozitīvā veidā atrisinātu savus biznesa modeļus, jo šobrīd visi cīnās ar naudas trūkumu. Daudzi digitālie mediji ir sākuši piedāvāt maksas saturu, piemēram, ''Delfi, un viņiem ar to veicoties necerēti labi.

Ja mediji atrastu tādu biznesa modeli, kas ļautu monetizēt saturu, pieņemu, ka šī ekonomiskā situācija varētu mainīties visiem žurnālistiem kopumā.

Galvenais klupšanas akmens noteikti ir zināšanu trūkums. Latvijas mediji saviem fotožurnālistiem varētu dot pēc iespējas lielāku radošo brīvību un mudināt tos strādāt pie individuāliem projektiem, kā arī apgūt citas prasmes, kaut ziņu rakstīšanu. Ja situācija nemainīsies, pieņemu, ka pēc ilgāka laika fokusā būs universāls žurnālists, kurš rakstīs stāstu, kā arī uzfotografēs un uzfilmēs stāstam.

Ja jūs varētu ar fotografēšanu paveikt ko tādu, ko jūs vai citi vēl nav paveikuši, kas tas būtu?

Manuprāt, mūsdienās vairs nebūtu iespējams izveidot kaut ko tik oriģinālu, ko neviens vēl nav paveicis. Ir fotografēts visur – kosmosā, virs un zem zemes, virs un zem ūdens, cik nu vien tas ir fiziski iespējams.

Esmu savā dzīvē redzējis tik daudz – lai jau kādam citam tiek tas vēl neizzinātais.