Viesturs Kairišs filmu velta visiem kinematogrāfistiem, kas dokumentējuši mūsu vēsturi. Taču viņš arī uzsver, ka filma nav tradicionāli patriotiska, bet gan drīzāk stāsts par cilvēka iekšējās brīvības meklējumiem. Tās centrā ir 18 gadus vecais Jazis un viņa vienaudži, kas kaislīgi aizrāvušies ar kino, un šai ziņā filmā ir gana daudz arī režisoram autobiogrāfisku motīvu un sajūtu.
Režisors atklāj, ka 90. gadu sākumā viņš tieši caur kino piedzīvojis eksplozīvu kultūras un arī sevis atklāsmes pieredzi:
"Kad tu mācies Padomju Savienības skolā un tavas zināšanas par kino ir "Vella kalpi", Mihaila Bojarska D’Artanjans un tā tālāk, un kad tu pēkšņi noskaties Tarkovska filmu, piemēram, "Nostalģija" – tad tev pasaule atveras.
Kad bruka šausmīgā Padomju Savienība, katram tā bruka savā veidā. Man bruka tā, ka es pēkšņi ieraudzīju cita veida kino. Kļuva pieejama milzīga gūzma ar videokasetēm, ar visu pasaules klasiku. Man tas bija kā milzīgs sprādziens. Un tad visam tam fonā bija vēl barikāžu laiks. Es esmu ārkārtīgi laimīgs, ka es piedzīvoju šo milzīgo enerģiju, tā uz mani ir atstājusi ārkārtīgi dziļu iespaidu."
1991. gada janvārī filmas galvenajam varonim Jazim draud iesaukšana Padomju armijā, viņš iemīlas un piedzīvo mīlas sāpes, metas ar pilnu krūti jaunības trakulībās un uzdzīvē. Bet pāri visam ir viņa lielā kino kaislība. Latvijā tikmēr turpinās cīņa par valsts neatkarību, omonieši draud apstādināt brīvības cīņu, Rīgā sāk būvēt barikādes. Lai arī jaunieši ir ļoti tālu no politikas, notikumi viņus ierauj savā virpulī un liek izdarīt izvēli.
Jaža lomas tēlotājs Kārlis Arnolds Avots stāsta, ka loma viņam palīdzējusi dziļāk saprast barikāžu laiku un arī to, ka brīvība ir darbības vārds: "Es ļoti spilgti atceros vienu barikāžu filmēšanas dienu, kad mēs improvizējām. Masu skatu dalībnieki bija apkārt ugunskuram, visi dziedāja latviešu dziesmas, dažs labs jau bija pacilājis kausiņu un salillājies, un tādā pilnā, sirsnīgā balsī dziedāja. No visas šīs atmosfēras es patiesi apraudājos, man šķita, ka es kaut kādā neparastā veidā esmu ielauzies Latvijas vēsturē un kaut kādā ziņā varbūt pat izdzīvoju sava tēva piedzīvoto."
Barikāžu nozīmi aktieris vēl daudz vairāk novērtējis pēc šī gada 24. februāra un notikumiem Ukrainā. Arī aktrisei Alisei Dzenei, kas atveido galvenā varoņa mīļoto meiteni, vienas no spilgtākajām atmiņām saistās tieši ar barikāžu atmosfēras filmēšanu: "Man tas viss likās kaut kā ļoti dzīvi un patiesi. Tajā brīdī es "noķēru", ka ir tas cilvēks un ir tā sistēma. Bet cilvēki sanāk kopā un rodas milzīga sirsnība, cilvēciska enerģija. Un tajā brīdī ir sajūta, ka notiek kaut kas liels."
Filma veidota īpašā vizuālā estētikā, lietojot arī 8 milimetru kameru un video kameru, ļoti būtiska loma tajā ir mūzikai, kas raksturo laiku, kā arī atsaucēm uz starptautisko kino kultūru. Iespējams, tieši šīs atsauces ir viens no iemesliem, kas uzrunā starptautisko auditoriju – pieļauj Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma:
"Janvāris" pierāda, ka par vēsturi var stāstīt uzrunājoši, emocionāli, gudri, lietojot tādus kultūras kodus, kas saviļņo starptautisko auditoriju, profesionālo auditoriju.
Par to liecina filmas panākumi gan Traibekas festivālā, gan arī trīs balvas Romas kinofestivālā. Un arī filmas ceļš pasaulē."
Viesturs Kairišs stāsta, ka viņu gandarī tas, ka visur, kur filma rādīta – Amerikā, Itālijā, Polijā un citviet, skatītāji smejas vienās un tajās pašās vietās. Ļoti daudz atzinīgu vārdu izskanējuši arī par filmas mūziku.
Spēlfilma "Janvāris" pirmizrādi kinoteātrī "Splendid Palace" un visā Latvijā piedzīvos piektdien, 11. novembrī.
