Bija jāpaiet turpat 10 gadiem, lai režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas personiskais un ļoti atklātais stāsts par pieaugšanu aukstā kara apstākļos no idejas dzimšanas brīža varētu svinēt Latvijas pirmizrādi kinoteātrī “Splendid Palace”. Līdz tai Latvijas un Norvēģijas kopražojums, pilnmetrāžas animācijas dokumentālā filma “Mans mīļākais karš”, jau guvusi starptautiskus panākumus – uzvaru prestižajā Ansī animācijas filmu festivālā Francijā.
“Galu galā noskaņa ir tieši tāda, kādu es to vēlējos; man varbūt bija ļoti daudz jāstrādā ar tiem racionālajiem punktiem caur epizodēm, konkrētiem faktiem, emocionālo attīstību filmā, lai to pabeigtu,” par darbu stāsta filmas režisore Ilze Burkovska-Jakobsena. “Filmas ideja man radās, lasot kara stāstus, man likās, kāpēc ir tā, ka mēs esam pa vidu starp kaut kādām lielvarām, lielvalstīm, gadsimtiem ilgi ir nākušas armijas no vienas puses un no otras puses, un man šķita netaisnīgi, ka mēs nekad nepievēršam uzmanību civiliedzīvotāju pārdzīvojumam tajā visā.”
Aktrise un filmas aizkadra balss Anta Krūmiņa spriež:
“Ir vērts tik daudzus gadus strādāt, lai taptu tāda filma. Visu to periodu, ko viņa spējusi šajā filmā ielikt.”
Filmu jau paspējuši novērtēt pirmie Latvijas skatītāji.
Kino un teātra režisors Viesturs Kairišs pēc pirmizrādes vērtē: “Filma ir ļoti emocionāla, un man ir prieks, ka ir parādīts stilistiski komplicēts darbs par šo tēmu, un, manuprāt, tieši animācijas tehnika ļauj paskatīties uz šo laiku ārkārtīgi oriģināli un arī godīgi, kas man ļoti patīk, jo mēs visi tajā piedalījāmies, es arī biju gan oktobrēns, gan pionieris.”
“Man vispār ārkārtīgi patīk, ka kāds spēj par vēsturi runāt no tik personiska leņķa, un tas iedod kaut kādu pilnīgi citu skatījumu. Tas varbūt atņem to patosu un pārspīlēto patriotismu, kad parāda to ārkārtīgi sarežģīto un dziļo konfliktu, kas ir mūsos pašos saistībā ar mūsu laiku, pieredzi,” norāda kinorežisore Alise Zariņa.
“Es domāju, ka daļa, skatoties filmu tepat, Latvijā, teiks – jā, tas ir arī par mani, un arī, skatoties Lietuvā, kāds teiks – tas ir par mani, un mums bija tāda klases audzinātāja – jā, tā ir mana audzinātāja,” redzēto komentē filmas varone Ilga Ķuze.
Savukārt kinorežisors Ivars Zviedris pēc pirmizrādes atzīmē: “Es jutu to filmu no cilvēciskā viedokļa, no profesionālā viedokļa – laba montāža, un cepuri nost – Ilzei ir paveicies vai galīgi neveicies ar viņas ģimeni, zināmā mērā to filmu varēja salīdzināt ar “Cepli”.”
Kinostāsts par laiku, kad pēc sviesta veikalā bija jāstāv rindā, kad bērni apguva karam noderīgas prasmes un jūras krasts iedzīvotājiem bija slēgts, uz ekrāniem visā Latvijā nonāks 25. septembrī.
