Poļu dramaturga, filmu režisora, rakstnieka, žurnālista un scenārista Andžeja Saramonoviča populāro komēdiju “Testosterons” iestudējis viesrežisors, Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs, kurš savulaik absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu.
“Vīriešiem par vīriešiem droši vien grūti uzzināt kaut ko jaunu, sāpīgāk un grūtāk ir atzīt, ka tādi mēs esam,” stāsta Oļegs Šapošņikovs.
“Uzskatu, ka šī izrāde varētu būt tāda kā… ne gluži enciklopēdija, tomēr kaut kāds apraksts par vīriešu tipiem. Un arī par to, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir ļoti izglītots, inteliģents vai mazizglītots, mēs tomēr tik un tā esam un paliekam dzīvnieki. Ar to samierināties, to atzīt, ir labi arī tāpēc, ka ļoti daudzas lietas tu jau kā cilvēks ar apziņu vari ne tikai saprast, bet varbūt arī piebremzēt.
Jo tas, par ko vēsta izrāde, – par vīriešu agresivitāti, lieku greizsirdību, tas ir tas, kas ļoti bieži traucē cilvēkiem attiecībās.
Un ne vienmēr mēs saprotam, ka tam visam pamatā ir nevis reāli dzīves fakti, bet tā ietekme, kas nāk no iedzimtiem refleksiem, instinktiem un hormoniem.”
Lugā septiņi dažādi tipāži satiekas nenotikušu kāzu banketā, jo līgava pēdējā brīdī pārdomājusi. Vairāk nekā divas stundas pārpratumi un skandāli mijas ar atklātības uzliesmojumiem, intīmām atklāsmēm un kautiņiem, velkot paralēles ar dzīvnieku pasauli. Aktieru izvēlē, režisors īpaši meklējis domāšanas, konstitucionālo un psihofizioloģisko atbilstību tēlam.
Uz jautājumu, vai ko jaunu uzzinājis darbā pie izrādes arī par sevi pašu, aktieris Ģirts Ķesteris atbild:
“Es esmu daudz jaunas informācijas uzzinājis gan no ornitoloģijas, gan mikrobioloģijas par sievieti. Sevi es tajā atpazīstu, jo man tas nav nekas neierasts, tā maskulīnā vide un daba, kas katrā vīrietī ir, viņa ir esoša ikdienā, lai kā mēs viņu mēģinātu ieslodzīt mazā kastītē, vienalga mēs to zvēriņu laižam ārā.
Tas ir baigi forši, un man patīk, ka septiņi veči tādā dramaturģijā ir kopā intelektuālās komēdijas žanrā, tas ir brīnišķīgi, jo te publika nedrīkst robežoties tikai ar vīrieti vai sievieti.
Faktiski viņiem būtu jānāk pa pāriem kopā un jārisina savas pāra attiecības smejoties.”
Izrādes skatītāja Linda Nātriņa norāda, ka bijis interesanti skatīties, jo izrāde, kurā spēlē tikai vīrieši, izrādās, galvenokārt ir par sievietēm
“Es izrādi skatījos, ņemot vērā arī to, kāda ir režija, un, manuprāt, šajā izrādē tā ir ļoti dinamiska, skatītājiem nevienu brīdi nebija ļauts garlaikoties. Tas noteikti ir ļoti uzskatāms režisora darbs. Pirmais cēliens, tajā pietrūka humora kvalitātes, bet otrais cēliens nelika vilties, tas bija ļoti, ļoti labs,” bilst Nātriņa.
Izrādes skatītājs Armands Kalniņš savukārt komentē, ka izrādē vērtīgākais ir tieši atklātā saruna: “Bieži ir tā, ka vīrieši mēģina izrādīties stiprāki, nekā viņi ir, un šajā izrādē savstarpēji attiecībās arī ar sievietēm.
Šajā izrādē parādās arī tas, ka tas stiprums nemaz tik stiprs nav… tas sabrūk ar laiku. Bet tas ļauj šiem cilvēkiem nonākt pie lielākām patiesībām, pie kaut kā būtiska.”
