Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.
Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Islandes skarbais skaistums, dienu ritums, ārējs miers, klaiņojoši zirgi, kas var ienākt pie kāda mājās un sākt vandīties par verandu. Filma “Balta, balta diena” prasīs skatītāja līdzdalību un, ja ir vēlēšanās, arī līdzjūtību. Tā nesteidzīgi stāsta par to, kā 55 gadus vecais policists Ingmundurs mēģina dzīvot pēc sievas zaudējuma autoavārijā.
Viņš remontē māju, un viņam liekas, ka tādā veidā varētu izdoties saremontēt arī sevi.
Vai viņš skumst? Vai viņam sāp šis zaudējums? Grūti pateikt, jo viņam nepatīk par to runāt, kaut gan viņš apmeklē terapeitu, kurš cenšas izsisties cauri aptuveni sešdesmit gadus veca vīrieša aizsardzības mehānismiem. Tas neizdodas, jo terapeits ir mietpilsonisks idiots.
Krāmējot mirušās sievas mantas, viņam rodas aizdomas par to, ka viņa viņu ir krāpusi. “Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņa man kaut ko nestāsta,” viņš saka. Un tā Ingmundurs uzsāk izmeklēšanu, kuras laikā viņa aizdomas apstiprinās.
Islandiešu temperamentā viegli saskatīt kaut ko ļoti tuvu Latvijas vīriešu temperamentam, kur par emocijām nerunā. Vienīgā vīrieša cienīgā emocija ir dusmas, kurām viņš atdodas.
Un tikai šajā brīdī (aptuveni ap vidu) filma tā īsti ieskrienas. Aktieris Ingvars Sigurdsons meistarīgi atklāj to, kā arvien pieaugošās dusmas pārvērš labsirdīgu vīru vardarbīgā zvērā, kas izdemolē terapeita kabinetu un gatavs vērsties kā pret draugiem, tā arī tuviniekiem. Par to, ka sieva, kuru viņš tik ļoti mīlējis, ir nodevusi viņu. Par to, ka viņš nevar viņu aizmirst un tagad nevar arī piedot. Par visu šo bezjēdzību – to, ka atriebties mirušajai un joprojām mīļajai sievai vairs nav iespējams, bet atriebties kādam ļoti gribas.
Vīrietis krīzē ir baiss – filma šajā ziņā ir nesaudzīgi tieša, tādēļ arī skatītājam vairs negribas viņu žēlot.
Ir būtiski, ka filma paskaidro, nevis attaisno viņu. Vienīgais skaistais ir viņa attiecības ar mazmeitu, kurā projicējas Ingmundura anima (sievišķā daļa vīrietī, ja izmantojam K.G. Junga terminoloģiju). Aina filmas sākumā, kur viņi kopā brauc auto un dzied līdzi mūzikai, ir pilna aizkustinoša gaišuma.
Notiek arī žanriska transformācija: no nedaudz slinka pseidoreālisma filma pēdējā trešdaļā pārtop dziļā, simboliskā vēstījumā. Fināla aina, kur ievainotais Ingmundurs iet caur tuneli, nesdams uz muguras mazmeitu, ir metafora viņa cilvēciskajai atdzimšanai. Viņš asiņo, taču ir priecīgs, jo smagākais punkts ir pārvarēts, atkal var atļaut sev just vēl kaut ko, izņemot dusmas.
Viņš nes viņu pičpaunā, tā atgūdams saikni ar savu pazaudēto dvēseli, un viņi abi iet, priecīgi smejoties un laiku pa laikam aurojot nelabā balsī, jo tunelī ir lieliska atbalss. Tas ir gan dzīvniecisks rēciens, gan gaviles par uzvaru. Un tad viņš ir gatavs atzīt to, ko psihoterapeits mēģināja no viņa izspiest: “Tev taisnība, es dažkārt varu būt briesmonis.” Viņš ierauga un pieņem savu Ēnu, un tā ir viņa izglābšanās.
Cilvēcību visā tās pretrunīgumā nav nemaz tik viegli noķert kino kadrā, bet šeit tas ir izdevies.
Labi pazīstamais islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons galvenajā lomā ir patiesi lielisks, un arī pārējie neatpaliek. Filma parāda, ka dažkārt psiholoģiskai atdzimšanai nepieciešama sociāla pašnāvība, taču nav tas labākais veids, kā risināt personības krīzi. Ieteicama visiem, kam gribas redzēt gana autentisku un vienlaikus universālu stāstu par to, kā vīrietis lielu sāpju priekšā vispirms pazaudē sevi, bet pēc tam atkal atrod. Un ko tas maksā visiem iesaistītajiem.
