Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Lai to izdarītu, tas pat veicina stereotipu atražošanu, jo cilvēkiem jau glaimo, ka – ahā, re, šo es atpazīstu. Bet, ja pasaka, ka – vikingiem nebija ragu pie bruņucepurēm! Zobens nesvēra 15 kilogramus! Bruņinieku zirgā neuzcēla ar ceļamkrānu! Senlatvieši negāja linu krekliņā un pastaliņās pret visu dzīvo nīstošo un gaismu absorbējošo Melno bruņinieku, viņiem arī bija bruņas, nevis prievītes un stabulītes! – Ko? Senlatviešu nemaz nebija?! Kas notiek, ar ko tie vēsturnieki tur nodarbojas, nekas neatbilst jau esošajiem priekšstatiem…
Kā šodien lielākās aplamības saražojušos jāizceļ seriāls "Vikingi" un tā ietekmē tapušās mūsmāju šausmas "Nameja gredzens".
Jā, vikingiem nebija ragu pie bruņucepurēm. Un krustnešiem arī ne – te ir atstājis savu ietekmi kino klasiķis Eizenšteins ar savu "Aleksandru Ņevski" (ar veselu, kā nozares iekšienē smejamies, krustnešu – "ragulopu" izlasi).
Vispār jau no ragiem dzēra, nevis tos kabināja pie cepures, lai vieglāk aizķert ar ieroci.
Bruņucepures kala tā, lai cirtieni noslīdētu. Zobeni nesvēra ne 15, nedz arī 5 kilogramus, vidējais vikingu laikmeta zobens svēra ap 1,1–1,2 kilogramiem, pat mazāk.
Vissmagākie ir ap 1,5 kilogramu. Latvijā arī tādi daži ir atrasti. Tie bija plāni, izturīgi. Un grope tajā nav nekāda “asinsrene”, lai novērstu asiņu šķīšanu kautiņa laikā – tā ir rieva stiprībai un sānu lieces novēršanai, un svara mazināšanai. Tāpat mīts par nēsāšanu aiz muguras – pamēģiniet pēc izvicināšanās, nezaudējot cilvēka cieņu, ielikt to atpakaļ makstī.
Savukārt viduslaiku bruņinieks savām prasmēm trenējās no bērnības, bruņas bija kā otra āda, tajās labi trenēts indivīds mierīgi var mest kūleņus, un viss ir lieliski. Vikingu laikmeta bruņukrekls svēra mazliet zem 10 kilogramiem, vēlāk plākšņu bruņas ap un nedaudz virs 20 kilogramiem viss kopā. Bet jāņem vērā, ka uzvilktā veidā svars sadalās, neviens jau nemēģina celt reizē šo kopsvaru.
Ļoti daudz dīvainu priekšstatu ir par Latvijas teritorijas iedzīvotājiem krusta karu laikā – tāds ļoti garīgs, pacifistisks hipijs ar prievītēm un koklēm linu krekliņā. Vēlams attēlot spirālīšu cepures izstrādājumā ar lāča ausīm. Konstruētā cepure (Brāļu kapi, Brīvības piemineklis) ir atspulgs no 19. gadsimta, vienu no pirmajiem vietējo hipotētiskajiem attēlojumiem, ko veica tā brīža vācu tautības pētnieki laikā, kad īsti vēl nebija pat uzkrāts materiāls un neviens jau droši nezināja, kā tad tie vietējie izskatījās. Patiesībā tie ir mākslīgi sakonstruēti, pagātnē izjukuša latgaļu sieviešu grīstes vainaga spirāles un skārda cilindriņi.
Bruņas vietējiem karotājiem bija pazīstamas, bet, kā Indriķa hronikā jau minēts – lietotas mazākā mērā, salīdzinot ar ienācējiem, jo taktika jau bija cita. Krusta karu laikā netika smādētas arī trofejas.
"Vikingi" un "Namejs" – tā ir tāda savdabīga pagātnes atspoguļošana caur hipsteru subkultūras atribūtiku
– izskūtie deniņi, franču bizes, ārējās šuves, tetovējumi, princips – "bruņucepures ir priekš mīkstajiem" un pilnīgi (piedošanu!) idiotiskās melnās ādas-ādas-ādas ar kniedēm. Rodas priekšstats, it kā būtu aplaupīts kāds sadomazohistu veikals.
Protams, dzīvajā interpretācijā nodevas laikmetam ir neizbēgamas, izpratne mainās laikam līdzi, un tas ir cilvēciski, 70. gadu filmu robotiņi taču arī skraidīja kļošenēs, un tagad tas liekas tik bezgala smieklīgi un ērmīgi. Savulaik kādā austrumu ēstuvē aizdomājos, ko gan man atgādina paklājiņš zem trauciņa. Jā, “bruņas” no šī veida seriāliem. Šķiet, tagad tiem brīnumiem būs jāievieš apzīmējums "bruņu izstrādājums".
Pats pēdējais temats par mītiem šodien – "senlatviešu" nav! Uzdošu jautājumu. Kā aizskart trīs jomu pētniekus ar teikumu? Ar frāzi "uz akmens sēdēja senlatvietis un skatījās, kā aug zāle". Pretī vēsturnieki, arheologi, biologi un ģeologi dusmīgi kliedz pretī – muļķības! Viņiem visiem un katram ir nosaukumi!
Senlatviešu nav – ir kurši, lībieši, zemgaļi, latgaļi un sēļi.
Šāds formāts ir arī pieejamāks ikvienam, kas grib pamēģināt iziet aizvēsturisko prasmju kursu: apstrādāt kramu, izgatavot neolīta loku, iegūt dabīgās šķiedras, uzpīt zvejas tīklu, izvārīt senās ziepes, izliet bronzas cirvīti vai aproci un caur to mācīties kritisko domāšanu pret pagātni.
