Braslas filmas raksturo tematiskā un noskaņu daudzveidība. Starp tām ir drāmas un kostīmfilmas Latvijas lauku ainavās, mīlestība ļoti dažādās tonalitātes gan pilsētā, gan laukos, kā arī dinamiskas, sirsnīgas ģimenes filmas, kuras var skatīties atkal un atkal.
Jo vairāk filmu noskatījos, jo vairāk manī nostiprinājās doma, ka starp literatūru un Braslas kino ir spēcīga saikne.
Tā izpaužas gan tematiskajā ietvarā, jo liela daļa no režisora darbiem savu iedvesmu smēlušies Regīnas Ezeras, Jāņa Jaunsudrabiņa, brāļu Kaudzīšu literārajos darbos, gan arī pašu filmu stāstījuma formā, kurā vienmēr meklējams kas oriģināls. Skatīties Braslas filmas – "Ezera sonāti" (1976), "Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku" (1980), "Ziemassvētku jampadraci" (1993) – ir kā lasīt romānu un būt pārsteigtam par to, cik strauji izdevies iegrimt tā sižetiskajos pavērsienos.
Vara Braslas kolēģi ir bieži pieminējuši faktu, ka režisoram nav bijis bail savās filmās iekļaut bērnus. Tādiem darbiem kā, piemēram, "Ezera sonāte", bērnu klātbūtne piešķir vitalitāti un enerģiju citkārt nopietnā un jutekliskā stāstījumā. Kādā no intervijām Brasla arī teicis, ka bērns ir vislabākais katalizators par to, vai filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru tas raugās pasaulē. Līdzās gandrīz visiem pieaugušo tēliem ir dzirksteļojoši mazie, kas gan joko, gan veic nedarbus, gan bieži vien parāda pieaugušo attieksmes absurdumu.
Vara Braslas filmas uzņemtas 46 gadu laika griezumā. Taču Brasla kā otrais režisors, scenārists vai režisora asistents Latvijas kinovēsturē bijis aktīvi klātesošs vairāk nekā piecdesmit gadu. Ar viņa piedalīšanos tapušas gan filma "Ceplis" (1972), gan "Četri balti krekli (Elpojiet dziļi...)" (1967), gan "Vīrietis labākajos gados" (1977).
Mans ceļš Vara Braslas filmās sākās, vērojot Astrīdas Kairišas un Gunāra Cilinska tēlojumu filmā "Ezera sonāte". Filmu raksturo personiska spriedze, kas novērojama aktieru ķermeņos, žestos, sejās, tā arī portretē vienu no manām mīļākajām Braslas filmu ainām – filmas noslēgumu, kurā redzama Vijas neizpratne par Lauras izvēli un pretošanās ierastajai dzīvei, ar skatu uz sava likteņa nežēlību.
"Ezera sonāte" ir jūtu panorāma, kurā skarbais un skaistais mijas ar lauku dabu un mieru. Tā ir filma – literatūra.
Nākamā literārā strāvojuma filma, kas vienlaikus veidota ar laba humora devu, ir kostīmfilma trijās sērijās "Mērnieku laiki" (1991). Septiņdesmitajos gados Brasla ir otrais režisors Voldemāra Pūces kino versijai par pirmo romānu latviešu literatūras vēsturē. Jāpiezīmē, ka bieži vien šo mūsu literatūras stūrakmeni ierindas skolnieces un skolnieki (nevis tie, kas īpaši literāri un patīk skolotājām) atceras ar baltām šausmām. Varētu nojaust, ka Brasla, vērojot Pūces kino versiju par romānu un atrodoties tuvu filmas veidošanas procesam, ir pamazām izkristalizējis savu vīziju par "Mērnieku laiku" ekranizāciju. Un šajā gadījumā tā ir drīzāk Čaplina cienīga komēdija vai farss, nekā traģēdija, kurā sievietei gados ar zīdaini uz rokām visur ir kāds dramatisks pēdējais vārds sakāms un kuru noslēdz slīcināšanās un sirdi plosoša beigu mūzika.
Braslas "Mērnieku laikus" noskatoties, pat rodas vēlēšanās vēlreiz pamēģināt izlasīt šo romānu (jāpiebilst, ka nekad nebiju domājusi, ka kādreiz varētu teikt, ka vēlos lasīt "Mērnieku laikus").
Trešā literārā strāvojuma filma ir manas mīļākās bērnības grāmatas "Emīla nedarbi" ekranizācija. Emīls vispār ir mazliet akrobātisks gabals. Mazais Māris Zonnenbergs-Zambergs pielīdzināms Žanam Polam Belmondo, kurš pats savās filmās pildīja arī kaskadiera pienākumus. Aktieriem jākāpj uz jumtiem, jājāj ar zirgiem, jākrīt cauri logiem, lai turētu līdzi Lennebergas Emīla piedzīvojumiem un viņa vecāku pārdzīvojumiem. Grūti pat aptvert, cik dzelžaina plānošana bijusi nepieciešama katra nedarba filmēšanai. Taču filma ir dinamiska un jautra, tajā atrodams gan cilvēcīgums, gan labestība, gluži kā pašā Astrīdas Lindgrēnes romānā. Un tā notiek reti, bet
Braslas mazais Emīls ir pilnīga kopija varonim, kuru savā iztēlē biju portretējusi daudzajās Lindgrēnes darba lasīšanas reizēs.
Ar Braslas filmām ir kā ar pasaules līmeņa atlētiem vai mūziķiem: skatoties viņu sniegumu – skriešanu, peldēšanu, lēkšanu, vijoles spēli, klavierspēli – rodas iespaids, ka tas, ko šie cilvēki dara, ir kaut kas vienkāršs, ka tas tiek darīts ar vieglumu.
Arī šajās filmās sajūta ir līdzīga – scenāriju, režijas, operatora darba un aktieru sniegumu kopums ir tik organisks, ka šķiet pašsaprotams, taču patiesībā tas ir augsta līmeņa profesionālisms apvienojumā ar asprātību un izpratni par kinovalodas dažādajām formām.
Skatoties Braslas filmas, laba kino veidošana šķiet kaut kas viegli izdarāms, kaut kas pats par sevi saprotams.
Nule klajā nākusi LTV dokumentālā filma "Kā tev klājas, Vari?" par Vara Braslas pēdējā teātra iestudējuma tapšanu. Par režisora skatuves ceļu lasi un filmu skaties šeit.
