Viens no tiem ir sadarbība ar Lietuvu un Franciju – Ģiedres Žickītes dokumentālā filma “Lēciens”, tā iekļauta Romas kinofestivāla programmā, kas sākas 16. oktobrī. Tālāk filmas ceļi vedīs vēl uz četriem nozīmīgiem Eiropas un aizjūras festivāliem.
Otra ir sadarbība ar Itāliju – dokumentālā filma “Es piedzimu Rosellīni”, kas pirmizrādīta Venēcijas kinofestivālā un ko oktobra nogalē sāks izrādīt gandrīz 200 Itālijas kinoteātros.
“Vasarā bija Venēcija, tagad ņemam Romu! Man jau tie itāļi māca, nu, ne jau lielīties, bet krāšņi runāt, kā viņi to paraduši,” mazliet ar smaidu saka Vides filmu studijas producents Uldis Cekulis. Mazliet bēdīgi gan, ka ne uz pirmizrādi Venēcijas kinofestivālā, ne arī tagad pirmizrādi Romā Latvijas komanda – kaut arī aicināta – neatļaujas braukt, jo intensīvā darba dēļ nav iespējams divas nedēļas pēc tam sēdēt karantīnā.
Romas festivāls būs otrais, kas izrādīs Lietuvas, Francijas un Latvijas kopražojuma filmu “Lēciens”. Tās pasaules pirmizrāde bija 9. oktobrī Varšavas kinofestivālā.
Filmas režisore ir Ģiedre Žickīte, un filma vēsta par lietuviešu jūrnieku un pārbēdzēju Simu Kudirku. Viņa pārbēgšanas mēģinājums notika 1970. gadā, kad pie Amerikas krastiem padomju un amerikāņu kuģi satikās, lai apspriestu zvejas tiesības Atlantijas okeānā. Kamēr sarunas ritēja pilnā sparā, Sims Kudirka izmisīgās brīvības alkās pārlēca uz amerikāņu kuģa.
Amerikāņi pārbēdzēju izdeva Padomju Savienībai, izraisot pasaules mediju sašutumu.
Filmā piedalās pats nu jau 90 gadus vecais Sims Kudirka, tajā izmantoti aculiecinieku ziņojumi, vēsturisko notikumu rekonstruckijas, kā arī reti arhīvu kadri.
Uldis Cekulis stāsta: “Filma ir bagāta ar šiem materiāliem. Mūsu lielākais prieks ir, ka tas būs unikāls stāsts par mūsu pašu kaimiņu puiku toreiz vai vīrieti agrīnajos gados, par Simu Kudirku, kurš veica šo vēsturisko lēcienu no krievu zvejas kuģa uz Amerikas apsardzes kuteri, un viņu izdeva atpakaļ. Un tas, par ko man ir vēl lielāks prieks, saturiski mēs šeit esam ļoti saistīti, jo latviešu jūrnieks, kādreizējais pārbēdzējs uz Rietumiem, bija tajā amerikāņu kuģī, un viņš noziņoja par šo izdošanas faktu. Būtībā latvietis izglāba lietuvieti, paziņojot šo faktu, un tad sākās visa šī pasaules informatīvās telpas griešanās. Tas bija, manuprāt, izšķirošs faktors, kāpēc par Simu iestājās un viņš izdzīvoja.”
Pēc izrādīšanas Romā filma ceļos uz festivāliem Čehijā, Vācijā, Igaunijā un Amerikā, kur to izrādīs Amerikas lielākajā dokumentālo filmu festivālā “DOC NYC”, par ko Uldim Cekulim jo īpašs prieks.
Viņš uzsver: “Tas ir liels gods tur būt, mums nekad nav filmas bijušas šajā festivālā. Tā ir tāda kvalitātes zīme arī no aizjūras mūsu filmai. Jo ļoti grūti ir iekarot Amerikas tirgu. Pie tam, kas ir ļoti svarīgi – Amerikā prezidenta vēlēšanas, un šai filmai ir, protams, ļoti spēcīga politiskā šķautne, kas skāra imigrācijas jautājumus.
Filmā mums viens no varoņiem ir Henrijs Kisindžers, kurš arī joprojām ir dzīvs, [bijušais ASV] valsts sekretārs. Pirms trim gadiem izdevās ar viņu noorganizēt interviju.
Viņš vispār vairs nesniedz intervijas. Tas bija unikāli, un man liels prieks, ka mūsu Valdis Celmiņš šo interviju filmēja. Viņi uz divām dienām aizlidoja uz Ņujorku. Tas ir mūsu arī, kā saka, spēcīgs kopdarbs.”
Operators Valdis Celmiņš stāsta, ka viņam kādreizējā ASV Valsts sekretāra Henrija Kisindžera filmēšana visvairāk saistās ar apbrīnu par lietuviešu režisori Ģiedri Žickīti, kurai izdevās šo interviju caursist, kas bija ārkārtīgi sarežģīts uzdevums.
Tīri personiski Valdim Celmiņam bija prieks, ka uz Ņujorku viņš varēja līdzi paņemt savu tēti un abi varēja piedzīvot ļoti īpašus notikumus,
Valdis Celmiņš atklāj: “Kisindžera kungs bija tajā dienā uz krekla uzmetis kaut kādu zupas pleķi, un viņa sekretāre mazgāja un gludināja viņam kreklu, kamēr mēs viņu gaidījām. Tā bija tāda laba stunda, un savukārt mēs ar tēvu bijām nopirkuši biļetes uz Porziņģa spēli Ņujorkā. Un skaidrs, ka tajā brīdī man šie divi lielie spēki, kas ir salikti – no vienas puses, Kisindžers un, no otras puses, Porziņģis un tēvs – tad skaidrs, ka bija ļoti dramatisks tas mirklis, kad tu saproti, ka viss tūliņ sākas, un arī sastrēgumu laiks, jātiek cauri visai Ņujorkai.”
Celmiņš arī norāda – neticami, cik Kisindžeram spēcīga atmiņa:
“Viņš pēc tik daudziem gadiem var ļoti precīzi atcerēties ne tikai konkrētu politisku notikumu un kā viņš ir manipulēts un izmantots tajā laikā, bet arī cilvēcīgi – ka viņš spēj atcerēties konkrētus personāžus, kas ir piedalījušies.”
Latvijā Ģiedres Žickītes dokumentālā filma “Lēciens” pirmizrādi piedzīvos 27. novembrī starptautiskajā festivālā “ArtDocFest/Riga”.
Otru lielo projektu, kas Vides filmu studijai tapis kā kopsadarbība ar Itāliju un kas vēsta par leģendārā režisora Roberta Rosellīni ģimeni, Latvijā, visticamāk, sagaidīsim nākamā gada pavasarī.
Šī filma, ko uzņēmis slavenā režisora mazdēls, pirmizrādi piedzīvoja Venēcijas kinofestivālā, kur to pavadīja garas stāvovācijas. No 26. oktobra filmu, kas saucas “Es piedzimu Rosellīni”, sāks izrādīt Itālijā, aptuveni 170 kinoteātros.
