„Filmas pamatā ir šis vēsturiskais laiks, nosacīti 13. gadsimts, kad šeit notiek krustnešu invāzija. Bet vēsturiski notikumi tie nav – nē! Mēs daudz pētījām vēstures hronikas, aprakstus, bet diemžēl sapratām, ka ticamu vēsturisku avotu ir par maz, lai uz to pamata veidotu filmas scenāriju, tāpēc ļāvām vaļu fantāzijai, un šī tiešām būs leģenda, mūsu skatījums, mūsu piedāvātais stāsts,” skaidro „Platforma Film” valdes priekšsēdētāja Aija Ansone.
Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons uzskata – ir labi, ka top šādas filmas. Viņš tomēr cer, ka filma neradīs nepareizu priekšstatu par mūsu vēsturi.
„Tas ir labi, ka šādā veidā mēs varam pastāstīt par vēstures notikumiem tai sabiedrības daļai, kas par to neinteresējas un nelasa grāmatas, un to visi saprot arī visā pasaulē. Tomēr ir jābūt ļoti piesardzīgiem, jo negatīvais piemērs mums arī ir, un tas ir „Rīgas sargi”, kas padara par apsmiekla objektu, ironizē. Mans secinājums - ir vajadzīgas filmas, šādi ir jārīkojas un jāgatavo šādas filmas. Atzinība cilvēkiem, kas to dara, bet jābūt piesardzīgiem un nedrīkst mainīt tik lielā mērā, lai par to sāktu ironizēt,” uzskata vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.
„Kad es atbraucu, tad īsti nebija man jābūt kadrā. Tad bija sagatavošanas darbi ar matiem, ar meikapu. Atnācu līdz laukumam, noķēru to sajūtu. Ugunskurs dega, un sajūta bija interesanta, pacilājoša. Bija 13. gadsimts katrā ziņā. Kā jau ir teikts, un tas ir saprotams, ka tā ir leģenda, leģenda par Nameja gredzenu. Kā ir bijis, palasot vēstures grāmatas, liecības, neviens jau īsti nezina - tās ir teikas, nostāsti,” saka aktieris Jānis Āmanis, kurš filmā atveido krustnesi.
4. studija: Tas nav stāsts par Aleksandra Grīna „Nameja gredzenu”, tas ir kaut kas pavisam cits?
Aktieris Dainis Grūbe: Jā, tas ir pavisam kaut kas cits. Par mīlestību gandrīz! Pavisam cits.
4. studija: Vai filmējoties ir sajūta, ka atrodies 13. gadsimtā?
Dainis Grūbe: Brīžiem jā. It sevišķi, kad viss satumst. Iekšā Zemgaļu pilsētiņā, Sāremā pilsētiņā. Kad ir tumšs, uguns kuras, visi staigā kostīmos, un tad tā sajūta ir. Mēs ar Dzelzīti runājām, ka baigi forši būtu tajos laikos padzīvot. Visi latvieši ir bijuši stilīgi un skaisti. Tad mēs tā vērojām vienu nakti visu no malas. Sajūta, jā, tad, kad tumšs.
Filmas laukumā sastaptie aktieri atzīst, ka filmēšanas laukumā tik tiešām jūtoties gluži kā 13. gadsimtā. Un šo sajūtu pastiprina tam laikam atbilstoši tērpi.
„Tērpi tiešām ir ļoti daudzskaitlīgi, jo mums ir 100 zemgaļu iedzīvotāju tērpi, 100 zemgaļu kaujas tērpu un 100 krustnešu tērpu. Man liekas, ka nevar uzreiz nosaukt vismaz savā laikā zināmu filmu, kurai būtu tik liels apjoms,” norāda Aija Ansone.
„Kostīmu māksliniece ir Sandra Sila, viņas fantāzija par šī laika tērpiem, kādi tie varētu būt, ir vienkārši brīnišķīga. Daudz strādāja kopā arī ar režisoru, lai saprastu, kādam ir jābūt katram tēlam, lai viņš parādītos šai tērpā. Palikām pie versijas, ka galvenajam varonim Namejam ir visvienkāršākais tērps, jo viņa uzdevums ir piepildīt ekrānu ar savu harizmu un tēlojumu,” turpina Ansone.
„Nameja gredzens” ir pēdējo gadu vērienīgākais kinoprojekts Latvijā. Filmēšanas komandā vien, neskaitot aktierus, ir 93 cilvēki. Filmas režisors ir Aigars Grauba, producents – Andrejs Ēķis, scenārija autori – Aigars Grauba un Makss Kinnings no Lielbritānijas. Savukārt galveno lomu – Nameju – atveido zviedru izcelsmes aktieris Edvīns Endre.
Filmas pirmizrāde paredzēta nākamā gada novembrī. Tad arī varēsim vērtēt, kā šis vērienīgais projekts ir izdevies.
