"Divdesmitgadnieku paaudzes romantisko jūtu sitkoms un raksturu bangas uz sēkļa. Jaunā Rīgas teātra aktiera un fotogrāfa Toma Harjo debija pilnmetrāžas aktierkino tapusi Pāvilostā kopā ar kursabiedriem, veidojot trīs dažādas romantisko attiecību vinjetes. Ņemot talkā gan ironiju, gan arī dokumentāli dzēlīgus novērojumus par savu paaudzi, lomas atveido aktieri Jānis Grūtups, Agate Krista, Marta Lovisa, Matīss Ozols, Sabīne Tīkmane un arī pats Harjo," teikts filmas aprakstā. "Sēklis" pirmizrādi piedzīvos 18. oktobrī Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā.
Henrieta Verhoustinska: Jūs visi esat piedalījušies pilnmetrāžas filmā "Sēklis". Filma vēl ir darba procesā, bet man bija iespēja to noskatīties, un tā stāsta par trim dažādiem pāriem, kuri sastopas vienā pasaules malā, jūras krastā. Kādēļ filmas nosaukums ir "Sēklis"?
Toms Harjo: Mēs to filmējām Pāvilostā, un visās lokācijās nepārtraukti fonā dzird jūras šalkoņu, tā ir pastāvīgi klāt. Kad mēs taisījām filmu, domājām par to, ko jūra nozīmē, ko šiem tēliem nozīmē jūra. Mēs izdomājām, ka jūra varētu būt sava veida mīlestības metafora, kur katram pārim ir citādākas attiecības. Viens ir jaunais, zaļais pāris, ko spēlē Matīss Ozols ar Agati Kristu. Viņi ņurko, peldas un bezbailīgi ļaujas viļņiem; savukārt sarkanais pāris, ko spēlēju es ar Martu Lovisu, – ir viena aina, kur mēs ieejam jūrā un brienam pa akmeņiem, un tas ir kaut kā sāpīgi. Tad ir cits pāris, ko spēlē šie abi, skaistā Sabīne Tīkmane un skaistais Jānis Grūtups, viņi vispār jūrā nepeldas.
Viņi peld ar laivu.
Toms Harjo: Viņi izbrauc ar laivu un noskatās tajā.
Tas "Sēklis" ir kā tāds slieksnis jūrā, ka tu vari iet dziļāk, bet tu vari iet seklāk. Tu esi uz tā sēkļa, un tu domā, vai tu iesi tālāk…
Filmas estētikā tu strādāji ar krāsām, tur ir dzeltenais pāris – Sabīne Tīkmane un Jānis Grūtups, zaļais pāris un sarkanais pāris. Kāpēc tev bija svarīga šī krāsu simbolika?
Toms Harjo: Īstenībā diezgan pragmatisku iemeslu dēļ. Es zināju, ka tā būs viena filma, tās nebūs trīs sērijas, līdz ar to, lai skatītājs var vieglāk izsekot līdzi, kuru stāstu mēs šobrīd skatāmies. Es zināju, ka mēs montēsim diezgan haotiski, nebūs strukturēti, visu laiku slēgsimies no viena uz otru. Pirmkārt, sajūtas, veidojas kaut kādas asociācijas par krāsu, kuru mēs parādām, tad mēs slēdzamies pie cita, lai vieglāk izsekot līdzi, un arī domājam par emocionālo dimensiju, ko iedod katrs pāris. Mums nejauši sanāca luksofors.
Sabīne Tīkmane: Stop, mēs gaidām, nekur nenonākam, un ir zaļais, aiziet. Es Tomam teicu, ka ir jātaisa plakāts kā luksofors.
Jānis Grūtups: Tas pilnīgi netīšām bija, par tām krāsām. Simbolika nebija apzināta, mēs īstenībā meklējām toņus. Mūsu pārim tas izgāja no vienas Sabīnes kleitas, no brūnās, kas nav dzeltena patiesībā, bet uz to pusi.
Sabīne Tīkmane: Jā, atradām, ka tas ir kaut kas maigs, kas mums der, kurā mēs jūtamies kā tie tēli. Tomam tas izgāja no krekla, tad gāja tālāk ar Martas kleitām, un viņiem tas arī bija no Agates zaļā krekla. Tikai tad, kad mēs jau filmējām, tikai tad mums saslēdzās tas luksofors.
Daudznozīmīgi izskatās. Par scenārija rakstīšanu – jūs visi un vēl Lolita Stūrmane, kas nepiedalās kā aktrise filmā, esat minēti kā scenārija autori. Ko tas īsti nozīmē, ka jūs visi rakstījāt savu dialogus?
Sabīne Tīkmane: Jā, praktiski tā arī bija. Mēs šodien braucām uz šejieni un domājām, kad sākās tas process, un man šķiet, ka mēs vienojāmies par martu, kurā mēs kopīgi…
Jānis Grūtups: Ir pat ļoti konkrēts datums, viens "Zoom".
Sabīne Tīkmane: Jā, un kaut kā mēs satikāmies kopā, un mums bija kopīgās sapulces "Zoom". Dzīvē mēs vienkārši tikāmies dzīvoklī un domājām, kas ir tas, ko mēs gribam stāstīt, kādi būs šie trīs stāsti, un meklējām idejas. Pēc tam jau individuāli un pa pāriem, reizi divās nedēļās, reizi mēnesī, biežāk, man šķiet, mēs atkal satikāmies visi kopā. Mēs ar Jāni atveram savu kladīti, ko esam sarakstījuši, un, kopīgi sarunājoties, atbalstījām viens otru. Kopīgi rakstījām, līdz vienojāmies par gala variantu un sūtījām Tomam, un viņš šo to vēl uzlaboja, lika to visu kopā, bet mēs visi katrs paši savu stāstu esam sarakstījuši.
Jānis Grūtups: Bet kopīgi arī tādā ziņā, ka pa pāriem. Piemēram, viņu dialogus es pirmo reizi ieraudzīju, kad mēs aizbraucām uz Pāvilostu un pirmajā vakarā, kad mēs lasījām cauri skriptu.
Sabīne Tīkmane: Tie ir ļoti personīgi stāsti, jo mēs viņus kopā esam kā autori uzrakstījuši. Pēc tam mēs ar Jāni domājām, kad bijām nofilmējuši filmu, kāpēc mēs uzrakstījām tieši tādus stāstus? No kurienes tas nāca, ka, piemēram, mūsu stāsts ir neizdevusies mīlestība, ka mēs uzrakstījām kaut ko.
Vai, jūsuprāt, attiecības un mīlestība tiešām ir tik sarežģītas, kādas tās ir šajā filmā? Vai tas tiešām ir tik mokoši?
Toms Harjo: Es domāju, ka patiesībā neviens no šiem stāstiem nav neizdevusies mīlestība. Lai arī viens pāris it kā šķiras, viens pāris ir attiecību sākuma posmā, un viens pāris tā arī nepieiet viens otram klāt un neuzsāk. Neviens no šiem gadījumiem, neviens no šiem stāstiem nav nelaimīga mīlestība. Katram no mums ir gadījums, kur mēs atceramies kādu attiecību sākuma posmu, kā esam iemīlējušies, mēs atceramies kaut kādu šķiršanos, un atceramies to brīdi, kad nepiegājām pie kāda klāt. Īstenība, man tiešām liekas, ka katrā no šāda veida situācijām ir kaut kas ārkārtīgi skaists un arī kaut kas ārkārtīgi sāpīgs. Arī sākumi vienmēr ir tik baisi un aizraujoši. Pat gadījums, kur tu nepiegāji pie kāda klāt, tu pēc desmit gadiem atcerēsies. Varbūt jau ar diviem bērniem un pilnīgi citā situācijā, bet nevis ar nožēlu, bet ka bija tāds gadījums. Tajā ir dzīvība, enerģija, ja filma ir par mīlestību, tad gribas domāt, ka tā ir neracionāla. Līdzko mēs mīlestību mēģinām racionalizēt, tad aiziet kaut kā… Pateikt – tagad mēs esam pāris, tagad mēs neesam pāris, tagad mēs esam ļoti pāris, un tagad mēs jau dzīvojam kopā, tagad mēs racionalizēsim, un tagad mēs to sakārtosim, bet īstenībā, līdzko tu domā, ka tu kaut ko sakārto, pēkšņi izrādās, ka nekas nav sakārtots.
Mīlestības neracionālā daba, – laikam par to gribējās tajā filmā, cik ļoti neparedzama tā ir...
Sabīne Tīkmane: Vispār tā kā tāds vēstījums mīlestībai.
Jānis Grūtups: Kad man prasa, par ko ir filma, tad es sarunu gaitā noformulēju, ka ir trīs vārdi par jūtām un mīlestību – beidzas, sākas un nesākas. Kad mēs Pāvilostā dzīvojām, man liekas, ka ar Agati Kristu runājām par lielo atšķirību, ko mēs spēlējam un ko viņi spēlē.
Ar kādām sajūtām jūs gaidāt pārvākšanos uz Jaunā Rīgas teātra veco ēku? Vai jūs esat tajā bijuši vēl tad, kad tā bija neskarta?
Jānis Grūtups: Nē.
Toms Harjo: Es gan biju. Pirms es iestājos teātrī, esmu bijis uz kādām trīs teātra izrādēm un viena no tām bija tur. Uz "Vectēvu", un tā ir mana, patiesībā, vienīgā atmiņa no tās ēkas.
Sabīne Tīkmane: Es esmu bijusi uz "Revidentu" un uz kaut ko vēl...
Tu biji Jaunā Rīgas teātra fane, izklausās.
Sabīne Tīkmane: Ir lielāki fani par mani, bet es gribu teikt, ka jā.
Atgriežoties pie jautājuma, ar kādām sajūtām jūs gaidāt atgriešanos vecajā ēkā, kas jums nebūs atgriešanās, jums būs pirmais solis šajā jaunajā statusā? Ir kaut kādas īpašas sajūtas?
Jānis Grūtups: Atbildība.
Toms Harjo: Jā, par šo mēs runājam. Tā sajūta, ka tev patiesībā vajag būt tās vietas cienīgiem. Nesaku, ka šobrīd tādas sajūtas nav, bet mēs arī pārvāksimies uz ārkārtīgi pārdomātu un skaistu vietu, kurai, cerams, varēsim kalpot gana kvalitatīvi. Bet es domāju, ka tik īpaša vieta kā Tabakas fabrika mums vairs nebūs neviena. Visi tie reģipši un poliklīnikas telpas, kas tur ir... Mēs tās esam sadzīvojuši un izdzīvojuši tā, ka…
Sabīne Tīkmane: Mēs savā starpā runājām jau kādā pirmajā, otrajā kursā par to, ko nozīmē – visi gaida, kad mēs atgriezīsimies mājās. Mēs jau kopš pirmās dienas zinām, ka mēs arī ejam uz kaut ko lielāku, uz kaut ko jaunu. Atgriezties Lāčplēša ielā, priekš mums tā ir ienākšana, bet mēs četrus gadus nodzīvojām Tabakas fabrikā. Tas bija mūsu personīgais "Zirgu pasts" plus otrajā stāvā teātris, tādā ziņā, ka mums bija mūsu stāvs, tās bija mūsu mājas. Es atceros kā mēs 1. septembrī pēc Ludzas ielas visi nācām… Būs grūti kaut kādā ziņā atvadīties no tā, jo tur mēs esam… Tas ir bijis sākums mums, vēl joprojām ir.
Vai jūs šo četru gadu laikā jutāties gaidīti teātrī vai jums tomēr bija jāpārvar kaut kāda zināma pretestība iekšēji vai ārēji?
Jānis Grūtups: Vienmēr.
Vienmēr jutāties gaidīti?
Jānis Grūtups: Jā.
Sabīne Tīkmane: Šausmīgi pateicīgi, man šķiet, mēs visi esam par to, cik ļoti mūs pieņem, cik ļoti mums palīdz kopš pirmās dienas. Pašā pirmajā kursā, pirmajā semestrī uz mūsu etīdēm, kuras mēs rādījām semestra eksāmenos, atnāk cilvēki no akadēmijas, kuriem tur ir jābūt. Tavas etīdes skatās visa trupa. Tu tur rādi savu ķirzakcilvēku un domā: "Ko viņi domā par tevi?" Pirmā izrāde, kur mēs visi sastrādājāmies kopā, bija "Meklējot spēlmani", un mūs sagaidīja ar atvērtām durvīm.
Toms Harjo: Tie noteikti nekādā gadījumā nav ārēji faktori, kaut kādi šķēršļi, kam jāpāriet, tie ir tikai iekšēji. Varbūt kaut kādas šaubas vai izaicinājuma pilni periodi, laika posmi, kā jau studijās mēdz būt, bet, ja runā par ārējiem apstākļiem, tad tie vienmēr bija ārkārtīgi silti, ģimeniski un labvēlīgi. Par tiem mēs roku liekam uz sirds, un gribētu vienkārši sekot tam piemēram, ko mums vecākās paaudzes aktieri ir parādījuši.
Vai jūs jutāties drusciņ tā kā siltumnīcā Jaunajā Rīgas teātrī? Alvis Hermanis jūs ārkārtīgi saudzēja, neļāva intervēt, kamēr jūs bijāt studenti, arī nevarējāt piedalīties kaut kādos ārpus teātra projektos, un tagad esat izauguši lieli, patstāvīgi aktieri.
Toms Harjo: Patiesībā es uzreiz noprecizēšu to, ka piedalīties filmu projektos un arī seriālu projektos mēs drīkstējām, mēs to saskaņojām. Kaut kādās reklāmās, intervijās, tādos projektos mēs nepiedalījāmies, bet tur drusku radās sabiedrības viedoklis par to, ka mēs esam lepni, atturīgi Jaunā Rīgas teātra jaunie aktieri. Bet tā pēcgarša, vismaz man, bija tik vērtīga. Tas bija ļoti labs lēmums, sevišķi tāda runāšanās ar presi… Es neredzu, kāpēc tas būtu bijis vajadzīgs. Labāk, lai mēs rakstam dienasgrāmatas tos četrus gadus, un pēc tam varbūt kaut ko arī varam izlasīt, ja kāds baigi interesējas, bet tas bija ļoti veselīgi.
Lai mūsu sākotnējais ceļš ir vairāk iekšupvērsts, nevis uz āru vērsts.
Kā tas ir tagad?
Sabīne Tīkmane: Es vēlos pateikt, ka mums visiem trim šī ir pirmā intervija. Es varu piekrist Tomam, un man šķiet, ka mums lielākajai daļai – vai tiešām varu teikt par visiem –, tā bija pareiza izvēle. Vienīgais, ko Alvis piedāvāja, ka tiešām tagad jau tas viedoklis un manas domas ir kaut kā sazemējušās un nobriedušas nedaudz. Nevis tādā ziņā, ka tagad es zinu, kas es esmu, kas man jādara, kas man ir jāsaka, bet jebkurā gadījumā tas process, cik tas bija trausls un jūtīgs šos četrus gadus… Tu kā cilvēks mainies visu laiku. Tas, kāda es biju, iestājoties pirmajā kursā, un kādi mēs esam tagad pabeidzot, pilnīgi atšķirīgi cilvēki.
Jānis Grūtups: Pieredzējušāki, bet tie četri gadi nebija četri gadi. Nedaudz atgriežoties pie filmas, tā līdzība ir tāda pati, kāda man bija pēc tām divām nedēļām un pēc tā gatavošanās procesa, ka man būtu bijušas attiecības. Ne jau kā Jānim Grūtupam ar Sabīni Tīkmani, bet tas emocionālais sadzīvojums ir tāds, ka ir sajūta – jā, man vasarā ir bijis dienesta romāns. Un tie četri gadi, cilvēcīgi tie nebija četri gadi. Tur ir katru dienu… Nepārspīlēsim, ne katru dienu, bet mēs gājām cauri tādām iekšējām gammām… Vai tas ir nobriedums es nezinu, bet, jā…
Jūsu kolēģi ir kļuvuši par Latvijas teātra leģendām. Cilvēki, kuru aktiermeistarība ir neapstrīdams fakts, tātad leģendas. Kā jūs viņus uztverat? Vairāk kā paraugu, pietātes objektu, bijīgas apbrīnas objektu vai tomēr draugus un kolēģus.
Sabīne Tīkmane: Man šķiet, ir jāatrod balanss. Lielie kolēģi saka, ka ir jābūt sarunai, jūs esat kolēģi, jums jāizveido kaut kādas attiecības, veidojot kopā izrādi. Man šķiet, ka daudzi no mums ir atbrīvojušies, un varam runāt ar lielajiem kolēģiem draudzīgi, un mums ir visādas attiecības, bet svarīgākais ir cieņa. Tev vienmēr paliek cieņa pret viņiem. Tādā ziņā, ka es skatos uz lielajiem kolēģiem izrādē, stāvu un gaidu savu uznācienu aizkulisē un apbrīnoju, ko viņi dara, bet, kad tu uznāc uz laukuma, tas ir jāņem nost, jo tajā brīdī uz laukuma jūs esat vienlīdzīgi, jūs esat partneri. Andris Keišs ir teicis par izrādi "Desmit iemeslu apciemot Kauci", kur mēs esam septiņi aktieri no kursa un trīs lielie aktieri, viņš saka: "Mēs jau te nedalām – jaunie vai vecie. Mēs visi esam vienlīdz svarīgas šīs izrādes sastāvdaļas un aktieri". Visiem ir vienlīdz lielas lomas, un katram ir savs stāsts.
Kad tu esi mēģinājumā un uz skatuves, tur jāveido tās attiecības vienkārši cilvēciski, bet vienmēr paliek cieņa un pateicība, ka tev vispār ir tā iespēja.
Es arī ievēroju, ka tu tos sauc – lielie kolēģi vai lielie aktieri.
Sabīne Tīkmane: Jā, laikam.
Toms Harjo: Sabīne baigi precīzi pateica. Ja viņi kļūst par mūsu draugiem un nav vairs tikai elki un paraugs, tad pazūd bailes viņu priekšā spēlēt un spēlēt ar viņiem, jo bailes ir ārkārtīgi paralizējošas vispār aktierim, vismaz man. Tajā brīdī, kad tu saproti un sajūti to, ka jūs esat draugi un jūs varat kopā mēģināt un kļūdīties, tad tu viņu cieni un mēģini kopēt viņu darba ētiku, meistarību.
Sabīne Tīkmane: Mācīties no viņiem, tieši tā, kā tu teici pašā sākumā, arī vienā no pirmajām izrādēm mēs bijām kopā ar lielajiem kolēģiem, nezinu, tur bija "Meklējot spēlmani", pēc tam nāca "Sievietes un vīrieši", kur tu esi sabijies, tu pats sev atņem. Tu zaudē no tā, ka tu baidies kļūdīties. Tajā sadarbībā, partnerībā var dzimt kaut kas ļoti skaists, un tas arī lēnām notiek.
Toms Harjo: Jā, tieši tā sadarbība un partnerība, un tieši tā arī piedzima filma. Tas bija tik skaisti, ka viss, ko mēs izdarījām pašā pirmajā brīdī, kad tā ideja vispār radās, ka mēs varētu nofilmēt filmu ir, mēs sadalījāmies trīs pāros.
Jānis Grūtups: Tu mūs sadalīji.
Sabīne Tīkmane: Jā, tu mūs sadalīji, būsim precīzi.
Toms Harjo: Jā, es sadalīju mūs trīs pāros un uzdevu uzdevumu. Es zināju, ka filma būs par attiecībām, mīlestību, tā būs tā lielā tematika, tas mums visiem ir aktuāli. Uzdevums bija, ka mēs varam sev uzrakstīt tādu lomu, kādu gribam spēlēt. Šī ir tā brīnišķīgā iespēja. Protams, ka tā tika laika gaitā koriģēta un tā tālāk, bet tas viss bija… Es zināju, ka mums ir tik maz laika līdz jūlijam, kad tā ideja radās. Es viens to noteikti neuzrakstīšu nekādā veidā, tas nav iespējams, tādēļ sadalāmies trīs komandās, katrs raksta savu stāstu…
